Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

— Kodolu termiskā raķete, tā sacīt, jauna lieta, — sacīja Krajuhins. — Daudzas tās iespējas un priekšro­cības neņēma vērā, projektēja pa vecam, kā parastās raķetes. Rutīna, nekā darīt. .. Bet šeit sākas jaunais.

Krajuhins pagrūda smagas tērauda durvis, un viņi iekļuva plašā telpā, ko aizpildīja Bikovam nepazīstami aparāti un sadales dēļi.

— Seit ir vadības kabīne, — Krajuhins sacīja. — Bet tur, — viņš norādīja uz sienu pretī izejai, — aiz titāna apvalka atrodas «Hiusa» sirds — fotoreaktors. Speciāla ierīce rada plazmas plūsmu, kailu tritonu, pārsmagā ūdeņraža kodolu plūsmu, kas niecīgām devām vairākus tūkstošus reižu sekundē tiek izsviesta lejup. Spē­cīgs elektromagnētiskais lauks, ko veido pieci solenoīdi virs reaktoru gredzeniem, strauji bremzē plazmas piciņu, kā rezultātā tanī sākas termiskā kodolreakcija. Bremzē­šanas punkts atrodas paraboliskā spoguļa fokusā — «Hiusa» korpusa apakšējā virsmā. Blīva elektromagnē­tisko svārstību, neitronu, hēlija kodolu un neizreaģējušo tritonu plūsma sitas spogulī un rada milzīgu vilcēj- spēku . . . Protams, — Krajuhins, brīdi klusējis, piebilda, — ja nebūtu «absolūtā atstarotāja» kārtas, kuģa kor­puss, tā sacīt, vienā acumirklī izdegtu cauri. Pirmais «Hiuss» sadega tādēļ, ka šī aizsargkārta kaut kur bija bojāta.

— Tas nav zināms, — Jermakovs sausi izmeta.

Viņš staigāja pa vadības kabīni, ielūkojās aparātos un

kaut ko pierakstīja piezīmju grāmatiņā.

Krajuhins nočāpstināja lūpas un brīdi klusēja.

— Fotonu raķete — tas ir jauns pasākums, — viņš sacīja. — Milzīgs pasākums. Cilvēces nākotne … —

Viņš noņēma brilles un sāka slaucīt stiklus, apaļām acīm vērdamies Bikovā. — «Vēlīgā daba droši vien zina, kādēļ nevēlas, lai mēs pārvērstu mūsu māmuļu Zemi pieticīgā paradīzē un apmierinātos ar to, un kādēļ viņa liek mums iekarot jaunas pasaules — pašas pēdējās un attālākās pasaules, kuru sasniegšanā par izšķirošu fak­toru jākļūst fotonu raķetēm.» Šos vārdus vairāk nekā pirms pusgadsimta izteica kāds ļoti gudrs vācietis; to­laik fotonu raķetes šķita tāls, nepiepildāms sapnis. Un, palūk, šodien šis izšķirošais faktors pēdējo un attālāko pasauļu iekarošanai ir mūsu rokās. Taču mēs vēl ne­esam iemācījušies izmantot to pa īstam. Vēl ir daudz, ļoti daudz nepilnīga un nesaprotama. Vēl ārkārtīgi daudz rutīnas. Kaut vai šīs pašas atomraķetes uz «Hiusa». Blakus fotonu dzinējam tās atgādina kleperi, kas iejūgts vismodernākajā atomkārā.

— Bet citādi taču «Hiuss» nevarētu startēt no Ze­mes, — Bikovs nedroši iebilda.

Krajuhins atkal uzlika brilles uz deguna.

— Tuvākajā nākotnē mēs droši vien pavisam pār­trauksim startus no Zemes. Nākamie «Hiusi» startēs no mākslīgajiem pavadoņiem.

— Skaidrs, — Bikovs piekrita. — Bet pagaidām taču «Hiuss» uzņem vēl parasto raķešu degvielu krājumus?

— Ļoti nedaudz. Tik tikko vienu piekto daļu no pa­celšanās svara. Tikai tik daudz, cik nepieciešams, lai atrautos no Zemes un izietu cauri atmosfēras blīvajiem slāņiem, kas viegli pakļaujas radioaktīvai saindēšanai. Tūdaļ pēc tam tiek ieslēgts fotonu dzinējs. «Hiuss» ne­pazīst neērtības, kas saistītas ar bezsvara stāvokli. Tas virzās ar pastāvīgu paātrinājumu desmit metri sekundē ik sekundi tas ir, ār tādu pašu, kāds ir smaguma spēka paātrinājums uz Zemes. Tādā veidā «Hiusa» komanda pasargāta no bezsvara stāvokļa un visām tā nepatīkama­jām sekām. «Hiuss» — vismaz starpplanētu lidojumos — nepazīst ilgus un garlaicīgus reisus pēc inerces, kuri ilgtu gadiem. Tas attīsta milzīgus ātrumus un attālumus līdz planētām pārvar dienās un nedēļās. «Hiuss» ir iz­šķirošais faktors «pēdējo un attālāko pasauļu» apgūšanā.

1 Tas ir, ar paātrinājumu 10 m/sek 2 .

— «Hiuss» ir izšķirošais faktors lielo planētu pakļau­šanā, — savādā, aizžņaugtā balsī sacīja Jermakovs.

Viņš stāvēja, noliecies pie kāda aparāta, un Bikovs neredzēja viņa seju.

Krajuhins saknieba lūpas.

— Iesim, biedri Bikov, — viņš drūmi teica. — Es jums parādīšu pārējās telpas.

