Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Mašīna nogriezās un traucās pa plašu, betonētu lauku gar starta ierīcēm. Labajā pusē stiepās būves — zemas, platas, bez priekšējām sienām un it kā kalnu pakājei pielipušas, bet virs tām slējās augstsprieguma līnijas režģotie masti un kaut kādi pelēki kupolveida torņi.

— Patvertnes, — Spicins nomurmināja.

— Kurp mēs braucam, Bogdan?

— Pie kaponieriem. Vērosim «Hiusa» nosēšanos.

Viņi izbrauca uz šauras, taisnas šosejas. Lietus pie­ņēmās, mašīnas logus apšļāca ūdens straumes, pa asfaltu lēkāja palsi burbuļi. Mašīna strauji nobremzēja. Klāt pienāca cilvēks uzmetnī ar kapuci, pieliecās, ieskatījās mašīnā; pazinis Krajuhinu, viņš pamāja ar roku. Kraju­hins pavēra durtiņas:

— Vai radisti sen pabrauca garām?

— Būs kāda pusstunda, ne mazāk, Nikolaj Zaharovič.

— Uzmanieties, nevienu nelaist cauri!

Pēc ceturtdaļstundas brauciena parādījās zemē ierakti tērauda kupoli, kas atgādināja senlaicīgu dotu novēro­šanas tornīšus.

— Kaponieri, ■— Spicins nokomentēja.

Krietni sen, pirms gadiem trīsdesmit, šo līdzenumu izmantoja par poligonu kosmisko raķešu izmēģināju­miem. Novērotāji izvietojās blindāžās un ierakumos. Dažreiz milzīgas raķetes, augstceltnes lielumā, kaut kā­das vadības sistēmas neprecizitātes dēļ nevis šāvās augšup, bet nogāzās uz sāniem, spļaudamas uguni, sāka lēkāt un rāpot pa līdzenumu. Sākumā upuru nebija, bet reiz kāda smaga milzene uzgāzās tieši virsū ierakumam. Nācās izbūvēt kaponierus — apakšzemes dzelzsbetona būves ar virszemē izvietotiem novērošanas tornīšiem, kas deva iespēju pārredzēt visu apkaimi. Kaponieri bija drošas patvertnes, celti ar tādu aprēķinu, lai izturētu tiešu raķetes trāpījumu un novērotāji varētu justies pil­nīgā drošībā.

Šoferis pagrieza mašīnu un iebrauca dziļā, ar drošu pārsegumu klātā, betonētā ierakumā un apturēja.

— Ejam, — sacīja Krajuhins.

Izgājuši cauri īsam gaitenim ar mirdzošām sienām, kosmonauti nonāca pustumšā telpā ar zemiem velvju griestiem. Bikovs ieinteresēts pavērās apkārt. Pa labi un pa kreisi vairāki kāpieni veda uz apaļām platfor­mām, kuras no augšas pārsedza tērauda kupoli. Uz plat­formām bija spēcīgi četrdesmitkārtīgi periskopi. Periskopu objektīvu priekšā tērauda kupolos rēgojās taisnstūrainas lūkas, pa kurām redzēja pelēkas, līņājo­šas debesis. Trīs jaunekļi ādas jakās ņēmās ap radio- iekārtu. Krajuhinam parādoties, viens no viņiem pagā­jās uz priekšu un ziņoja, ka sakari ar bākām un lokāci- jas stacijām nodibināti.

— Pajautājiet, vai ir ziņojumi no «Hiusa», — Kraju­hins pavēlēja.

Spicins pakāpās uz platformas un piegāja pie lūkas. Pārējie apsēdās uz taburetēm gar sienām. Reproduktors iegārdzās un izķērca:

— «Hiuss» pagaidām klusē, Nikolaj Zaharovič . ..

Sabāzis rokas mēteļa kabatās, Krajuhins sāka soļot

pa telpu. Viņš apstājās un sāka pētīt senu, izbalējušu plakātu «Kodolenerģijas īpatnējā svara pieaugums mūsu valsts enerģētikas kopējā bilancē no 1960. līdz 1980. gadam», kas karājās pie sienas, un atkal atsāka pastaigu. Radisti līdzjūtīgi šķielēja uz viņu. Jurkovskis pačukstēja Daugem:

— Vecais nervozē . . .

Reproduktors no jauna ierēcās:

— Uzmanību, uzmanību! Nikolaj Zaharovič!

— Jā, es klausos, — Krajuhiris nepacietīgi atsaucās.

■— «Hiuss» ir virs poligona. Sniedzu kuģa koordinā­tes ar korektūru uz jūsu atrašanās vietu. Ģeodēziskais azimuts — astoņi grādi un . .. četrdesmit.. . četrdesmit četras minūtes . .. Augstums — sešdesmit grādi. («Viņš nosēdīsies poligona centrā,» Spicins nočukstēja.) Lejup dodas ar ātrumu divdesmit centimetri sekundē . . .

— Ar fotoreaktoru?

