Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

— Uzlādēts, — mehāniķis labsirdīgi pasmaidīja, vē­rodams Bikovu no garāžas sliekšņa. •— Kaut tūlīt var kāpt iekšā un braukt.

Bikovs sarauca pieri.

— Par agru vēl. . . braukt, — viņš sacīja. —r Vai jūs rokasgrāmatu man atnesāt?

— Atnesu. Te būs, lūdzu.

— Paldies.

Negaidīti viegli Bikovs iemetās atvērtajā lūkā. Vāka durtiņas saslēdzās virs viņa galvas.

— Ei, biedri! — mehāniķis iesaucās. — Vai es būšu jums vēl vajadzīgs?

Viņš padauzīja pa lūku. Atbildes nebija. Mehāniķis paraustīja plecus un aizgāja.

Kā bija norādīts rokasgrāmatā, «Mazulītis» bija tanks- transportieris, sevišķi piemērots grūtiem apstākļiem, pa­redzēts braukšanai pa cietu, staignu un irdenu pamatni un stipri šķēršļotā apvidū, gāzveidā un šķidrā vidē, pa­stāvot līdz divdesmit atmosfēru lielam spiedienam un līdz tūkstoš grādu augstai temperatūrai, spējīgs uzņemt astoņu cilvēku lielu komandu un piecpadsmit tonnu smagu derīgo kravu. «Mazulītim» bija turbīnas, kuru kopējā jauda sasniedza divtūkstoš zirgspēku un kuras darbināja kompakts urāna-plutonija reaktors. «Mazu­līti» atradās infrasarkanie projektori, ultraskaņas lielga­bals, pāris izbīdāmu mehānisku roku manipulatoru (gandrīz tādas pašas, kādas izmanto atomkāru vadītāji, uzlādējot no jauna savu mašīnu reaktorus enerģijas uz­ņemšanas bāzēs), ārējie un iekšējie dozimetri un radio- metri, kā arī desmiti citu ierīču un aparātu, kuru uzde­vums Bikovam pagaidām vēl nebija visai skaidrs. Visu — apkalpi, kravu, mehānismus un aparātus — se­dza drošas, izturīgas — daudz izturīgākas par titānu — plastmasas bruņas, kas sargāja no karstuma un radi­ācijas.

«Mazulīša» vadības sistēma maz atšķīrās no Bikovam pazīstamajām sistēmām. Pazīstami bija arī gaitas me­hānismi, taču, lai sirdsapziņa būtu pilnīgi mierīga, Bi­kovs nolēma pārbaudīt katru skrūvīti.

Uz pusdienām un vakariņām viņš ieradās noguris, notašķījies ar taukainu grafīta ziedi, ēda kāri, pārmija dažus vārdus ar biedriem un steidzīgi atgriezās garāžā vai arī devās gulēt. No rīta un pēc pusdienas pie vies­nīcas viņu gaidīja mašina. Taču individuālais treniņa un higiēnas režīms ar to nebūt netika pārkāpts. Jerma­kovs uzmanīgi sekoja, lai tā būtu.

Ceturtajā dienā Bikovs pirmo reizi izveda «Mazulīti» uz lauka. Milzīgā mašīna izbrauca pa vārtiem negaidīti viegli un gandrīz bez trokšņa. Bikovs bija pārsteigts, cik paklausīgi tā reaģē uz vadības pults taustiņiem uz­likto pirkstu vismazāko kustību. Dežurants smaidīdams pavicināja ar roku. Bikovs pamāja atbildei, noslēdza priekšējo lūku un sāka attīstīt ātrumu. «Mazulītis» trau­cās pa slapjo tundru, līgani šūpodamies un viegli sasvēr­damies pauguros. Izbīlī klaigādami, no ložņājošiem krū­miņiem cēlās spārnos putni, kā pelēks kamoliņš aizzi- bēja zaķis. Tālāk ceļu klāja bieza migla — vajadzēja ieslēgt infrasarkano projektoru. Uz ekrāna parādījās un izgaisa bāli masīvu laukakmeņu un vientuļu, dīvaini izlocītu koku apveidi. Bikovs palaida mašīnu te maksi­mālā ātrumā, te pēkšņi apturēja, taisīja straujus pagrie­zienus, lika tai riņķot uz vietas, un tad no kāpurķēžu apakšas strūklām šāvās augšā sarkanīga purva rāva un apšļāca periskopa lēcas. Automātiskas sukas vienā mirklī to notrausa:

Piepeši, «Mazulītim» traucot pilnā gaitā, priekšā pazi­bēja dzeloņstiepļu žogs. Bikovs strauji pagrieza pa labi un nobremzēja, taču bija jau par vēlu. Atskanēja strinkšķoņa un džerksti, zem kāpurķēdēm kaut kas no- skraukšķēja, un transportieris apstājās. Bikovs izlēca ārā. Aizmugurē uz abām pusēm aizsniedzās stiepļu žogs. «Mazulīša» ķēžu pēdas, kas skaidri bija redzamas staignajā augsnē, gāja tam cauri. Milzīgajā, izplēstajā spraugā šūpojās sarauto stiepļu gali un koka stabu šķēpeles.

