Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Bikovs izlīda no tērpa un vēlreiz to uzmanīgi apska­tīja.

— Bet starojumi? Vai no starojumiem aizsargā?

— Protams. Šinī ziņā silikets nav aizvietojams.

— Gluži kā fotonu reaktora «absolūtais atstarotājs»?

Viņš noslaucīja pieri un apsēdās blakus Daugem.

Dauge sacīja:

— «Absolūtais atstarotājs» ir ciets un trausls. Kom­binezonam šis materiāls neder. Silikets ir pietiekami drošs. Piemēram, šorīt mēs — Krajuhins, Volodja un es — veselu stundu nosēdējām šais tērpos atkritumu kamerā.

— Vai patiesi?

— Nopietni, Temperatūra ap divsimt grādu, alfa stari, gamma stari un tā tālāk. Bet par spīti visam lie­liski tur. Mazliet tā karstāk gan, protams .. .

Bikovs brīnījās, sizdams sev pa ceļgaliem. Pie dur­vīm pieklauvēja.

Ienāca Krajuhins. Bikovs pastūma viņam krēslu.

— Nē, sēdēt es nesēdēšu, — Krajuhins sacīja. — Laiks, tā sacīt, atpūsties. Kā ar speciālo tērpu, biedri Bikov? Vai iepazināties?

— Tieši tā.

— Pilnīgi iepazinās, — Dauge apstiprināja.

— Vajadzētu jūs tanī patrenēt, protams, bet nekādi neiznāk, nekādi…

Krajuhins jau bija satvēris durvju rokturi, bet tad atkal palaida vaļā:

— Pašu galveno aizmirsu. Rītdien, biedri Bikov, no paša rīta ejiet uz garāžu un atgriezieties ar «Mazulīti».

— Klausos, — Bikovs atbildēja aizsmakušā balsī.

— Brauksim uz poligonu. Jūs mums parādīsiet, ko- īsti spēj šī mašīna.

— Klausos.

— Ar labu nakti…

Krajuhins izgāja. Bikovs nopūtās un an sāka atvadī­ties. Pie durvīm viņš aizturēja Dauges roku savā un klusi sacīja:

— Es . . . zini. .. dzirdēju, ka tev pienākusi vēstulē. Slikta vēstule.

Dauge klusēja.

— Es to tāpēc, ka . . . vispār, ja es tev bušu vaja­dzīgs …

— Ir jau labi… — Dauge skumji pasmaidīja un pa­stūma Alekseju uz durvīm. — Bet tad uzsēdušies gan . . . mierinātāji, kaut jūs velns parautu! .. .

— Tu nedusmo . . .

— Nē jau, ne. Staigā vesels.

— Ar labu nakti.

— Tu vēl snaudi, draudziņ jaukais? — Dauge dziedā­dams vilka nost Bikovam segu. — Laiks, skaistulīt, ir jāmostas!

— Netraucē! — Bikovs norūca un pagriezās pret sienu, saldi čāpstinādams ar lūpām un pievilkdams ce­ļus pie zoda.

— Vai atceries — vakar? — putenis plosījās . .. bet tagad — jau pulkstenis septiņi un lejā tevi gaida mašīna.

— Nē . . . Ko? Pie velna!

Dauge tikko paguva pamesties sāņus. Bikovs vienā lēcienā bija pie krēsla un tvēra pēc apģērba.

— Pag, Aleksej, bet kur tad rīta rosme?

— Atlikt! Kāds laiks?

Dauge pacēla aizkaru:

— Burvīgs! Neviena paša mākonīša. Tev veicas, Aleksej. Bet tiks gan tev no Jermakova!

— Par ko? — Bikovs jautāja, pogādams kreklu.

— Par to, ka aizej bez rīta rosmes.

— Nekas, lai tiek. Nu, es skriešu.

— Bet brokastis?

— Vēlāk, vēlāk . ..

— Padzeries kaut vai pienu ar maizi, jocīgais! Citādi Jermakovs neatļaus- tev piedalīties pārbaudē.

— Ak tu velns .. .

Ēdamzālē Bikovs steigšus norija krūzi piena, iebāza kabatā dažus rupjmaizes sausiņus un metās uz durvīm.

— Laimīgu ceļu! — Dauge, sabāzis rokas kabatās, no­skatījās no lieveņa pakaļ mašīnai, nožāvājās un iegāja atkal iekšā.

Bikovam par brīnumu milzīgā «Mazulīša» parādīšanās pilsētas ielās neradīja iedzīvotājos sevišķu interesi. Ga­rāmgājēji samērā vienaldzīgi atskatījās uz transportieri, paretam apstājās, lai aplūkotu to uzmanīgāk, un tas ari viss. Kā varēja nojaust, tehnikas jaunumi šeit nebija retums. Bikovs apturēja «Mazulīti» viesnīcas priekšā un gāja paziņot par savu ierašanos Krajuhinam. Gaitenī viņš sastapās ar Jermakovu.

