Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

— Bet tas?

Pa kreisi aizstiepās sarūsējušas sliedes, pazibēja dze­loņstiepļu atliekas, sašķiebies stabs ar baltu skārda trij­stūri, uz kura bija uzrakstīts «IR». Aiz stieplēm Bikovs paguva ievērot kaut ko līdzīgu plašai būvbedrei, kas bija pilna ar brūnu, drupatainu masu.

— No šejienes pirms pieciem gadiem startēja «Ugunspūķis», — Dauge noteica. — Kā redzi, starta vietu nožogoja, jo pamatne saķepa radioaktīvajos izde­džos. «IR» nozīmē «viens rentgens».

— To es, protams, zinu, — Bikovs norūca.

«Mazulītis» traucās pa tundru, apbraukdams ledāja

sanestus laukakmeņus, ātri izskriedams cauri sekliem, dūksnainiem ezeriņiem. Kad attālumu skaitītājs rādīja trīsdesmit kilometrus, Jermakovs lūdza vadītāju palaist viņu savā vietā. Bikovs iegāja kabīnē. Visas lūkas bija līdz galam vaļā. Pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs strīdējās par kaut ko ar Krutikovu, pilsētas komitejas sekretārs bez redzamas intereses klausījās viņos. Kra­juhins snauda, atbalstījies pret mīksto, poraino sienas se­gumu. Jurkovskis un Spicins sēdēja ārpusē, kājas ielai­duši lūkās. Bikovs ieskatījās motora nodalījumā, paklau­sījās, paskatījās un tad apsēdās blakus Jermakovam.

Dzinēja rūkoņa asi pastiprinājās. «Mazulītis» mazliet palēninātā gaitā rāpās stāvā nogāzē.

— Esam klāt, — sacīja Krajuhins.

Mašīna pēdējo reizi ierēcās, strauji pagriezās un ap­stājās. Visi izķāpa ārā. Bikovs iznāca pēdējais. Viņi atradās augsta paugura virsotnē, kas bija apaugusi ar asu, pelēku zāli. Savāda aina atklājās Bikova acu priekšā, kad viņš paskatījās lejup. Līdzenums bija bei­dzies. Tālāk uz ziemeļiem līdz pašam apvārsnim stiepās mežonīgs akmens bluķu un stāvus saslējušos, biezu slāņu sablīvējums. Plašas, lauzītu vaļņu apjoztas piltuves, gan­drīz pilnīgi stāva, sarkanīga, robaina siena, kas stiepās pāri šim haosam, nelīdzenas granīta šķembu kaudzes un atkal piltuves, sienas un akmeņu krāvumi…

— Tā, — Krajuhina balss atskanēja Bikovam aiz mu­guras, — man šķiet, šis iecirknis, tā sacīt, būs jūsu meis­tarības un mūsu «Mazulīša» lielisko īpašību cienīgs. Kā jums šķiet, Aleksej Petrovič?

— Lieliski! — Bikovs cieši paskatījās melnajos stik­los, kas sedza Krajuhina acis. — Man tas pa prātam. Atļausiet sākt?

— Šeit komandē Jermakovs. Lūdzu, griezieties pie viņa.

«Ar to tu mani neiebiedēsi,» Bikovs nodomāja pie se­vis un griezās pie Jermakova, kurš stāvēja uz «Mazu­līša» kāpurķēdes ar tālskati rokā.

— Atļausiet sākt, Anatolij Borisovič?

Jermakovs pamāja un viegli nolēca zemē.

— Apvelciet speciālo tērpu, — viņš teica un klusākā balsī piemetināja: — Un neuztraucieties, mierīgāk . . .

Bikovs paraustīja plecus un lācīgi sāka rāpties ma­šīnā. Dauge paspēra soli uz viņa pusi, bet tad apstājās un lēni atgāja sāņus. Jurkovskis stāvēja malā un svil­podams skatījās te lejup, te uz transportiera pusi. Kra­juhins, notupies uz pirkstgaliem pie zemē izklātās kar­tes, moži sarunājās ar «pilsētas tēviem». Mihails Anto- novičs un Spicins klusēdami darbojās pie niecīga radio­aparāta.

— Ieslēdziet mikrofonu un nolaidiet ķiveri, — Jerma­kovs sacīja, nosēzdamies blakus Bikovam.

Viņi palīdzēja viens otram piesprādzēties ar platām jostām pie sēdekļiem, un Bikovs jautājoši paskatījās uz komandiera sudrabaino ķiveri, kas bija noliekusies pie ierīcēm.

— Sākt, — ne visai skaļi ieskanējās austiņās.

Aleksejs nolaida pirkstus uz pults, un «Mazulītis» sā­kumā lēni, tad aizvien ātrāk un ātrāk traucās lejup pa nogāzi. Lejā tas saslējās, pārvēlās pirmajai akmeņu grē­dai un ienira piltuvē. Brauciens sākās.