— Tā tik vēl trūka! — Bikovs nomurmināja, skatī­damies visapkārt. — Kur es esmu atkūlies?

Viņa uzmanību saistīja apaļa, gaiša betona celtne, kas rēgojās miglā kādu divdesmit soļu atstatumā.

— Ei, ļaudis! — viņš iesaucās ne visai skaļi.

Neviens neatsaucās. Bija dzirdama tikai lietus čabē-

šana zālē un klusa, žēla stiepļu sanoņa. Kādu brīdi šau­bījies, Bikovs apņēmīgi sāka iet uz apaļās ēkas pusi. Tā viņam šķita visai neparasta — gludajās, augstajās sienās neredzēja ne logu, ne ventilācijas caurumu, tikai apakšā pie pašas zemes rēgojās nelielas, četrstūrainas durvis: tās bija līdz galam vaļā. Nedaudz sāņus no zāles paceļas betona caurules gals, ko nosedza apaļš, ierū- sejis vāks. Bikovs piegāja pie durvīm un ielūkojās iekšā. Viņš paguva ievērot tikai to, ka tur ir silts un tumšs. Aiz muguras nožvadzēja metāls. Bikovs apgriezās un pats neticēja savām acīm, tik ļoti tas atgādināja ļaunu sapni: betona caurules vāks bija vaļā un no tās līda ārā slapjš rēgs ar apaļu, bezacainu, sudrabainu galvu.

Pirms Aleksejs atcerējās, ka jau kaut kur šādu ērmu redzējis, tas pieliecās un metās viņam virsū. Viņus šķīra apmēram trīs metri, un rēgs šo atstatumu veica vienā lē­cienā. Taču Bikovs jau attapās no pārsteiguma. Turklāt rēgam nebija nekādas jēgas par sambo. Pēc dažu se- kundu sīvas cīņas tas bija nogāzts uz muguras, un Bi­kovs, iezvēlis pāris smagu pļauku pa to vietu, kur cil­vēkam ir seja, pielēca kājās, lai saķertos ar otru tādu pašu izdzimumu, kas kāpa ārā no tās pašas caurules.

Tagad cīņa risinājās citādi. Nelīdzēja pat sambo. Sa­ņēmis apdullinošu pļauku, Aleksejs nokrita sāniski uz mitrās zemes, tad viņu saķēra aiz kājām un neparastā ātrumā — tā vismaz viņam šķita — vilka kaut kur pro­jām. Ļoti grūti pretoties, ja kāds cieši tur aiz abām kā­jām. Bikovs to saprata un nepretodamies gaidīja, kas notiks tālāk. Ērmi apstājās, taču kājas vaļā nelaida. Bi­kovs mēģināja piecelties, atbalstoties uz dūrēm, kas pir­mītējā cīniņā bija sadauzītas asiņainas. Kļuva dzirdama soļu dipoņa, un parādījās trešais rēgs. Tad Bikovs sajuta, ka viņa kājas brīvas. Tūdaļ viņš apgriezās un apsēdās, ar grūtībām grozīdams no sitiena dunošo galvu.

Paraudzījies apkārt, viņš saprata, ka atrodas aiz «Ma­zulīša» pakaļgala. Rēgi stāvēja tepat blakus un steidzīgi kaut ko darīja ar savām galvām. Beidzot spīguļojošās lodes atvāzās, un Bikovs pārsteigts ieraudzīja pazīsta­mas sejas — norūpējušos Daugi, drūmo Krajuhinu un aiz niknuma bālo Jurkovski. Jurkovskis pielika roku pie deguna, nošņācās un pastiepa pret Bikovu asiņainu delnu.

— Jūs esat. idiots! — viņš noteica skanīgā balsī. — Jūs esat stulbenis! Vai jums uz pleciem galva vai pelavu maiss?

— Pagaidiet, Vladimir Sergejevič ,,, — sacīja Kra­juhins. — Vai neredzat, ka cilvēks no pārsteiguma ap­dullis?

— Jūs? — Aleksejs ar mokām izdvesa.

— Nē, tie neesam mēs! Rozenkreiceru ordeņa bru­ņinieki! Sieviešu komitejas pārstāvji! ..,

— Pagaidiet taču, Jurkovski! … Biedri Bikov, stei­dzīgi vediet ārā no šejienes mašīnu … Dauge, aiztaisiet lūku un durvis un pasakiet viņiem, ka mēs braucam prom.

— Klausos! — Dauge atkal uzlika ķiveri galva un pazuda aiz «Mazulīša».

Bikovs iekāpa transportierī, Krajuhins un Jurkovskis, kurš vēl aizvien lamājās, sekoja viņam.

— Izbrauciet no aizžogojuma un tur apstājieties! —» Krajuhins pavēlēja.

«Mazulītis» sāka kustēties atpakaļgaitā.

— Pietiek. Stop! Tagad pagaidīsim Daugi.