Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Iestājās nāves klusums. Uz mirkli Bikovam kļuva ne­labi, uznāca vājums. Ar milzīgu gribas piepūli viņš pār­varēja riebīgo bezpalīdzības sajūtu un pašķielēja uz Daugi. Dauge cieši raudzījās taisni sev priekšā.

— Starts!

Kaut kur no apakšas atplūda pērkona dārdi. Piepeši viss sakustējās. Krēsla atzveltne mīksti spiedās virsū ķermenim. Bikovs no visa spēka samiedza acis un ierau­dzīja daudzkrāsainus apļus. Dārdi pieauga, kjuva vājāki un beidzot pavisam norima. Iestājās klusums. Bikovs uzmanīgi pagriezās uz Dauges pusi.

— Sāpju vairs nebūs, — Dauge sacīja skaidrā un jautrā balsī. — Mēs esam startējuši.

Pēkšņi Jurkovskis nikni iebelza sev pa pieri.

— Kas tev noticis? — Dauge satraukts jautāja.

— Velna būšana! … Es viesnīcā aizmirsu elektrisko skujamo un, šķiet, pat .neizslēdzu!

Ar zināmām grūtībām Bikovs pacēlās sēdus, ar abām rokām spēcīgi paberzēja deniņus un atviegloti nopūtās.

Pirmās daļas beigas

Uz vakara pusi laiks pasliktinājās. No okeāna sāka plūst ledains aukstums, pāri tundrai vē­lās biezi pelēkas miglas vāli. Zemi mākoņi aizklāja debesis. Kļuva krēslains, gandrīz pil­nīgi tumšs. Septītā poligona Galvenās radio­stacijas priekšnieka kabinetā bija silti un gaiši. Pie galda zemā krēslā, zodu atbalstījis pret krūtīm, snauda Kraju­hins. Viņa kājas ar apžuvušu mālu notašķītās kurpēs bija neveikli izstieptas; lielās, mezglainās rokas smagi gulēja uz krēsla balstiem. Virs durvīm skaļi tikšķēja pulkstenis, skaitīdams minūtes. Pie katra šāda tikšķa Krajuhins uz mirkli pacēla zilganos plakstus. Uz galda malas lēni dzisa neskarta glāze ar tēju. Pa pievērto durvju spraugu ieskatījās dežurants, brīdi neapņēmīgi pastāvēja, tad uz pirkstu galiem pienāca pie Krajuhina un nolika viņam priekšā kaudzīti radiogramu.

— Kas jauns? — Krajuhins aizsmacis iejautājās.

Dežurants sarāvās:

— E-ē . . . nav nekā. Pirms trīspadsmit minūtēm «Hi­uss» ziņoja, ka viss kārtībā.

— Vai televīzijas sakari nodibināti?

— Nebūt ne, Nikolaj Zaharovič, pagaidām vēl neiz­dodas.

Krajuhins ilgi klusēja (dežurants vairākas reizes pa- mīņājās no vienas kājas uz otru un nokāsējās), tad sa­cīja:

— Tātad jauna nekā nav, tu saki?

— Tieši tā, it nekā.

— Labi…

Viņš pašķielēja uz radio'gramām un atkal aizvēra acis. Sirds smeldza trulās, nemitīgās sāpēs, dūra kreisajā

plecā. Izstieptās kājas bija notirpušas, bet kustēties ne­gribējās. Tomēr Krajuhins piespieda sevi noņemt roku no krēsla balsta un paņemt glāzi. Tēja viņam likās šķe- bīgi salda. «Tie ir nervi,» viņš sev sacīja. «Nervi un ve­cums.» Līdz šim viņš nebija zinājis, kas ir nervi. Ārsti teica, ka viņam esot kaitīgi nervozēt. Viņš tikai smējās. Krajuhinam pašam šķita, ka viņš nekad neuztraucas . .. Tā bija līdz šodienai. . .

Šodien, 19… gada 18. augustā, precīzi pīkst. 5.00 pēc Maskavas laika, sākās tas, kam viņš bija gatavojies pusotra gadu desmita. Pirmās fotonu raķetes starts nozī­mēja jaunas ēras sākumu starpplanētu satiksmē. Tai pašā laikā ar šo startu beidzās viņa — Krajuhina iespēja tieši ietekmēt tālāko notikumu norisi. Pusotra gadu des­mita ilgi meklējumi, cīņas, milzīga saspriegtība … Un redz, ar ko tas beidzies: viņš sēž, klausīdamies skumjās rudens skaņās, vienmuļā lietus lāšu plīkšķēšanā pret loga rūtīm, no jumta plūstošu urdziņu burbuļošanā, grie­zīgās vēja gaudās. Seši cilvēki, aizlidojot ar pasaulē la­bāko starpplanētu kuģi, pārņēma no viņa stafeti un traucās tālāk, lai īstenotu loloto ieceri. Bet viņš palika šeit, zaudējis spēkus, salīcis. Un gaida, gaida, gaida . ..

Uz mirkli Krajuhins sajuta skaudru žēlumu pret sevi un skaudību pret tiem, jaunajiem, bet tūdaļ arī aizmirsa par to, tāpēc ka galvenā doma, kas nobīdīja sāņus visas citas jūtas un domas, bija bailes par šiem cilvēkiem. Gan būs labi. . . «Hiusa» izmēģinājuma lidojums risinā­jās sekmīgi. Šķiet, līdz pēdējam sīkumam izpētīti pro­cesi fotoreaktora titāna apvalkā . .. Inženieris ar abso­lūtu noteiktību var norādīt, kas tur notiek jebkurā se­kundes daļiņā, un paredzēt, kas notiks nākamajās. Vērā ņemts viss: ir drausmīgās temperatūras, ir drausmīgie ātrumi, ir drausmīgie spiedieni un spriegumi. Un to­mēr — ne jau liktenis lēma nelaimīgajam Petrosjanam bojā eju eksplozijā!