Viņi apstaigāja visu kuģi, ieskatījās dzīvojamās ka­bīnēs, komandas kopkabīnē, noliktavās. Viss bija līdz pēdējai iespējai vienkāršs, gandrīz kails. Dzīvojamās ka­bīnēs — kailas, mīkstas sienas, izbīdāmas guļamvietas ar platām, elastīgām jostām, sienas skapji, zemi, mīksti sēdekļi bija cieši piestiprināti pie elastīgas grīdas. Kop­kabīnē — liels, apaļš galds, mīksti krēsli, mīkstajās sie­nās — bufete, grāmatu glabātava. Un galda atradās, acīm redzot, aizmirsta papīra lapa ar nelīdzenām aprē­ķinu rindām. Krajuhins to paņēma. («Čokans,» viņš no­teica smaidot, «matemātiķis . . .»)

Kad viņi atgriezās pie lūkas, «Hiusu» no visām pu­sēm bija ielenkušas mašīnas un cilvēki. Jermakovs kaut ko stāstīja apkalpes grupas priekšniekam, tas piekrī­toši māja ar galvu, pārjautāja un turpat arī izdalīja pa­vēles strādniekiem, kuri drūzmējās viņam apkārt, jau­niem puišiem, droši vien tikko no universitātes sola.

— Braucam uz mājām, — sacīja Krajuhins. — Ja rīt­dien paveiks reaktoru pārlādēšanu, parīt sāksim uzņemt kravu.

— Jā! — Bikovs, sēžoties mašīnā, pēkšņi atcerējās. — Es galīgi aizmirsu. Bet «Mazulītis»? Kur to ielādēs?

— Augšā, — Krajuhins atbildēja. — «Mazulītis» cauri izplatījumam ceļos jāšus uz «Hiusa». Jā gan .. .

— Mhm … — Bikovs gribēja kaut ko sacīt, bet ap­rāvās un vairs nekā nejautāja.

Ļahova atskaiti noklausījās nākamajā dienā. Septītā poligona priekšnieka plašajā kabinetā tik tikko varēja izvietoties, neieskaitot astronautus, kādi trīsdesmit kos­modroma darbinieki, inženieri no starpplanētu kuģu bū­vētavas «Vejdadi Ju-i», pārstāvji no zinātniskās pētnie­cības un projektēšanas iestādēm, kas bija saistītas ar Starpplanētu Satiksmes Komiteju. Ļahovs bāls un smai­dīgs runāja ātri, īsi un, vēlēdamies pārliecināt, laiku pa laikam viegli uzsita ar zīmuli pa ādas mapi, kurā,atra­dās ceļojuma dienasgrāmatas un piezīmes.

Saskaņā ar izmēģinājuma lidojuma plānu «Hiuss» pēc divdesmit stundām kopš starta bija ieņēmis attiecībā pret Sauli nekustīgu stāvokli un tad ar 9,7 metrus se­kundē ik sekundi lielu pastāvīgu paātrinājumu devies apkārt Saulei uz sastapšanās vietu ar Venēru. Nogājis tieši attāluma pusi un sasniedzis ātrumu četri tūkstoši kilometru sekundē (šalkoņa klausītāju vidū), Ļahovs bija pagriezis starpplanētu kuģi ar spoguli pret satik­šanās vietu un sācis bremzēt. Pēc astoņarpus diennaktīm «Hiuss» iegāja «Ciolkovska» — kāda Venēras padomju mākslīgā pavadoņa orbītā un vēl pēc dažām stundām piestāja pie tā. Turpmākā darba gaitā, sekojot izmēģi­nājumu programai, Ļahovs apmēram mēnesi manevrēja Venēras apkaimē, pārbaudot fotoreaktora darbību visos režīmos, apmeklēja citu valstu mākslīgos pavadoņus, no­sēdās uz Venitas — Venēras dabiskā pavadoņa un, bei­dzot, paņēmis uz kuģa slimo inženieri no čehu stacijas, devās atceļā.

Ļahovs pastāstīja par fotoreaktora darba režīmiem, par rezultātiem, kas sasniegti, lietojot Doplera efektu fotonu raķetes īpatnējā ātruma noteikšanā, izteica sa­vas domas par iekārtu, kas novērsa meteorītu triecienus («Par nožē . . . ē-ē . . . drīzāk par laimi. .. mums negadī­jās to pārbaudīt darbībā . . .»), paziņoja jaunos vērtēju­mus par kosmisko putekļu blīvumu starp Zemes un Ve­nēras orbītām. («Šie dati, biedri, pēc manas dziļākās pār­liecības, ļauj mums cerēt, ka varēs lietot tiešas plūsmas fotonu dzinēju, katrā gadījumā vismaz šādos lidojumos, tiklīdz būs atrisināta uz anihilāciju dibinātā fotonu dzi­nēja problēma.») īpašu uzmanību Ļahovs pievērsa da­žiem neizprotamiem fenomeniem lidojuma laikā. Novē­roti radio un televīzijas sakaru traucējumi bez jebkāda cēloņa, raķetes korpusa ultraaugstfrekvences vibrācijas, nelieli bremzēšanas magnētiskā lauka traucējumi spo­guļa fokusā. Minētās parādības novērotas tieši pirms bremzēšanas, tas ir, maksimālo ātrumu periodā. Ļahovs izteica pārliecību, ka visu šo parādību pamatā ir kolosā­lie starpplanētu kuģa ātrumi — ātrumi, kuri rada nepie­ciešamību pāriet uz relativitātes mehāniku.