Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

«Mazulītis» izturēja, izturēja arī nervi. Taukainu kvēpu mākoņu apņemts, transportieris ieripoja strautā, kas atzīmēja maršruta beigas, un apstājās. Steidzīgi viļņi apskaloja tvaiku mākonī tītās mašīnas melni nokvēpu­šās sienas, kas atspīdēja violetā krāsā. Bija dzirdama šņākoņa. Bruņas lēni dzisa. Bikovs papurināja aiz pleca

Jermakovu, kurš bezspēcīgi karājās jostās. Taču Jerma­kovs bija pie samaņas.

— Izturējām… — viņš vājā balsī nomurmināja. — Labi izturējām, — Jermakovs atkārtoja. — Es priecā­jos par jums … un par sevi.

Bikovs apmulsis nokrekšķinājās.

Visu atceļu, braukdami pa līdzenumu gar strauta malu, viņi klusēja. Tikai nogriežoties uz pauguru, kura virsotnē daži sīki stāvi vicināja rokām, viņus apsveik­dami, inženieris ierunājās:

— Vienu es nekādi nesaprotu, Anatolij Borisovič. No kurienes šeit, tundrā, tādi postījumi?

Jermakovs ilgi neatbildēja, pogādams vaļā jostu sprādzes. Tad viņš nelabprāt teica:

— Virs šī rajona eksplodēja raķete … fotonu raķete, tas ir viss.

— Es jau tā domāju, ka te bijis sprādziens.

Tas arī bija viss, ko varēja pasacīt pārsteigtais un sa­trauktais inženieris.

Vēlo pusdienu nobeigumā (veiksmīgais brauciens tika atzīmēts ar glāzīti konjaka) Krajuhins lūdza vārdu un paziņoja:

— Jermakovs un Bikovs veselu nedēļu pavadīs sana­torijas režīmā. Nekāda darba. Piedzīvojumu romāni, pa­staigas un miegs. Pārējiem gatavoties «Hiusa» sagai­dīšanai. Ir saņemts paziņojums, ka mašīna startējusi no «Ciolkovska» un būs pie mums pēc dienām piecām se­šām.

Bikovam sapnī rādījās, ka Jermakovs ieved «Mazu­līti» angārā. Transportieris bija nokaitēts līdz sarkankvē­lei, un angārs blāzmoja saltās, tumšsarkanās liesmās. Bikovs paķēra no sienas ugunsdzēšamo aparātu, bet Jer­makovs iesmējās, papurināja viņu aiz pleca un ieklie­dza pašā ausī, nezin kāpēc uzrunādams Bikovu ar «tu»:

— Mosties, Aleksej! Mosties, tev saka!

Šai mirklī Bikovs pamanīja, ka Jermakovs tērpies spīdīgā hlorvinila uzmetnī un ka tas vispār nav Jerma- kovs, bet Dauge. Bikovs piecēlās gultā sēdus uri izber­zēja acis:

— Kas ir?

— «Hiuss» tuvojas. Ejam sagaidīt, Aleksej!

Pulkstenis rādīja otro nakts stundu. Debess bija cieši

pieblīvēta smagiem; melni pelēkiem mākoņiem, tikai ziemeļu pusē blāvi vizēja duļķaini sārtas svītras. Lija lietus.

— Kas vēl sagaida?

— Visi mūsējie. Piedevām vēl — puspilsētas.

Bikovs piegāja pie loga. Pa ielu steidzīgi soļoja un

skrēja cilvēki; žvadzēdams, bez steigas aizrāpoja trak­tors, velkot sev līdzi dīvainu, masīvu ierīci uz milzī­giem riteņiem. Vairākas automašīnas to apdzina. Lejā noklaudzēja durvis, kāds dusmīgi uzkliedza:

— Kādēļ līdz šim vēl neesat izsaukuši?

Jermakovs un pārējie kosmonauti jau gaidīja vesti­bilā. Pie durvīm stāvēja Krajuhins, krietni garāks par citiem inženieriem mēteļos un mitrās ādas jakās. Sausā, skarbā balsī, it kā dzīdams sienā naglas, viņš runāja:

— Pilsēta pastāv tādēļ, lai apgādātu, pieņemtu un aizvadītu kosmosa kuģus. Jūs to esat aizmirsuši. Acīm redzot, vajadzēs atsvaidzināt jūsu atmiņu. Bet par to vēlāk. Šobrīd nekavējoties sameklēt visas automa­šīnas — viens. Aizvest cilvēkus uz staciju — divi. — Viņš pagriezās pret plecīgu bārdaini. — Par staciju jūs man atbildēsiet ar savu galvu.

— Pacentīsimies tikt galā, — bārdainis norūca.

— Visus dezaktivācijas un ugunsdrošības līdzek­ļus …

— Viss kārtībā, Nikolaj Zaharovič, viss gatavības stāvoklī numurs viens.

