Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

— Murgo, — Vera nočukstēja.

Krajuhins gribēja sacīt, ka tie nav murgi, bet tai pašā acumirklī aizmiga.

Viņš pamodās naktī un uzreiz sajuta — kļuvis labāk. Vera pabaroja slimnieku ar buljonu un sausiņiem, pa­dzirdīja ar karstu Indijas zāļu uzlējumu.

— Ieslēdziet radiogramas, — viņš pieprasīja.

— Jums jāatpūšas, — Vera iebilda.

— Bet es saku — ieslēdziet!

Viņa paklausīgi ieslēdza magnetofonu.

Krajuhins klausījās izklaidīgi, lūkodamies baltajos griestos un domādams par to, ka «Hiuss» droši vien jau sācis bremzēt. Pašam nemanot, viņš atkal aizmiga.

Nākamās diennaktis pagāja mierīgi. Krajuhins atlaba ātri. Ārsts atļāva uzstādīt pie gultas videofonu, tele- ekrānu un nākt apmeklētājiem. Līdz vēlam vakaram no radiostacijas nesa lentes ar «Hiusa» signāliem un Jer­makova ziņojumiem. Nāca un gāja inženieri, meistari un dienestu priekšnieki. Pēc vakariņām Krajuhins pār­skatīja laikrakstus, ieslēdza Maskavas stereoskopiskās televīzijas programu, patērzēja ar Veru un Ļahovu un, ierasti noguris un tādēļ pilnīgi nomierinājies, likās gulēt.

No rīta istabā ieskrēja Vera, bāla, izspūrušiem ma­tiem, un pārāk skaļi, kā viņam šķita, izkliedza:

— «Hiuss» nenoraida signālus! Naktī apklusa . . . ap­klusa … un ,. . un . . . jau piecas stundas klusē . . .

Viņa aizsedza ar plaukstām seju un rūgti, pilnā balsī sāka raudāt.

«. . . Vai nu rakstnieki un žurnālisti ir melojuši, vai ari mūsu lidojums nav tipisks. Tanī nav nekā «kos­miska». Viss ikdienišķs un parasts. Un tomēr … Bet šis «tomēr» attiecināms vienīgi uz jūtām un pārdzīvoju­miem. Ja ievēro tikai faktus, grūti iedomāties, ka atro­damies kosmiskajā kuģī un ka mūsu raķete ar milzu ātrumu drāžas pretim Saulei. Šobrīd, kad es rakstu šīs rindas, Jurkovskis un Dauge kopkabīnē ņemas ap Venē­ras pusložu karti — tā viņi sauc divus apļus uz papīra lapas, kuros iezīmētas sarkanu un zilu aplīšu virknes un nelieli, zaļi svītroti plankumiņi. Jurkovskis paskaidroja, ka sarkanie aplīši esot kalnu virsotnes — jau droši zi­nāmās; zilie — hipotētiskās vai divas trīs reizes manī­tās; zaļie plankumi apzīmējot vietas, kur reģistrētas spēcīgas magnētiskās anomālijas. Un lielais, melnais traips — Golkonda. Tas arī viss. Patiešām mīklaina pla­nēta! Pie šīs kartes mūsu astroģeologi tup veselām stun­dām, kaut ko salīdzinādami ar savām piezīmēm un savā starpā pusbalsī strīdēdamies, kamēr Jermakovs iznāk no vadības kabīnes pusdienās un aizdzen viņus no galda. Krutikovs pašlaik atrodas sardzē, Bogdans, salocījies trejdeviņos līkumos uz nolaižamās gultas, lasa blakus kabīnē. Piesprādzēties viņš nav aizmirsis, redzams, ieradums. Jermakovs ieslēdzies savā kabīnē un nu jau divas stundas nenāk ārā. Bet par viņu būs īpaša runa …»

«… Aizritējušā diennaktī nekas sevišķs nenotika. Pi­lotiem un elektronu skaitļošanas mašīnām bija krietni jāpapūlas, iekams raķete tika ievirzīta tā saucamajā tiešajā kursā un taisnā virzienā aiztrauca uz sastapšanās vietu. Šai nolūkā Jermakovs kopā ar Mihailu Antono- viču vēl uz Zemes aprēķināja kaut kādu «velnišķīgu līkni», trīsdimensiju spirāli, pa kuru virzoties raķete dzēsa Zemes orbitālās kustības un rotācijas kustības inerces spēkus un ievirzījās Venēras orbītas plaknē. Krutikovs pēc tam sacīja, ka «Hiusa» elektroniskie kursa izskaitļotāji nav bijuši sava uzdevuma augstumos. Mēs — Jurkovskis, Dauge un es — šai laikā sēdējām kopkabīnē un klausījāmies vieglos grūdienos. Tā kā sēdekļu amortizatori ir lieliski, tad vairāk par vieglu nelabuma sajūtu man nekas nebija jāpārcieš. Pēc tam es pagatavoju pusdienas. Mums ir lieli gatavu pusdienu krājumi — termokonservi, bet ir arī «dzīva» gaļa plast­masas tvertnēs, sterilizēta ar' gamma stariem, kā arī ievērojams krājums dārzeņu un augļu. Es nolēmu sevi parādīt. Visi slavēja. Bet Jurkovskis sacīja: «Labi, ka mums tagad vismaz ir kārtīgs pavārs,» — un es kļuvu nikns. Jermakovs savukārt aizrādīja Jurkovskim:

«Toties jūsu virumam, Vladimir Sergejevič, drīkst tu­voties tikai no vēja puses.»