Krajuhins ar grūtībām norija dažus malkus tējas. Rīkle žuva, acis grauza. Ķermeni kratīja pretīgi drebuļi. Pa loga rūti spīdošām joslām plūda ūdens.

— Riebīgi, — viņš nomurmināja, salīgi ieraudams galvu plecos.

Ekspedīcijas nelaime būtu visa viņa mūža darba ka­tastrofa … Jo vairāk pašlaik, kad vēl daudzi netic «Hiu- sam», kad vēl nav apklusis troksnis, ko sacēla «piesar­dzīgie» ap pirmā «Hiusa» negaidīto eksploziju. Tobrīd šķita, ka fotonu dzinēja ideja ir diskreditēta uz ilgāku laiku . .. varbūt pat uz visiem laikiem . .. Tikai valdības komisijas iejaukšanās lika apklust skeptiķiem, kuri bija piesmērējušies klāt lielajam darbam.

Nē, viņam nav ko žēloties. Viņš pieprasīja milzīgus līdzekļus — un saņēma, pat vairāk, nekā bija cerējis. Viņš pieprasīja, lai atceļ darbiniekus, kurus uzskatīja par kaitīgiem vai nederīgiem, — to starpā bija daudzi ar lieliem nopelniem pagātnē, — un tos atcēla. Viņš drosmīgi eksperimentēja, un viņam ticēja. Protams, svarīgi bija arī tas, ka viņam viss veicās. Krajuhins — divu lielo planētu un vairāku pavadoņu pirmais pēt­nieks, piecu lielāko mākslīgo pavadoņu būvētājs, triju pasaules drosmīgāko kosmonautu paaudžu audzinātājs un dieveklis. . . Arī pašlaik Krajuhins faktiski vada pašu varenāko starpplanētu floti. Tie bija grūti panā­kumi, grūtas uzvaras. Aiz muguras — bojā gājuši biedri, nepanesams izmisums un šausmu stundas, neatgūstamu zaudējumu sāpes . . . triumfs, neaptveramas laimes un žilbinoša lepnuma mirkļi. . . Taču kavēties pagātnes at­miņās nedrīkstēja. Vajadzēja steigties. Liela tauta bija uzticējusi viņam savus labākos dēlus un meitas, lielisku tehniku un par šo uzticību prasīja uzvarēt Kosmosu ar visām tā bagātībām un noslēpumiem. Vai viņam pietiks spēka dot tautai šo uzvaru? Jā, protams, ja «Hiuss» at­griezīsies ar uzvaru, neviens vairs neuzdrīkstēsies iebilst pret fotonu raķeti. Nē, ja . . .

Krajuhins piecēlās un, lai izlocītu kājas, pagājās pa istabu.

— Tas nekam neder, — viņš skaļi sacīja. — Es zīlēju kā veca sieva. «Ja, ja» . ..

Īstenībā viņš pilnīgi skaidri apzinājās, ka neviens un nekas pasaulē vairs nespēs apturēt fotonu tehnikas straujo attīstību. Kopš tā brīža, kad tika iegūti «absolūtā atstarotāja» pirmie graudiņi, veco impulsu raķešu lik­tenis bija izlemts. Turpmāk Kosmoss tikai atkāpsies. Spī­tēdams, laiku pa laikam izraudams no mūsu rindām jau­nus upurus … bet tikai atkāpsies. Sākumā savas robež- zīmes tas noņems Saules sistēmā, bet pēc tam (kas lai zina . .. varbūt tas notiks, kamēr es vēl būšu dzīvs) arī starpzvaigžņu tuksnešos.

Bet cik spēcīga ir domu inerce! Kā viss jaunais, arī starpplanētu satiksmes princips kopš paša pirmā brīža ieguva ne mazumu pretinieku •— tādus, kuri atdusējās uz vecajiem lauriem un negribēja iet tālāk, kuri visu savu dzīvi bija veltījuši, lai pierādītu, ka fotonu dzinēja praktiskā realizēšana nav iespējama, kuri sākumā ar vieglu roku nopēla jaunievedumu, bet pēc tam neat­rada sevī drosmi atzīt pieļauto kļūdu, un tādus, kuri pa­tiešām nevēlējās uzņemties milzīgo risku ar cilvēkiem un valsts līdzekļiem . . . Tādu bija daudz daudz vairāk, nekā to gribētos Krajuhinam un viņa līdzgaitniekiem, un Krajuhins vienmēr lauza viņu pretestību. Viņi klie­dza: «Nereāla fantāzija! Tālas nākotnes jautājums!» Viņi prasīja, lai Krajuhins atbild par desmitiem sadegušu modeļu, bet viņš pacēla aiz atmosfēras robežām automā­tisku lidaparātu «Ugunspūķis» un lika tam riņķot ap Zemi. Viņi centās izlietot pret Krajuhinu pirmā «Hiusa» bojā eju, bet arī tas viņiem neizdevās. Otrais «Hiuss» startēja. Varbūt viņš, Krajuhins, pieļāvis kļūdu, dodams «Hiusam» tik sarežģītu uzdevumu? Varbūt sākumam fotonu raķeti vajadzēja izlietot parastajos lidojumos, pierast pie tās, padarīt to par plaši izplatītu un drošu transporta līdzekli? Var jau būt. . . Bet cik laika tas pra­sītu? Un tai pašā laikā Golkondas bagātības gaida. Vie­nīgi «Hiuss» dos cilvēkam iespēju tās pakļaut sev.