— Pagaidām ar fotoreaktoru.

— Pārraidiet pavēli: sešdesmit kilometru augstumā izslēgt fotoreaktoru un pārslēgties uz ūdeņraža raķetēm.

— Klausos … — Sekoja pauze, tad reproduktors at­kal norēca: — Izpildīts, Nikolaj Zaharovič, «Hiuss» lūdz atsūtīt sanitāro mašīnu un ārstu .. .

Visi satraukti pagriezās pret reproduktoru.

— … Uz «Hiusa» atrodas slims inženieris Divišeks no čehu mākslīgā pavadoņa. Viņš jūtas ļoti slikti.

— Dodiet rīkojumu par sanitāro mašīnu, un lai saga­tavo lidmašīnu uz Maskavu. Manu lidmašīnu. Kas ar inženieri noticis?

— Staru slimība . . .

Krajuhins klusītēm nolamājās.

— Jā, vēl kas . . . Pārraidiet Ļahovam, lai viņš uzma­nās. Atgādiniet, ka precīzā radiobāka nedarbojas.

— Jau paziņots . . .

— Un ko viņš? — jautāja Spicins.

— Smejas . . .

Reproduktors apklusa. Krajuhins izņēma no krūšu ka­batas melnās aizsargbrilles, uzlika tās un izmeta:

— Iesim pie periskopiem.

Okulāros bija redzamas pelēkas debesis, pelēka tun­dra, pelēks kaimiņu novērošanas punkta tornītis. Lietus bija mitējies, mikls, silts vējiņš viļņoja ūdeni peļķēs, no kurām slējās zemi krūmāji un atsevišķi asas zāles stiebriņi. Bikovs palūkojās pulksteni. Bija ap pieciem.

Visi klusēja. Laiks vilkās gausi.

— Gaisma! — iesaucās Krutikovs.

Debesis iezaigojās trīsošā, violetā blāzmā. Tūlīt arī izzuda debesu un tundras šķietami pelēkā vienmuļība. Skaidri jo skaidri kļuva redzams katra mākoņa smalkais, vizuļojošais konturējums. Pāri zemei pārskrēja izlocītas, žilbinoši baltas dzīsliņas. Gaisma kļuva spēcīgāka. Virs tundras iezaigojās savāda, otrādi apvāzta varavīksne. Peļķēs sāka lēkāt baltas un violetas mirgas. Aizvien pie- ņemdamies spēkā, ausīs dūra smalks, spalgs kauciens. Bikovam sāka smelgt zobi, viņš aizspieda ausis un pa­purināja galvu. Gaisma kļuva aizvien spožāka, skaņa sakāpa neciešamā augstumā un kļuva tik tikko dzir­dama.

— Ļahovs ziņo, ka pēc divām minūtēm viņš izslēgs fotoreaktoru, — no reproduktora atplūda zema balss.

— Jau sen bija laiks, — Krajuhins noburkšķēja.

Gaisma apdzisa, un it kā uz burvju mājienu acumirkli

izzuda varavīksne un jautrie saules zaķīši peļķēs. Pāri tundrai noklājās krēsla. Jau pēc īsa brīža acis atkal bija apradušas ar tās pelēcīgo vienmuļību. Tad gaisu piepil­dīja baismīga rēkoņa. Sienas ietrīsējās, žēli iešķindējās skatāmās lūkas tērauda aizsargvairogs. Šķita, gaisā virs* galvas cits aiz cita drāžas neskaitāmi reaktīvo lidmašīnu kāši.

— Rau, kur viņš! — Krutikovs iekliedzās. — Ska­tieties!

81

Zem mākoņiem uzzibsnīja sarkanīgas dzirkstis. Aug­stumā parādījās apaļš, tumšs plankums un, šļakstīdams liesmas, sāka lēni laisties lejup. Plankums auga milzum ātri. Gaisu satricināja smaga dārdoņa, un piecas uguns-

6 - 308'

strūklas, tievas un taisnas kā masti, atrāvās no plankuma malām un ietriecās zemē. Gaisā pacēlās tvaiku mākoņi, uzšļācās dubju lietus. Smagnējs, melns ķermenis karājās gaisā, vieglītiņām šūpodamies uz pieciem oranžas uguns stabiem, kuri to balstīja. Tad vēl lēnāk nekā līdz šim tas ienira tvaika virpuļos un nozuda skatienam. Zeme mīksti nodrebēja, dārdoņa apklusa. Neviens ne­teica ne pušplēsta vārda; visi it kā klausījās sanoņā, kas pildīja ausis. Tai vietā, kur nolaidās starpplanētu ku­ģis, tagad šūpojās un mutuļoja smags netīri baltu tvaiku mākonis . . .

— Nedzirdēti precīza nosēšanās! — Spicins sacīja, lūpām tverdams gaisu.

— Jā gan, — Krajuhins piekrita. — Meistariska no­sēšanās. Braucam, citādi jūs visi pārsprāgsiet no nepa­cietības.