— Labi. Es būšu kaut kur kaponieros vai turpat tu­vumā. Jā . . . — Krajuhins iegrūda pirkstu krūtīs jau­nam cilvēkam hlorvinila uzmetnī. — Par visām radio- gramām no kuģa ziņo nekavējoties.

— Klausos, Nikolaj Zaharovič.

— Varat iet. . . Bet jūs, Zaičenko, — tagad viņš ru­nāja nevērīgi un it kā negribīgi, — ejiet arestā. Bet, ja notiks nelaime, jūs tiesās, jā gan.

Cilvēks, kuru viņš nosauca par Zaičenko, piespieda rokas pie krūtīm:

— Nikolaj Zaharovič!

— Es jau sacīju! …

— Atļaujiet man vismaz tagad doties uz staciju, kaut uz stundiņu! — Zaičenko lūdzās. — Labi, es esmu vai­nīgs . .. Labi, lai tiesā … Bet šobrīd taču neviens par mani labāk tur galā netiks!

Krajuhins mirkli pārlika.

:— Tā. Labi. .. Brauciet uz staciju. Arestā iesiet pēc raķetes nosēšanās.

— Klausos!

— Visi? — Krajuhins pārlaida skatienu kosmonau­tiem. — Ejam, biedri.

Arā bija mitrs un vēss. Pie ieejas gaidošā automašīna nepacietīgi sprausloja. Kosmonauti sasēdās, un mašīna aizslīdēja, apdzīdama garu rindu puskāpurķēžu transpor­tieru, kuru kravas kastes bija pārvilktas ar brezentu. Bikovs paklusām apjautājās:

— Kas noticis? Kas tā par staciju, par ko runāja Kra­juhins?

— Precīza radiobāka… — Dauge pašķielēja uz Krajuhina pusi. — Kad starpplanētu kuģis tu­vojas Zemei, pilots orientējas uz trim galvenajām bāzes bākām. Viena no tām ir šeit, pilsētā, divas pārējās poli­gona stūros okeāna krastā. Taču tie ir samērā neprecīzi orientieri, un kuģis var nosēsties vai nu pilsētā, vai okeānā, vai arī kaut kur citur. Tādēļ kuģa precīzai no­vadīšanai uz nolaišanās vietu izmanto šo pašu radio- bāku. Zaičenko ir tās priekšnieks.

— Un kas noticis?

— Vakar vakarā izmēģinājuma laikā tur sadedzis ļoti svarīgs agregāts — vai nu transformators, vai kaut kas tamlīdzīgs. Kā noskaidrojās, rezerves iekārtu stacija nav saņēmusi, tā noklīdusi kaut kur noliktavās. Pamatīgs ļembasts! Visatbildīgākais brīdis, un stacija nestrādā! Atliek cerēt vienīgi uz Ļahova mākslu.

— Kas viņš tāds?

— «Hiusa» pilots.

— Bet ja nu …

— Labākajā gadījumā nosēdīsies tundrā, kādus div-

Simt kilometrus no šejienes. Tā būtu maza bēda. Ar tādu aprēķinu poligons arī būvēts. Var nosēsties -arī jūrā. Bet ja viņš tuvosies pilsētai. . .

— Netuvosies! — Krutikovs pārliecināts noteica. — Nebiedē, Georg Johanovič. Ļahovs nav iesācējs — ieraudzīs, ka precīzās radiobākas signālu nav, un sāks virzīties uz ziemeļiem. Bet vispār tas, protams, ir skan­dāls . ..

— Stacijā cauru nakti strādāja, centās salabot. Var­būt vēl salabos? — Dauge atkal pameta skatienu uz Krajuhina pusi.

— Ļahovam tas ir pilnīgi vienalga, — pēkšņi sarunā iejaucās Bogdans Spicins. — Ļahovs nosēdinās kuģi tieši poligona centrā, vadoties tikai no bāzes bākām.

— Vai patiešām? — Krutikovs samiedza acis.

— Ļahovs nosēdīsies precīzi poligona centrā, — Spicins atkārtoja un saknieba lūpas, rādīdams, ka šī strīda turpināšanu uzskata par gluži lieku.

Jurkovskis nokāsējies ieminējās:

— Zēl Zaičika. īstenībā vajadzētu sodīt nevis viņu, bet dažu labu augstāku.

— Katrs dabūs savu! — Krajuhins norūca, nepagrie­zies atpakaļ. — Nevienu neaizmirsīsim. Bet Zaičenko dabūs pats pirmais.

— Poligona priekšnieks …

— Es sacīju, — Krajuhins beidzot pagriezās un paska­tījās uz Jurkovski, — visi dabūs . . . katrs pēc saviem nopelniem, tieši tā. Bet jūs, Vladimir Sergejevič, liekas, esat piemirsis, ka mēs Zaičenko pilnīgi uzticējāmies.

Tas, acīm redzot, bija ļoti nozīmīgs arguments, jo Jur­kovskis pat nemēģināja kaut ko iebilst. Neviens vairs neteica ne vārda.