Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Iestājās klusums. Jurkovskis piecēlās un, nevienā ne­paskatījies, izgāja.

— Lielisks puisis, — Krajuhins noteica. — Drošsir­dīgs, gudrs . . . Tikai godkārības viņam — o-o-o!

Jermakovs nepasmaidījis sacīja:

— Man tēvs stāstīja, kāds Nikolajs Zaharovičs Kra­juhins jaunībā …

— «Krajuhins, Krajuhins» … — Nikolajs Zaharovičs krekšķinot sāka berzēt ceļgalus. — Tas bija jaunībā . . . Un bez tam varbūt tev ir zināms, ka minētajam Kraju- hinam par to pašu . . . piedodiet par izteicienu, sadeva pa purnu . .. partijas konferencē, jā, un tieši tavs tētis, Anatolij Borisovič! Tā gan.

Krajuhins dusmīgi nokremšļojās un izgāja.

Līdz startam atlikušās dienas pagāja nemanot. Visi bija aizņemti. Jermakovs vadīja apkalpes grupu, kas iekrāva «Hiusā» visu nepieciešamo. Starpplanētu kuģis bija gandrīz vai aprakts zem metālisku konstrukciju milzuma, ietīts šļūteņu un kabeļu tīklā. Zem «Hiusa» drūzmējās desmiti mašīnu — gāzes tvertņu, cisternu, traktoru, celtņu un konveijeru. Darbs ritēja dienu un nakti. Pa resnām, apledojušām un apsarmojušām šļūte­nēm plūda sašķidrinātas gāzes — ūdeņradis raķetēm un skābeklis komandai, pa tievām — ūdens un smērvielas. Konveijeri un celtņi iekrāva pa trim lūkām tvertnes, maisus un kastes ar pārtiku, piederumiem un ierīcēm. Desmitiem cilvēku speciālos tērpos rosījās urāna reak­toros. No Novosibirskas atbraukušie speciālisti mikronu pēc mikrona pārbaudīja «absolūtā atstarotāja» kārtu; šinī neticami plānajā un tomēr pasaulē visizturīgākajā bruņu kārtā varēja būt mikroskopiski bojājumi, kas ekspedīcijai nestu acumirklīgu uguns nāvi. Atbrauca pats Krajuhins, lai noskatītos, kā no «Hiusa» kupola no­ņem biezu titāna plāksni un uzmanīgi ielaiž fotoreak­tora kamerās balonus ar šķidro tritija un deiterija mai­sījumu. Pēc tam plāksni novietoja atpakaļ vecajā vietā, un tanī pašā dienā uz tās uzcēla un nostiprināja milzīgu konteineru ar «Mazulīti».

— Ar šo muļķīgo kasti uz muguras, — Vera Nikola- jevna sacīja ērcīgi, — «Hiusam» ir pavisam nejēdzīgs izskats.

Ļahovs, Spicins un Krutikovs visas šīs dienas pava­dīja vadības kabīnē pie «Hiusa» aparātiem. Dauge un Jurkovskis studēja jaunos datus, ko bija at­vedis Ļahovs, nepārtraukti strīdējās, sastadīja kaut kā­dās noslēpumainas radiogramas, nesa tās parakstīt pie Krajuhina un tad uz radiostaciju.

Sagatavošanas darbu karstākajā brīdi Krajuhins iz­sauca Bikovu un kopā ar viņu aizbrauca uz vienu no apakšzemes noliktavām pilsētas dienvidu nomalē. No­liktavas sausajā, gaišajā telpā Bikovs ieraudzīja ieroču kastes.

— Pazīstamas rotaļlietiņas? — Krajuhins apjautājās.

Bikovs neizpratnē paskatījās uz viņu un noliecās.

— Septiņdesmit piektā gada parauga automātiskā ka- rabīne.

— Bet tie tur?

— Reaktīvās šautenes . . . pistoles . . . Izvēlieties nu i

Bikovs saprata:

— Visiem?

— Visiem … un krājumiņam arī paņemiet.

Klusēdams Bikovs atlasīja astoņas jaunas karabīnes,

dažus desmitus rokas granātu, staru pistoles un somu dunčus gaiši dzeltenās ādas makstis.

— Bet kur patronas? Un kapseles granātām?

— Ir patronas, ir kapseles, ir viss, ko tik vēlaties. Uz­rakstiet noliktavas pārzinim, kas vajadzīgs.

Viņi nokāpa stāvu zemāk.

— Tas arī jums, — Krajuhins sacīja, norādīdams uz cilindriskiem priekšmetiem, kuru melni oksidētie sāni blāvi vizēja.

— Atommīnas … — Bikovs nomurmināja.

— Pazīstat?

— Kā nu nepazīstu . ..

— Paņemiet desmit komplektus. Pie reizes paķeriet arī kādas desmit prožektoru raķetes.

Divas stundas vēlāk cauri pilsētai uz poligonu iz­brauca mašīna, piekrauta ar smagām plastmasas kastēm un desmit apaļiem, režģotiem futrāļiem. Vēl pēc divām stundām šīs kastes un futrāļus ar Bikova piepalīdzību un viņa uzraudzībā iekrāva «Hiusā».

