Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

«Hiuss» bija nosēdies krietni tālāk no novērošanas • punkta, nekā tas Bikovam bija šķitis sākumā. Šoferis brauca ar maksimālo ātrumu, kādu ļāva attīstīt ciņainais līdzenums, un tomēr pagāja ne mazāk par piecpadsmit minūtēm, iekams riepas sāka švīkstēt pa karsto, saķe- pušo un aizvien vēl mazliet kūpošo zemi. Milzīgais «Hiusa-» kupols aizsedza gandrīz vai pusi apvāršņa.

— Paraugieties tikai, — Spicins gavilēja, — kā viņš nosēdies — ar apakšējo lūku pret pilsētu! Tas tik ir va­rens zellis!

Visi izlēca no mašīnas un saslēja galvas. Bikovs ar izbrīnu un neticību lūkojās uz šo nezvēru, ko melnajā izplatījumā «Vejdadi Ju-i» starpplanētu kuģu būvētavās bija radījusi cilvēka griba. Nekā tamlīdzīga ne formas, ne izmēru ziņā viņam vēl nekad nebija gadījies redzēt. Tiesa gan, pirmajā mirklī «Hiuss», tāpat kā tā modelis Krajuhina Maskavas kabinetā, šķita zināmā mērā līdzīgs bruņurupucim. Tomēr, aplūkojot tuvumā, šāds salīdzinā­jums gluži vienkārši nevarēja ienākt prātā. Vairāk par visu starpplanētu kuģis, liekas, atgādināja masīvu dārza mājiņu paviljonu ar piecām resnām, slīpām kolonām. Katra kolona, izmēru ziņā līdzīga ūdenstornim, balstīja jumtu-korpusu, kam bija izliekti ieliektas lēcas forma. Korpusa apakšējā, ieliektā virsma bija spogulis, un, pa­

gājis zem tās, Bikovs virs galvas ieraudzīja savu līdz nepazīšanai izķēmoto un palielināto atspulgu.

Spogulis .. . Neaptverami plāna burvju vielas kārta. Si viela dabā eksistēja varbūt tikai visblīvāko zvaigžņu dzīlēs un ar neizsakāmām grūtībām un neiedomājamu prasmi tikusi uzklāta uz pulētā metāla virsmas. Biko­vam šķita, ka viņš sajūt uz sejas vāju, tikko jaušamu siltuma plūsmu. Taču viņš zināja, ka spogulis nesasilst pat tad, kad darbojas fotoreaktors. Tur no tās melnās spraugas ieliektās virsmas centrā desmit līdz piecpa­dsmit metru augstumā šļāc nokaitētas plazmas strūkla, un tur, kur viņš, Bikovs, pašlaik stāv, sākas baismīga kailo kodolu sintēzes reakcija. Bikovs nervozi paraustīja plecus un steidzīgi iznāca zem klajas debess. Iespējams, pirmo reizi dzīvē viņš īsti izprata, cik varenus spēkus pakļāvis cilvēks.

Gaisā kaut kas ietarkšķējās, un Bikovs ieraudzīja virs «Hiusa» lielu helikopteru ar sarkaniem krustiem sānos.

— Operativitāte pirmajā vietā, — Jurkovskis nomur­mināja. — Bet kādēļ viņi nenāk ārā?

It kā atbildot uz viņa jautājumu, pēkšņi starp diviem reaktoru gredzeniem -— tā sauca kolonas, kuģa korpusa sānos atdarījās apaļa lūka un tanī parādījās bāla, bet smaidoša seja.

— Vasja! Ļahov! — ieaurojās Spicins lēkādams, vi­cinādams rokām.

— Sveiks, Bogdan! Sveicināti, Nikolaj Zaharovič! Sveicināti, biedri!

— Kāpiet taču reiz ārā, jūs, starpplanētu klaidoņi! — Krajuhins aizsmacis ierēcās. — Ko jūs tur ķēpājaties, Ļahov?

— Acumirkli. Vai sanitārā mašīna klāt?

— Are, kur, — Spicins pamāja ar roku uz helikop­teru, kurš bija nosēdies un no kura šurp skrēja vairāki cilvēki baltos uzsvārčos.

No lūkas, metāliski žvadzēdamas, izritinājās elastīgas kāpnes.

— Saņemiet slimnieku! — Ļahovs uzsauca.

6*

Šūpuļtīklā, kas bija iekārts četrās caurspīdīgās auk­lās, uzmanīgi nolaida palagos ietītu cilvēku. Bikovs pa­ņēma viņu uz rokām un, sanitāriem piepalīdzot, nolika

83

uz nestuvēm. Izbrīnījies un līdzjūtībā viņš ieraudzīja, ka pa slimnieka seju rit asaras.

— Zeme, •— slimais čukstēja savā dzimtajā valodā.

— Zeme, zila debess . ..

— Jā, jā, biedri Divišek, Zeme! — Krajuhins noliecās pie viņa. — Tagad viss būs labi. Dažu stundu laikā jūs būsiet Maskavā, paārstēsieties un pēc tam uz mājām atpūsties.

-— Pateicos, biedri.

