Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

«Pašlaik jūsu priekšā ir debess sfēras apakšējā pus­lode,» Jermakovs ierunājās. «Spīdums gar malām — tur «absolūtajā atstarotājā» atspoguļojas termisko ko­dolu sprādzieni spoguļa fokusā.»

Es, protams, tūdaļ nomierinājos: būtu muļķīgi domāt, ka mani «izsēdinās» no raķetes un sūtīs atpakaļ uz Zemi.

Nekā grandioza šai skatā, kas atklājās manā priekšā, es nesaskatīju. Gandrīz to pašu var redzēt arī Ašhabadas planetārijā, un es arī tā Jermakovam pateicu. Viņš pie­krītoši pamāja.

«Pats par sevi saprotams, tas ir tikai elektronisks at­tēls. Tas kalpo kursa aprēķinu precizitātes pārbaudei. Gaišais krusts vidū atzīmē mūsu kustības ass krust­punktu ar debess sfēru.»

Es apjautājos, kādā attālumā no Zemes «Hiuss» paš­reiz atrodas.

«Ap trīsdesmit miljonu kilometru . .. Gribat paskatī­ties uz priekšu?»

Viņš pagrieza izslēdzēju, un redzes laukā uzliesmoja spožs, dzeltens disks. To šķērsoja krusts, bet apkārt melnajā tukšumā trīsēja zvaigznes.

«Saule,» Jermakovs paskaidroja. «Bet pa labi no tās —- vai redzat? — Venēra. Uz to laiku, kad «Hiuss» nonāks pie tās orbītas, arī Venēra būs sasniegusi sastap­šanās vietu.»

Viņš izslēdza ierīci un, pavirši uzmetis acis ierīču dē­ļiem, kuri bija sētin nosēti ar dažādām ciparnīcām un ciparnīciņām, dažādas krāsas spuldzītēm un rādītājiem, aicināja mani atsēsties. Pēc tam sākās saruna. Es centī­šos to atkārtot vārdu pa vārdam.

Jermakova seja, kā vienmēr, bija mierīga, taču tumši loki zem acīm un drūma grumba uz pieres vēstīja, ka noticis kaut kas neparasts.

«Sakiet, Aleksej Petrovič,» viņš iesāka, vērdamies man cieši acīs, «ko jūs domājat par savu stāvokli eks­pedīcijā?»

«Kādā nozīmē?» es atkal sajutu uzbudinājumu.

«Subordinācijas nozīmē . . . padotības, piemēram.»

Mirkli prātojis, es atbildēju, ka darbā esmu pieradis izpildīt tā pavēles, kura tiešā dienesta padotībā atrodos.

«Tas nozīmē?»

«Šajā gadījumā esmu padots jums, Anatolij Bori- sovič.»

Brīdi klusējis, viņš jautāja:

«Bet ja jums ir divas pretrunīgas pavēles?»

«Tiek izpildīta laika ziņā pēdējā.»

Es centos runāt mierīgi, bet, jāatzīstas, man no Šīs sarunas šermuļi gāja pa kauliem, un es savā prātā sāku pārlikt vismuļķīgākās iespējas un jau uz priekšu iz­strādāt darbības plānus gadījumam, ja Jermakovs iedo­mātos pacelt melno karogu un uzsākt pirāta gaitas uz starpplanētu satiksmes līnijām.

Tikām Jermakovs taujāja tālāk:

«Tātad, ja mana pavēle būtu pretrunā ar Valsts komi­tejas priekšsēdētāja pavēli, jūs klausīsiet mani?»

«Jā . . .» Te es, šķiet, ar vismuļķīgāko izskatu aplaizīju lūpas un piemetināju: «Mēs neesam armijā, taču es iz­pildīšu jebkuru jūsu pavēli, ja tikai tā nebūs pretrunā ar mūsu valsts interesēm un . . . partijas, protams. Es esmu komunists.»

Jermakovs iesmējās.

«Tikai neiedomājieties, ka es esmu sazvērnieks. Un nedomājiet, ka es apšaubu jūsu gatavību izpildīt manas pavēles. Gluži vienkārši — es gribu zināt, kā jūs iztu­rēsieties, ja apstākļi piespiedīs mūs pārkāpt komitejas pavēli. Ļoti priecājos, ka jūs esat disciplinēts cilvēks, kas zina savus pienākumus.»

Arī es biju priecīgs, goda vārds, kad pamanīju viņa pārliecināto, tēraudcieto skatienu.

«Tomēr gribētos zināt. . .» es iedrošinājos jautāt.

«Es paskaidrošu . . . Pareizāk, došu mājienu, un jūs sapratīsiet. Redzat — ne tik lielā mērā no ekspedīcijas uzdevumu izpildes, kā no «Hiusa» laimīgas atgriešanās ļoti daudz kas atkarīgs. Ārkārtīgi daudz, tādēļ mēs, iespējams, nedrīkstēsim pakļaut sevi lielam riskam, meklējot un pētot Golkondu, kaut arī tas nesaskanētu ar komitejas tiešo pavēli . . .»

