Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

— Inducētā radiācija, — Jermakovs sacīja.

— Pilnīgi pareizi! — Dauge nopriecājās. — Tas arī bija gaidāms. Protonu bombardēšanas rezultātā daļa atomu «Hiusa» sienās kļuva radioaktīvi, tas arī viss . ..

— Labi gan «tas arī viss»! Ar to būs tāda ķēpa . ..

— Nedomāju vis, — iebilda Spicins. — Radiācija taču nav visai spēcīga un pieļaujamo devu nepārsniedz.

— Labi vēl, ka no augšas mūs nosedza «Mazulītis»,— Bikovs iedrošinājās iebilst no savas puses.

— Jā, «Mazulītis» … — Jermakovs pārlika. — «Ma­zulītis» taču arī var būt saindēts. Tas būtu ļoti nepatī­kami.

— Izkāpsim ārā, pārbaudīsim, ko? — Jurkovskis lika priekšā.

— Tikai pēc tam, kad pagriezīsimies ar spoguli pret Sauli. Apmēram pēc diennakts.

— Iedomājies tikai, — ierunājās Dauge, kurš, acīm redzot, joprojām domas kavējās pie pārdzīvotā, —- ja šāda cūcība ilgtu vēl dažas minūtes, visam būtu beigas! «Hiuss» ar mirušu apkalpi!

— Un pēc piecdesmit stundām mēs nokaitēta mākoņa veidā ietriektos Saulē .. .

— Miris starpplanētu kuģis ar mirušu apkalpi… — Bogdans paskatījās uz Jermakovu. — Tādi taču jau ir, vai ne, Anatolij Borisovič?

— Jā, «Lidojošie holandieši» .. .

— Kas ar viņiem noticis? — Bikovs jautāja saprotamā ziņkārē.

— Dažādi iemesli… No citām planētām ievazātas slimības, tādi paši uzliesmojumi uz Saules . . .

Ar to arī saruna beidzās.

Dzīve starpplanētu kuģī ritēja savu gaitu. Jermakovs novēroja fotonu tehnikas darbu un kopīgi ar stūrmani strādāja pie kaut kādas jaunas kosmonautikas pro­blēmas; ģeologi vai simto reizi pārskatīja Golkondas pētniecības darbu plānu; Bikovs lasīja astronomijas grā­matas; Bogdans Spicins visu brīvo laiku rosījās ap ra­dioaparatūru.

Reiz Bogdans piesauca visus pie vadības kabīnes.

— Klausieties! — viņš sacīja, laimīgi smaidīdams.

— Runā Marss, Smilšu Joma. Tas domāts mums.

«.. . ļoti neilgi, — runāja augsta, jautra sievietes balss.

— Un ielejā, ko no aukstajām vētrām aizsedz Centrālās Grēdas kalnu atzarojumi, mēs atradām seklus ezerus un plašas pļavas gluži kā bērnu pasakā. Ak biedri, ja jūs zinātu, kas tas par skaistumu! Jūs uzkāpjat pakalna vir­sotnē un redzat: violeta, rāma ezera virsma, gluda kā spogulis, neparasti garu oranžkrāsas zāļu un milzīgu, koši zaļu ziedu paklājs, bet pāri visam — tumši violeta debess. Mums gribējās noraut savus skafandrus . . .»

Bikovs redzēja, kā biedru sejās sajūsma un prieks cī­nās ar neuzticību, viņu lūpas pašas no sevis veras laimī­gos smaidos, acīs iekvēlojas maigas, siltas uguntiņas.

— Tas ir Marss! — Dauge nočukstēja. — Zēni, iedo­mājieties tikai, tas ir Marss, nedzīvais Marss!

«. . . Mēs nosaucām šo ieleju par «Hiusa» ieleju, go­dinot jūs. Mēs nevaram pasniegt jums ūdeni no tās ezeriem, ziedus no tās pļavām, mēs, diemžēl, nevaram jums to pat parādīt, bet lai šī ieleja nes jūsu kuģa vārdu, drošsirdīgie draugi! Tagad . . . Acumirkli . . . Mums jā­beidz. Uz redzēšanos, novēlam jums visiem panāku­mus — tev, Anatolij Jermakov, tev, Vladimir Jurkovski, tev, Mihail Krutikov, tev, Bogdan Spicin, tev, Georg Dauge, un tev, Aleksej Bikov . . .»

Šinī dienā pie pusdienu galda Jurkovskis, Dauge un Spicins, pārtraukdami cits citu, ilgi runāja par saviem piedzīvojumiem uz Marsa.

Bija aizritējušas piecdesmit piecas lidojuma stundas, un Jermakovs paziņoja, ka pienācis laiks pagriezt «Hiusu» ar spoguli pret Sauli un sākt bremzēšanu. Ra­ķetes ātrums šai brīdī bija līdz tūkstoš divi simti kilo­metru sekundē. Turpmākajās četrdesmit stundās «Hiu- sam» bija jākustas ar negatīvu paātrinājumu attiecībā pret Sauli, lai satikšanās vietā ar Venēru nonāktu ar nulles ātrumu.