Bikovam nebija laika nodarboties ar salīdzinājumiem, tomēr kaut kur apziņas dzīlēs iznira teiciens: «Kā varde - futbola bumbā», un viņš neapzinādamies atkārtoja to

čukstus. Lūkas kvadrātā zibēja te zilas debesis, te melna, it kā pārogļojusies zeme, te milzu granīta bluķa apsūnojusī virsotne. «Mazulīti» svaidīja no vienas pu­ses uz otru, kāpurķēdes žvadzēja, slīdot pa akmeņiem, tomēr motors rūca vienmērīgi un jautri, bez traucēju­miem. «Ar to mani neiebiedēs,» Bikovs stūrgalvīgi do­māja. Transportieris rēcot drāzās dziļā grāvī. Uz mirkli lūkā blāvi pazibēja nekustīga, brūna virsma, uz ceļiem strūklā uzšļāca ūdens.

— Uz priekšu! — Bikovs jautri iesaucās.

Grāvja otrā pusē «Mazulītis» uz brītiņu apstājās. Da­žus metrus tālāk slējās gandrīz stāva sarkana māla siena. «Metrus piecpadsmit vai divdesmit būs,» Alek­sejam izskrēja caur smadzenēm. «Pamēģināsim!» Ar acu kaktiņiem viņš redzēja, ka Jermakovs pieķeras ar rokām pie sēdekļa. «Kā varde futbola bumbā …»

No uzkalna virsotnes transportieris šķita maza, pelēka vabole, kas ķepurojas pa uzartu lauku. Rau, pelēkā va­bole sāka rāpties pa sienu uz augšu. Neizprotamā veidā tai izdevās norāpot dažus metrus pa sienu. Tad vabole nodrebēja, atrāvās un sarkanu putekļu mākoņu virpulī novēlās uz muguras.

— Va velns, — pilsētas komitejas sekretārs nomur­mināja, — būtu gājis apkārt!

Dauge nervozi nospļāvās.

— Apkārt nedrīkst, — Krajuhins mierīgi noteica. — Nav pēc noteikumiem. Uzmanību!

Tur, pie sarkanīgās sienas, kaut kas notika. Vabole sarosījās. No tās ķermeņa uz sāniem pēkšņi izstiepās posmainas, spīdošas kājas, lēni saliecās un atkal ap­grieza vaboli ar muguru uz augšu. Mirklis vēl. .. atbal­stījies ar trim tērauda kājām sienas pakājē un uzmanīgi sataustīdams atbalstu ar ceturto, «Mazulītis» uzvilkās līdz augšai, ieķērās tajā ar kāpurķēdēm un sāka virzī­ties tālāk, pa ceļam ievilkdams atbalsta sviras.

— Lieliski! Tas tik ir varens zellis! — Jurkovskis uz­budināts noteica. — īsts meistars!

— Varbūt tomēr viņa vietā ņemt līdzi lieku pilotu? — Krajuhins ierunājās, celdams tālskati pie acīm.

Bikovs līksmoja. Viss gāja, ka labāk nemaz nevarēja vēlēties. «Mazulītis» pārvarēja šķērsli pēc šķēršļa. Zem kāpurķēdēm drupa akmeņi, no dziļām, apaļām bedrēm uz visām pusēm šāvās šķidru dubļu šļakatas, ar lielga­balu grāvieniem līdzīgu troksni vēlās izgāzti klints bluķi. Reižu reizēm Jermakovs, kas sekoja maršrutam pēc kartes un kompasa, norādīja virzienu — bez tā Bi­kovs katrā ziņā būtu nomaldījies, kaut arī viņš centās vadīt mašīnu precīzi pa taisni.

—Cik nobraukts, Anatolij Borisovič?

— Atlicis apmēram pusotra kilometra . ..

Šinī pašā mirklī pilnīgi negaidīti un bez trokšņa viņu priekšā uzšāvās sārti liesmu stabi. Bikovs atrāvās atpa­kaļ un apturēja mašīnu.

— Te nu ir tie Krajuhina solītie brīnumi, — viņš no­murmināja.

Uguns ātri pletās plašumā. Šķita, deg akmeņi. Melnas dūmu strūklas, jaukdamās ar asinssārtām ugunsmēlēm, te plaka pie zemes, te atkal šāvās augstu gaisā. Sauss, versmains vējš sacēla putekļu mākoņus.

— Sabiezināts benzīns! — Bikovs satraukti sacīja. — Napalms! Ir gan izdomāts …

Jermakovs klusēja. Bikovs pasmaidīja, nolaida pāri lūkām spektrolīta vairodziņus un nospieda taustiņus. «Mazulītis» pilnā gaitā ienira ugunīgajā viesulī.

Kad apvārsni aizklāja blāvs, tumši sārts plīvurs, pil­sētas komitejas sekretārs ieklepojās, izpildkomitejas priekšsēdētājs panāca tuvāk pie radioaparāta, bet Kra­juhins noteica pilnīgā mierā:

— Es pavēlēju aizdedzināt tur dažus desmitus mucu ar benzīnu. Kādi septiņsimt vai deviņsimt grādu dažās minūtēs. Sīkums, «Mazulītis» to izturēs teicami, jā. Bet vai izturēs nervi.. .