Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

— Redzam un dzirdam.

— Kāpēc, no kurienes? — Bogdans nomurmināja.

Jurkovskis paraustīja plecus:

— Lieks jautājums.

— Nav lieks, nav lieks! — Dauge steidzīgi, it kā bez elpas sacīja. — Varbūt vēl var aizsegties . . .

— Speciālie tērpi?

— Kaut vai tērpi!

— Blēņas, — Bogdans pārliecināti sacīja. — Izgājuši cauri apvalkam un aizsargslānim . . .

«Dzin, dzzin, dzzin .. .»

— No tā neaizsegsies, — izdvesa Krutikovs.

Dauge šķībi pasmaidīja.

— Labi, — viņš sacīja. — Neko darīt, gaidīsim.

Krutikovs kokainā svinīgumā pacēla nokritušo glāzi

un nosēdās starp Jermakovu un Bikovu.

— Kādi. simt rentgeni, ne mazāk, — Jurkovskis pie­zīmēja.

—- Vairāk gan, — Bogdans atsaucās.

— Simt piecdesmit. Kurš sola vairāk? — Dauge pa­ņēma no galda tējkaroti un trīsošiem pirkstiem sāka to locīt. — Goda vārds, es, šķiet, jūtu, kā manī ieurbjas protoni!

— Interesanti, vai tas turpināsies ilgi? — Jurkovskis norūca, piemiegtām acīm skatīdamies indikatorā.

— Ja ilgāk par piecām minūtēm, mums beigas . ..

— Pagājušās divas minūtes, — Jermakovs klusu pa­vēstīja.

Krutikovs sakārtoja kombinezona apkakli, aizrāva ciet atrslēdzēju uz krūtīm un iebāza roku kabatā pēc pīpes.

«Dzin, dzzin, dzzin . ..»

— Viņi sēdēja nāvējošu staru plūsmā un klausījās apburošu mūziku, — Jurkovskis sacīja. — Klausieties, vai nevarētu izslēgt šo nolādēto zvanu? Es neesmu radis mirt tādos apstākjos.

«Dzin, dzzzin, dzzin . . .»

Beidzot pārlauzis karotīti, Dauge nosvieda paliekas uz galda. Visu skatieni pievērsās tām.

— Radiācijas pirmais upuris, — teica Jurkovskis. — Georg, esi cilvēks, iebāz rokas kabatās . . .

Bikovs samiedza acis. Piecas minūtes — un beigas? Un galvenais — nekā nevar darīt, it ne-kā . . .

Piepeši zvanīšana beidzās. Indikatora sarkanā actiņa nodzisa. Klusums. Vēl ilgi viņi sēdēja klusēdami, baidī­damies pakustēties, pārāk apmulsuši, lai priecātos. Bei­dzot Jermakovs, vērsdamies pie Jurkovska, sacīja:

— Jūs tomēr esat āksts, Vladimir Sergejevič. Pozē- tājs . . .

Dauge nervozi iesmējās. Krutikovu sāka mocīt žagas, un viņš viebdamies pasniedzās pēc šifona ar sodas ūdeni.

— Esmu vainīgs, Anatolij Borisovič! Atzīstos, piemīt tāds grēks, — Jurkovskis sacīja. — Jaunībā spīdēju pašdarbības pulciņā … — Viņš izstaipījās, locītavām noknaukšķot. — Cerēsim, ka seku nebūs. Man arī bez tā uz tekošā rēķina vēl ir vesels lērums šo rentgenu.

Vēl neatžilbis, Bikovs grozīja galvu.

— Vai tiešām tikai divas minūtes? — viņš jautāja.

— Tātad, biedri, — pieceldamies Jermakovs dobjā balsī sacīja. — Cerēsim, ka incidents beidzies. Bet ta­gad — nekavējoties pie iekšējās aizsardzības pārbaudes!

— Ir gan laime! Tādas lietas taču gadās reizi desmit

gados! — Krutikovs norūca. — Kas, pec jusu domam, varēja to radīt?

— Tas ir skaidrs pat ezim: kosmiskie stari, — Jur­kovskis atbildēja.

— