Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

— Šaubos, — Bikovs nomurmināja un, dusmīgi atrā­vis durvis, izgāja.

Otrā dienā sākās darbs, smags darbs ar smeldzošu no­gurumu plecos, ko uzreiz izkliedēt nespēja pat karsta duša un pēcpusdienas atpūta. Divas nedēļas bez pār­traukuma visa komanda praktizējās radiobāku uzstā­dīšanā.

Montēt bākas visi iemācījās ļoti ātri, jo visiem bija bagātīga inženiertehniskā pieredze. Taču vibrourbis, iz­rādījās, bija ļoti untumains instruments, un, iekams Jer­makovs paziņoja, ka viņš daudzmaz esot apmierināts ar iesācēju urbēju prasmi, akmens bluķus pilsētas ap­kaimē izrotāja daudzi šķībi un greizi urbumi. Ne mazāk pūļu komandas locekļiem sagādāja arī vakuumpiesū- cekņi.

— Es nesaprotu! — reiz Bikovs dusmās sacīja Dau- gem. — Kāpēc mēs zaudējam tik daudz laika, noņemo­ties ar šo urbšanu? Tu taču proti urbt un Jurkovskis arī. . . Vai ar to nepietiek?

Dauge paraudzījās viņā ar stingru skatienu.

— Pieņemsim, ķa mēs ar Volodju nesasniegsim Gol- kondu, — viņš noteica.

Krajuhinu šais dienās varēja sastapt tikai pie bro­kastīm. Dienu un nakti viņš bija aizņemts ar ekspedī­cijas apgādi un augas dienas pavadīja kosmodroma no­liktavās, rūpnīcās un apgādes organizācijās. Cik varēja spriest, viss nebija tā, kā varētu vēlēties. Klīda valodas, ka daži tikuši atlaisti, dažiem aizliegts rādīties acis, iekams nebūs paveikts nepadarītais. Runāja par Kraju­hina uzstāšanos pilsētas partijas aktīva sapulcē, par briesmīgu sutu, ko viņš sadevis poligona priekšniekam.

Bikovs klusībā vēroja Jermakovu. Ekspedīcijas priekšnieks un kuģa komandieris bija mazrunīgs, saval­dīgs un patiešām nekad nesmējās. Toties viņš smaidīja savādu smaidu — tikai ar lūpām, pie tam viņa acis tā­dās reizēs kļuva vēl aukstākas nekā parasti. Ļoti drīa Bikovs pārliecinājās, ka Jermakova smaids nesola nekā laba tam, kam tas domāts.

Reiz Dauge piecēlās no galda, atstājis uz šķīvja lielāko daļu no teļa gaļas, kas viņam saskaņā ar diētisko devu bija pasniegta.

— Acumirkli, — Jermakovs apstādināja viņu maigā balsī. — Lūdzu, apēdiet gaļu, Georg Johanovič.

— Es nevaru, Anatolij Borisovič, — Dauge sacīja.

— Un tomēr es jūs ļoti lūdzu, — Jermakovs teica vēl maigākā balsī.

Dauge klusēdams novilka ar delnu pa kaklu.

Tad Jermakovs pasmaidīja savu dīvaino smaidu.

— Man negribētos jūs sarūgtināt, Georg Johano­vič, — viņš sacīja pavisam klusi, — bet man ir nopietns pamats bažīties, ka jūsu attieksme pret sagatavošanās posma režīmu spiedīs ekspedīciju galu galā iztikt ar vienu ģeologu. Mēs nevaram atļauties dot Venērai kaut mazākās izredzes cīņā pret mums. Pat jūsu neapēstā teļa gaļas gabala veidā . . .

Kaistošām ausīm Dauge apsēdās un nikni iedūra dak­šiņu nelaimīgajā gaļas gabalā. Neviens neteica ne vārda un pat nepaskatījās uz viņa pusi. Pusdienas turpinājās, valdot kapa klusumam, un Jermakovs nenolaida acis no Dauges, kamēr režīma pārkāpējs nebija šķīvi notī­rījis pilnīgi, savākdams ar maizes garoziņu pēdējās mēr­ces paliekas.

Bikovs jutās pārsteigts, ka šis incidents neizraisīja biedros ne mazāko protesta ēnu pret Jermakova bar­dzību. Gluži otrādi, tai pašā vakarā Jurkovskis pusbalsī ilgi un neatlaidīgi kaut ko skaidroja Daugem, bet tas tikai pūta un vainīgi plātīja rokas.

Otrās nedēļas beigās Usmanovs atvadījās no ekspe­dīcijas locekļiem un aizlidoja. Nākamajā rītā Krajuhins pēc brokastīm teica:

— No šīs dienas katrs ķersies, tā sacīt, pie sava darba. Biedri Jermakov, jūs strādāsiet ar Spicinu un Krutikovu, kā mēs jau vienojāmies par to. Varat doties tūdaļ pat, caurlaides ir jau izrakstītas . . . Bet jūs, Jur- kovski un Dauge, es palūgšu uzgaidīt mani tepat. Es tikai aizvedīšu mūsu tuksnešu iemītnieku un' tūlīt at­griezīšos . .. Braucam, biedri Bikov!