Visu to Dauge steigā paskaidroja Bikovam, kamēr viņi sagatavoja kopkabīni pagriezienam: nostiprināja grāmatu skapi un bufeti, novāca visu, kas varētu gāz­ties un izkustēties no vietas. Pēc tam, sekojot pavēlei no vadības kabīnes, visi piesprādzējās pie sēdekļiem ar siksnām.

Bikovs gaidīja tādas pašas izjūtas, kādas viņam nācās pārdzīvot braucienā ar «Mazulīti», taču viss noritēja daudz vienkāršāk. Spicins bija tik neparasti veiksmīgs pilots, ka raķete apgriezās viegli un ātri. Dažu sekundu ilgo bezsvara stāvokli gandrīz neviens nepamanīja. Kop­kabīnē sēdošajiem vienīgi likās, ka grīda strauji paslīd sānis, uz mirkli paliek vertikālā stāvoklī un atkal no­stājas savā vietā.

«Hiuss» joņoja pretī Saulei ar reaktoru gredzeniem pa priekšu, fotonu reaktors darbojās kā iepriekš, piešķirot tam pastāvīgu paātrinājumu 10 metrus sekundē ik se­kundi, taču tagad kuģa ātrums attiecībā pret Sauli ne­pārtraukti samazinājās. Pēc pusdienām Bikovs atgādi­nāja Jermakovam, ka būtu jāpārbauda, vai «Mazulītis» nav kļuvis radioaktīvs.

— Bez tam, — viņš piemetināja, — kaut arī mums nav iemesla šaubīties par to, ka konteiners piestiprināts pie «Hiusa» korpusa pietiekami izturīgi, tomēr nebūs par sliktu paraudzīties, vai apgriešanās laikā kaut kas nav noticis. Jāaiziet paskatīties.

—- Aiziet paskatīties? — Jermakovs piemiedza acis. — Es nedomāju, Ka tas būtu tik vienkārši…

— Bet mēs … es taču ne vienreiz vien agrāko lido­jumu laikā esmu izgājis ārpusē, — Jurkovskis iejaucās sarunā.

— Agrāko lidojumu laikā — iespējams. Bet pašlaik runa ir par to, ka jāiziet no raķetes, kas kustas ar pa­ātrinājumu.

— Mm… — Jurkovskis pārdomādams saknieba lūpas.

— Jūs iedomājaties, kas ar jums notiks, ja norausie- ties no kuģa? — Jermakovs turpināja.

— «Hiuss» lido prom, bet tu iekļūsti gandrīz vai paša fokusā, kur eksplodē plazma, — sacīja Dauge.

Bikovs apņēmīgi paspēra soli uz priekšu.

— Anatolij Borisovič, atļaujiet man, — viņš sacīja.

— «Mazulītis» ir manā ziņā, un es par to atbildu.

— «Starpplanētu pilota instrukcijas» astoņpadsmitais pants: «Lidojuma laikā noliegts izlaist pasažierus ārpus kuģa,» — Jurkovskis ātri nocitēja.

— Jā. Tāds ir likums, — Dauge pamāja.

— Es neesmu nekāds pasažieris! — Bikovs iebilda, atskatīdamies uz viņu sašutumā.

— Acumirkli, — sacīja Jermakovs. -— Aleksej Petro­vič, man tiešām nav tiesību izlaist jūs ārpusē. Jums trūkst prakses, pieredzes . . . Bez tam, ja arī netrūktu, tomēr es jūs nelaistu: nelaimes gadījumā neviens neva­rēs jūsu vietā vadīt «Mazulīti».

— Un risks pazaudēt tādu pavāru … — Jurkovskis liekulīgi nopūtās.

Bikovs vēsi paskatījās uz «švaukstu», bet nekā neat­bildēja un atkal cieši vērās Jerniakovā.

— Fotoreaktoru mēs izslēgsim, tā ka nekāda riska ne­būs, — Jermakovs turpināja. (Jurkovska seja izstiepās.)

— Bet, ja runājam par atbildību, tad šeit, uz kuģa, par visu — gan par komandu, gan par kravu — atbildu es. Tā ka runa nav par to. Spicins pašlaik ir postenī, Kru­tikovs gatavojas atpūsties. Un Mihailu Antonoviču die­zin vai vērts sūtīt. Viņš ir pārāk .. . smagnējs tādai operācijai.

— Khm, — Krutikovs noņurdēja pietvīkdams.

— Tātad es? — «švauksts» sacīja smaidīdams.

— Vladimirs Sergejevičs tiešām ir speciāli apmācīts un guvis praksi lidojumu laikā, — Jermakovs pabeidza. — Tātad vai nu es, vai Vladimirs Sergejevičs . 5 .

-— Sešpadsmitais pants, — Dauge nekavējoties no­bēra, — «Komandierim lidojuma laikā aizliegts iziet ār­pus kuģa».