Viņš pamāja' man un pavadīja līdz durvīm. Tiešām, te ir par ko padomāt. Turi acis vaļā, Aleksej Bikov! Es nekā nesaprotu. Galu galā Krajuhins un Jermakovs nepieder pie tiem, kuri baidītos visādu sīkumu dēļ. Lai atkāptos, tādiem vajag ļoti daudz vīrišķības.. . Kas īsti ir noticis?»

Pielicis punktu un kārtīgi ievietojis burtnīcu apvalkātā lauka somā, Bikovs devās uz kopkabīni. Tur bija Jur­kovskis, Dauge un Spicins. Dauge līkņāja pie Venēras kartes, bet Jurkovskis ar Spicinu sirdīgi polemizēja, taču strīda jēgu Bikovs uzreiz neuztvēra. Viņam šķita, ka runa ir par lietām, ko viņa prāts nespēj aptvert, jo abi operēja ar formulējumiem no tenzoru rēķinu arse­nāla un apbēra viens otru ar klasiķu citātiem, kas, starp citu, tomēr sevišķu skaidrību neradīja. Tomēr dažas piezīmes bija ļoti interesantas un neparastas, tāpēc jau pēc dažām minūtēm Bikovs sēdēja krēslā pie grāmatu skapja un kāri klausījās, gandrīz pilnīgi aizmirsis par savām rūpēm.

— Ar šādu pieeju tu neizbēgami iegāzīsies ņutonisma purvā, draudziņ, — Jurkovskis runāja. — Tas ir tas pats kā apgalvot, ka telpa ir absolūtā. Ko tu īsti esi mācījies?

— Lorenča secinājumi.. .

=— Un tik daudz faktu, tik daudz faktu! Bet tu iedro­šinies to noliegt! Un kad? Gandrīz simt gadu pēc rela­tivitātes teorijas radīšanas . . .

— Lorenča secinājumus es nemaz netaisos apstrī­dēt, — sacīja Bogdans. — Un neiedomājies sevi par vienīgo vecā Einšteina ideju glabātāju un piekritēju. Es gribu teikt, ka .. .

— Paklausīsimies, paklausīsimies!

— Tātad pie pašreizējā tehnikas līmeņa mēs vēl esam tālu no tā, lai praktiski saskartos ar relativitātes teorijas sekām . . . mūsu nozarē, protams.

— Ak tad tā gan!

— Jā, tieši tā.

— Vēl tālu?

-*- Tālu. Kosmonautam izplatījums ir izplatījums. Viendabīgs tukšums.

— Ja neskaita meteorītus, — galvu nepaceļot, iemi­nējās Dauge.

— Jā, tukšums! Es lidoju jau gadus desmit, un man ne reizi vēl nav nācies izdarīt relatīvistiskas korekcijas aprēķinos.

Kādu brīdi abi klusēja, raudzīdamies viens otra gluži kā gaiļi pirms cīņas.

— Bet saki, lūdzu, — Jurkovskis pieglaimīgi jau­tāja, — vai tu esi dzirdējis uz Veijanu rīkotās ekspedī­cijas atskaiti?

— Uz kurieni?

— Uz Veijanu . . . Neesi dzirdējis? Un pirmo reizi dzirdi šo nosaukumu? Man tevis tiešām žēl, Bogdan!

— Patiešām — kas tas tāds ir? — iejautājās Dauge.

— Veijans — tā ir sīka planētiņa, kuras orbīta atro­das Merkūra orbītas iekšienē. Tās vidējais attālums līdz Saulei — ap desmit miljoni kilometru. Pirms trim gadiem to atklāja ķīniešu biedri un nosauca par Vei­janu — «Saules miesassargu» vai kaut kā līdzīgi. At­razdamās tik tuvu Saulei, tā intensīvi iztvaiko un, do­mājams, pēc kādiem simt gadiem pilnīgi izzudīs . .. Un tu tiešām neesi par to dzirdējis? — Jurkovskis atkal griezās pie Bogdana.

Viņš noliedzoši pakratīja galvu.

— Tad paklausies, ko mums pagājušajā gadā stāstīja Fedja. Un tu tiksi pielikts pie kauna staba, sagatavojies uz to! Tāpēc ka Fedja, kurš piedalījās šinī ekspedīcijā, stāstīja: «Tādā atstatumā no Saules nedrīkstēja paiet garām visiem tiem ļaunajiem jokiem, kādus ar mums varēja izspēlēt spēcīgais gravitācijas lauks.» Bet tādi joki bija un maksāja ekspedīcijai gandrīz dzīvību. Redz, kā tas ir . . .

— Labi, jau labi, stāsti tālāk.

— Tad klausies. Lu Ši-eram neizdevās nokļūt cieši līdzās šai planētai, bet tās orbītu viņš aprēķināja pie­tiekami precīzi. Un te pirmais pārsteigums: mūsējie at­rada planētiņu pavisam citā vietā, nekā tai vajadzēja būt pēc Lu Ši-era aprēķiniem.