— Nododiet rīkojumu, — Krajuhins griezās pie ārsta,

— lai slimnieku nekavējoties, tas ir, pēc pirmās palīdzī­bas sniegšanas, aizgādātu ar manu lidmašīnu.

— Klausos, Nikolaj Zaharovič.

Tikām Ļahovs un viņa divi ceļabiedri arī bija nokā­puši lejā.

Steigā apsveicinājušies ar biedriem, viņi piegāja pie nestuvēm.

— Uz redzēšanos, Jan! — Ļahovs sacīja. — Atveseļo­jies un atkal pie darba, draudziņ!

Kalsena sieviete, apaļu seju, vaļīgā kombinezonā, maigi noglāstīja čeha vaigu:

— Veseļojieties ātrāk, biedri Divišek. Sveiciens jūsu ģimenei.

— Pateicos, biedri. .. Paldies, paldies, — Divišeks murmināja, spiežot visu "rokas ar saviem tievajiem pirk­stiem. — Ļoti liels paldies!

Palicēji klusēdami acīm pavadīja aizlidojošo helikop­teru. Ļahovs paskatījās debesīs, kas bija kļuvušas gai­šākas, uz attālo pakalnu neskaidrajiem apveidiem un vāji pasmaidīja.

— Paraug vien, mēs atkal esam uz Zemes, — viņš teica. — Atkal mājās. . . Bet kas par mašīnu, mani draugi! Kas par mašīnu!

— Pagaidiet, biedri… — Spicins satvēra Ļahovu aiz pleca un pieveda pie sievietes ar apaļo seju. — Čo- kan, nostājieties Verai pie kreisā sāna, lūdzu . ..

Komandas trešais loceklis, nerunīgs gara auguma ka- zahs, sarauca pieri:

— Atkal fotogralēsi?

— Jā, jā . ..

Nenolaizdams no viņiem skatienu, Spicins atmugu­riski atkāpās, izvilka no kabatas miniatūru kinoaparātu un pietupies uzņēma dažus metrus.

— Pietiek! — Krajuhins dusmīgi noteica. — Tūlīt pat mašīnā — uz pilsētu un atpūsties! Bez kādām ieru­nām! Tērzēt varēsim vakarā.

— Vienu mirkli, Nikolaj Zaharovič … — Ļahovs pa­griezās pret Bikovu: — Ja nemaldos, jūs esat jaunais komandas loceklis?

— Kā tad, sapazīstieties, — Krajuhins atģidās. — Aleksejs Petrovičs Bikovs. Ķīmiķis, kodolfizikas in­ženieris, transportiera vadītājs. Vasilijs Semjonovičs Ļahovs, pilots .. . Veročka, panāciet šurp! Vera Niko- lajevna Vasiļevska, stūrmanis. Cokans Kunanbajevs, bortinženieris.

Bikovs un ļahovieši sarokojās.

— Tā, — Krajuhins noteica. — Bet tagad — uz pil­sētu!

— Vakarā redzēsimies, — Ļahovs mīļi pamāja Bi­kovam.

— Mēs ar jums, Anatolij Borisovič, uzkavēsimies kādu stundiņu vēl šeit, — Krajuhins griezās pie Jerma­kova. — Apskatīsim «Hiusu». Un jūs arī, Bikov. Pie viena varēsim parunāt ar apkalpes grupas priekšnieku. Rau, kur viņš ripo . .. Pārējie brīvi.

Pa lauku «Hiusa» virzienā rāpoja virkne mašīnu — puskāpurķēžu kravas mašīnas, traktori, celtņi uz rite­ņiem.

— Pasakiet viņiem, lai pievērš uzmanību trešajam reaktoram, — sacīja Čokans. — Sevišķu uzmanību! Re­leju sistēma nezin kāpēc niķojas.. . Bet lai paliek, rīt pats pateikšu.

Viņi aizbrauca, un Bikovs uztraukumā pukstošu sirdi rāpās pakaļ Krajuhinam un Jermakovam pa lokanajām, bet izturīgajām kāpnēm. Kubveida kamerā, uz kuru vērās izejas lūka, Krajuhins sacīja:

— Šeit ir kesons izejai bezgaisa telpā vai indīgā at­mosfērā. Pašauri, ko?

— Nē, nekas . .. var iztikt, — Bikovs nenoteikti no­murmināja.

— Šauri, šauri, — Krajuhins īdzīgi norūca. — Daudz ko neaprēķināja, kad projektēja. Kad sāksim izkraušanu un iekraušanu, pats redzēsiet. Desmitiem un simtiem tonnu kravas nāksies izlaist caur tādām trim adatas ac­tiņām. — Viņš norādīja ar pirkstu uz lūkas pusi. — Pašā kuģī ir vēl ļaunāk, jā gan. Pārejas šauras, pārdalītas ar šķērssienām.

— Hermētiskuma ziņā un aizsardzībai pret meteoru briesmām tas dod lielas priekšrocības, — Jermakovs iebilda.

Viņi izgāja cauri kamerai un sāka kāpt pa spoži ap­gaismota gaiteņa rievotām kāpnēm.