Beidzot viss bija paveikts. Vienas nakts laikā nozuda neveiklās fermas, šļūtenes, kas aptina kuģi, celtņi un konveijeri. Projām bija mašīnas un traktori, aizbrauca cilvēki. Uz izmīdītās, izrakņātās zemes zem sīka lietus palika tikai vadu un trošu gali, finiera gabali, daži aiz­mirsti dēļi un dubļos iemīti eļļaina ietinamā papīra kumšķi.

Krajuhins Jermakova un apkalpes grupas priekšnieka pavadībā izložņāja visas «Hiusa» telpas, visu pārskatīja un aptaustīja, kašķīgi un neuzticīgi klausījās pārbaudei ieslēgto solenoīdu varenajā dunoņā, izmeta dažas ne­svarīgas piezīmes, nokāpa zemē, noslaucīja rokas mē­teļa stūrī un sacīja:

— Liekas, viss kārtībā, Anatolij Borisovič. Parakstiet aktu.

Jermakovs piekrītoši pamāja. Apkalpes grupas priekš­nieks atviegloti uzelpoja, pamīņājās, tad iekāsēdamies jautāja:

— Kad tad īsti startēs, Nikolaj Zaharovič? Rīt?

Izrādās, bija kārtojamas vēl dažas formalitātes. Pil­sētā Krajuhinu steidzīgi izsauca uz radiostaciju, un, at­griezies no turienes, viņš sausi (tā vismaz Bikovam šķita) paziņoja, ka starts tiek atlikts uz aiznākamās dienas rītu, bet rit ieradīsies komisija.

— Un vakarā būs … ē . . . svinīgs mielasts. Var bez frakām.

Jurkovskis enerģiski sakustināja lūpas, Jermakovs vienaldzīgi nožāvājās, bet Krutikovs paraustīja plecus un atkal iegrima kādas grāmatas lasīšanā.

— Iesim pastaigāsimies, — Dauge uzaicināja Bikovu.

Viņi izgāja no viesnīcas un nesteigdamies devās pa

ielu uz poligona pusi.

— Tosti, pārspīlēti svinīgas runas, — Dauge nogurušā balsī sacīja. — Es nevaru to ciest!

— Nu vai zini… — Bikovs neapmierināts noskatījās viņā. — Kā nekā tāds notikums . . .

— Kāds «tāds»? Cilvēki dara savu darbu. Kas te tāds sevišķs? Neviens taču neieceļ speciālu komisiju, lai iz­vadītu ceļā, teiksim, ģeoloģisko ekspedīciju?

— Droši vien gadās, ka arī ieceļ.

— Pilnīgi lieki. Tas tikai bojā nervus.

Kādu brīdi viņi gāja klusēdami. Bikovs ievaicājās:

— Tad kāpēc tā tiek darīts?

— Velns viņu zina, kāpēc. Man šķiet, tas ta ieviesies no seniem laikiem, kad cilvēkus vajadzēja «iekustināt», iejūsmot parastam, elementāram darbam .. . No ta laika ieviesies, un tagad nekā nevar tikt vaļā no šī muļķīga paraduma. Galu galā — kurš gan labāk par mums saprot

«Hiusa» ekspedīcijas nozīmi! Smieklīgi mūsu laikos teikt kvēlas, visiem zināmas patiesības .. . Un kam tas vajadzīgs? Lai lieku reizi dzītu mūsu galvās to, ko mēs esam iezīduši jau ar mātes pienu?

Viņi pagriezās atpakaļ uz viesnīcu. Pie ieejas ēdam­zālē Dauge apstājās, pakāpās atpakaļ un piegrūda ar elkoni Bikovam:

— Klusu!

Nespodra vakara saule apgaismoja zāli. Uz dīvāna, piekļāvušies viens otram, sēdēja Bogdans Spicins un Vera Nikolajevna. Abi klusēja, skatīdamies logā, un viņu sejas bija tik nopietnas un neparasti skumjas, ka Bikovam sirds sažņaudzās. Bogdana lielā, baltā roka bija apskāvusi šauros, trauslos sievietes plecus. Dauge pa­vilka Bikovu aiz piedurknes, un viņi uz pirkstgaliem uzkāpa otrajā stāvā.

— Lūk, Aleksej, kā mēdz būt… — Dauge noteica.

— Satiekas uz nedēļu, lielākais uz divām, un atkal katrs uz savu pusi. Viņa ir piecus gadus vecāka par Bog- danu . . . Mīlestība, ko tu padarīsi. īsta, liela mīlestība . . .

Viņš iegrima pārdomās. Bikovs uzmanīgi iejautājās:

— Kādēļ tad viņi neprecas?

— Ko? Kāpēc neprecas? — Dauge atbildēja pēc brīža.

— Kāda gan tam būtu nozīme? Viņi gadā tiekas reizi, lielākais divas, saproti?