— Atbraucāt? Ļoti labi… — Komandiera pelēkās, vērīgās acis uzmanīgi nomērīja inženieri no galvas līdz kājām. — Nav labi, ka jūs pārkāpjat režīmu.

— Es…

— Vislabākajos nolūkos, saprotu. Taču pēc pusotras, divām stundām jums būs jāpārcieš ļoti liela slodze un šīsdienas pārkāpums var dārgi maksāt. .. Un ne tikai jums vienam.

Brīdi klusējis, viņš piemetināja:

— Ja jums nebūtu tik lieliska veselība, es pastāvētu uz to, ka pārbaudījuma brauciens jāatliek.

— Tas vairs neatkārtosies, — Bikovs nomurmināja.

— Es ceru. Kosmonauta režīmu sastādījuši mūsu ze­mes labākie ārsti, un katrs pieredzējis cilvēks jums va­rētu minēt desmitiem piemēru, cik bēdīgas sekas izraisī­jis dažkārt pavisam niecīgs režīma pārkāpums. Ja jūs būtu pilots, šī diena būtu arī jūsu pēdējā diena ekspedī­cijā. Par laimi, jūs neesat pilots. Ieņemiet desmit tabletes tonīna. Bet tagad iesim, mūs gaida.

Augšā, Krajuhina kabinetā, bija sapulcējusies visa «Hiusa» komanda. Bija arī divi Bikovam nepazīstami cilvēki — pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs un pil­sētas partijas komitejas sekretārs. Pēc tā, ar kādu god­bijību abi sarunājās ar Krajuhinu, bija redzams, ka SPSVK priekšsēdētāja vietniekam pilsētā ir milzīga au­toritāte.

— Nezaudēsim laiku, biedri, — Krajuhins iesāka, tikko Bikovs bija paguvis sasveicināties ar visiem un apsēsties kaktiņā. — Aleksej Petrovič, jums šodien ir

galvenā loma. Lūdzu, tā sacīt, iznāciet uz skatuves. Lū­dzam …

Bikovs pienāca pie galda_un nostājās blakus Kraju- hinam. Sekretārs un priekšsēdētājs viņam draudzīgi uz­smaidīja, Dauge pamirkšķināja ar aci. Uz galda bija izklāta liela mēroga karte.

— Pārbaudījumi notiks šinī kvadrāta … — Kraju­hina pirksts aprakstīja apli kartes ziemeļaustrumu stūrī. — Cik no šejienes līdz tai vietai?

Bikovs noliecās:

— Kilometri piecdesmit.

.— Pareizi. Cik «Mazulītim» vajadzēs . . <

*— Kādas trīsdesmit vai četrdesmit minūtes .. .

— Lieliski. Norādītajā rajonā pašlaik atrodas daudz dažādu mākslīgā ceļā izveidotu formāciju, uz kartes tās … hm … nav atzīmētas. Jūsu uzdevums: aizvest mūs visus uz šo te augstienīti, no kuras mēs vērosim braucienu, pēc tam jūs šķērsosiet rajonu taisnā līnijā no dienvidiem uz ziemeļiem un tad atgriezīsieties gar šo strautiņu atpakaļ uz augstieni. Uzdevums skaidrs?

— Skaidrs.

— Brīdinu: ceļā jums var gadīties daždažādi pārstei­gumi. Katrā ziņā par vienu es galvoju . . . Vai cilvēki uz turieni aizsūtīti? — viņš griezās pie pilsētas izpild­komitejas priekšsēdētāja.

Uzrunātais apstiprinoši pamāja.

— Vispār — pārbaudījums ir nopietns. Ar jums kopā brauks biedrs Jermakovs. Esiet uzmanīgs. Drosme un uzmanība! Bez liekas, tā sacīt, trakgalvības.

— Klausos!

— No manas puses viss. Vai ir jautājumi?

— Nebūt nav.

— Kur jūsu tērps?

— Tūlīt paņemšu, Nikolaj Zaharovič.

— Ņemiet ātri un nāciet. Mēs tikmēr sasēdīsimies mašīnā.

Pēc stundas ceturkšņa «Mazulītis» atradās jau aiz pau­guru ziemeļu grēdas un Bikovs pirmo reizi ieraudzīja kosmodromu. Arī te pletās tā pati vienmuļā tundra, līdzena kā galds, ar retiem, sarainiem pauguriņiem. Tikai vietumis līdzenumā rēgojās apaļi un zvaigžņvei­dīgi, rūsgani plankumi, kur neauga ne zāles stiebriņš. Bikovs novirzīja «Mazulīti» uz vienu šādu laukumu. Uz dažām sekundēm mīksto šļakstoņu zem kāpurķēdēm no­mainīja dobja, sīka rīboņa, it kā pa akmeņu bruģi vel­tos dzelzs tvertne.

— Šeit nosēdās raķetes, — paskaidroja Dauge, ieņē­mis vietu Aleksejam aiz muguras.