Pie ieejas stāvēja spēcīga puskāpurķēžu mašīna.

— Lūdzu, — Krajuhins uzaicināja.

Viņi apsēdās blakus aiz šofera. Kad pilsēta palika aiz muguras, Krajuhins noliecās pie Bikova un jautāja:

— Vai ar Daugi runājāt?

— Par ko?

— Par visu.

— Jā . . . runāju.

— Nu un?

Bikovs paraustīja plecus. Krajuhinam gan nevaja­dzēja runāt šādā tonī. Priekšniekam neklājas bāzt de­gunu padoto dvēseles lietās bez sevišķa iemesla. No­pietni cilvēki mēdz savus pārdzīvojumus paturēt pie sevis. Starp citu, Krajuhins it kā nemaz nepamanīja, ka Bikovs viņam neatbild.

— Tūdaļ iepazīsimies ar jūsu saimniecību, inže­nieri, — viņš sacīja, mirkli klusējis.

Pēc brīža mašīna apstājās garas ēkas priekšā: tā bija pilnīgi bez logiem, toties durvis pletās pa visu sienu. Pienāca īgns sargs un pārbaudīja caurlaides.

— Izsaukt mehāniķi! — Krajuhins pavēlēja.

Viņi izkāpa no mašīnas. Apkārt klājās viegli paugu­rains līdzenums, apaudzis ar retu, asu zāli. Debesīs pel­dēja plūksnaini, pelēki mākoņi, līņāja sīks lietutiņš. Zem kājām žļakstēja ūdens.

— Tundra, — nopūtās šoferis.

Mājas durvis — tik platas kā vārti — atvērās.

Stiepdams pretī notrieptu roku, pie Krajuhina pienāca omulīgs vīrietis kombinezonā.

— Te viņš ir, atvedu, — Krajuhins norūca.

Cilvēks kombinezonā paraudzījās uz Bikovu:

— Redzu, redzu! Tad iesim arī!

Ekā bija tumšs. Krajuhins aizķērās aiz kaut kā un no­lamājās caur zobiem. Mehāniķis vainīgi iekāsējās.

— Nepaguvām vēl ievilkt gaismu, biedri Krajuhin. Bet rīt viss būs padarīts.

— Rīt? Bet kā tagad — cilvēkam pa tumsu būs jā­grābstās?

Pamazām Bikova acis pierada pie tumsas, un viņš priekšā samanīja platu, blāvi spulgojošu, pelēku masu. Kļuva redzamas kāpurķēdes, atvērta lūka, apaļas, ak­las prožektoru acis.

— Kas tas ir? — viņš jautāja.

— Tas ir «Mazulītis», — Krajuhins atsaucās, — mūsu tanks transportieris. Tas nedaudz atšķiras no parasta­jām šāda tipa mašīnām, bet jūs ātri vien apradīsiet ar to. Ķerieties pie darba tūdaļ pat. . . Bet jūs! … — viņš pagriezās pret mehāniķi. — Tā ka lai pēc pusstundas šeit būtu gaisma!

— Klausos! — mehāniķis žirgti atsaucās un metās projām.

— Paņemiet līdzi aprakstu un rokasgrāmatas, -— Kra­juhins uzsauca viņam nopakaļus. — Tas arī ir viss. Palieciet un sāciet strādāt. Ap pusdienas laiku jums atbrauks pakaļ. — Krajuhins atvadījās un devās uz izeju.

Kad pēc divdesmit minūtēm pie griestiem iedegās gaiša spuldze, Bikovs sajūsmā iepleta muti. Viņa priekšā stāvēja vispilnīgākā mašīna, kāda vien kādreiz ir kus­tējusies uz kāpurķēdēm. Tā bija milzīga — ne mazāka par gigantisko tanku batiskafu, ko Bikovs pirms dažiem gadiem bija redzējis Vissavienības rūpniecības iz­stādē, — un tomēr tā šķita neparasti viegla, slaida, va­rētu pat teikt — gracioza. Garš, apaļīgs, vertikālā virzienā mazliet pieplacināts korpuss, pacelts, šaurs pa­kaļgals, tikko manāmi lūku un periskopu izciļņi… Un nekur nevienas pašas šuves! Konstruktoru talants «Ma­zulītī» bija sakausējis smagas transportmašīnas milzīgo spēku ar sevišķi ātro atomkāru dižciltīgajām līnijām.

— Tas tik ir gan! … — Bikovs murmināja, apstaigā­dams transportieri no visām pusēm un ik brīdi pietup- damies. — Bet kas tas? . .. Līdzsvara sistēma … Vareni! Un atbalsta sviras ievelkamas? .. . Prātīgi!

Nonācis pie transportiera pakaļgala, viņš apstājās un pielika delnu pie gludās sienas. Tā bija silta.