«Vai esat mēģinājis?» Dauge ziņkāri vaicāja.

«Krajuhins brīdināja.»

Vārdu sakot, man nāksies būt par pavāru līdz lido­juma beigām. Ar lielāko prieku! Bet «švauksts» aizska­roši smejas. Galu galā es spļauju uz šo klejojošo bruņi­nieku!

Taču tie ir sīkumi. Ir trīs uztraucoši apstākļi: pir­mais — sastapšanās ar meteorītu, otrais — skats uz Kosmosu un trešais — pats galvenais — saruna ar Jer- makovu. Pastāstīšu visu pēc kārtas.

Mums neveicās tā, kā bija veicies Ļahovam pārbau­des lidojuma laikā. Ļoti drīz pēc starta «Hiuss» sastapās ar meteorītu. Protams, ja nebūtu Jermakova, neviens no mums to nepamanītu. Vienkārši — grīda zem kājām pēkšņi izzuda un sirds pamira, tāpat kā laižoties lejup ar ātru liftu. Izrādās, telpu visapkārt «Hiusam» nemitīgi tausta ultraīsviļņu lokators. Ja meteorīts parādās bīs­tamā tuvumā, skaitļošanas ierīce pēc atstarotiem impul­siem automātiski nosaka tā trajektoriju un ātrumu, salīdzina šos datus ar kuģa ātrumu un ceļu un nodod at­bilstošus signālus uz vadības pulti. Kuģis pilnīgi auto­mātiski vai nu palēnina, vai arī paātrina gaitu un palaiž meteorītu sev pa priekšu vai arī aizsteidzas tam garām. Sastapšanās ar meteorītu, izrādās, nemaz nav rets no­tikums un ir visai bīstama. Pagaidām «Hiusa» ierīces palīdz izvairīties no sadursmes . ..»

«. .. Kaut arī biedri ir mierīgi un dzīve rit pavisam ik­dienišķi, visi. strādā bez satraukuma, atpūšas, lasa vai debatē, es tomēr izjūtu mulsu nemieru. Dauge sacīja, ka iesācējiem tāds stāvoklis esot bieži, tā esot «instinktīva

Kosmosa sajūta», kaut kas līdzīgs jūras slimībai tiem, kas nav pieraduši pie jūras. Nepiekrītu! Kāda «Kos­mosa sajūta» var būt cilvēkam, kurš šo Kosmosu savu mūžu nav redzējis? Iluminatoru «Hiusam» nav, un vie­nīgā novērošanas ierīce atrodas vadības kabīnē, kur pā­rējiem, atskaitot pilotus, ieeja stingri noliegta. Kamēr es par to prātoju, man izņēmuma veidā atļāva tur ieiet, turklāt tādos apstākļos, ka mans nemiers kļuva vēl dzi­ļāks. Tas notika tā.

Pirms dažām stundām Septītā poligona radiostacija nodibināja ar mums televīzijas sakarus. Krajuhins pie­prasīja Jermakovu uz sarunām. Par ko viņi runājuši, neviens nezināja, jo Jermakovs tūdaļ izsūtīja Bogdanu, kas toreiz dežurēja, no kabīnes un cieši noslēdza dur­vis. Saruna nebija ilgstoša. Drīz vien Jermakovs iznāca un klusēdams nokāpa savā kabīnē. Dauge un Jurkovskis sāka izteikt jautrus minējumus, bet Bogdans viņus skarbi apsauca. Pēc divām stundām pienāca kārta dežu­rēt Jermakovam. Iedams uz vadības kabīni, viņš pa­vēlēja man ierasties pie viņa. Pārējo izbrīna bija neaprakstāma, visi savādi pavērās manī. Es sapratu. Pa­tiešām, viņiem varēja likties, ka saruna starp Krajuhinu un Jermakovu notikusi par mani. Es, jāatzīstas, arī pats tā nodomāju un ļoti uztraucos. Vadības kabīnē bija karsti, cauri titāna apvalkam plūda fotoreaktora dūkoņa. Neskatīdamies manī, Jermakovs jautāja, vai es vēlētos redzēt Zemi.

«Jūs, Aleksej Petrovič, šķiet, sapņojāt par to? …»

Sirds man nepatīkami salēcās un lūpas acumirklī kļuva sausas. Nebildis vairs ne vārda, Jermakovs pie­veda mani pie ierīces, kas atgādināja saldējamo skapi ar diviem okulāriem augšdaļā. Viņš uzaicināja mani ieska­tīties okulāros. Acu priekšā man atklājās apaļš, melns bezdibenis, ko gar malām ietvēra vāji, violeti uzlies­mojumi. Bezdibenīgajā dzīlē vizēja spožu un blāvu punktu miriādes, centrā skaidri izdalījās mirdzošs krusts, bet pa labi uz augšu no tā es ieraudzīju lodīti silti zaļā tonī ar spožu zvaigznīti blakām … Tā bija Zeme un Mēness . . .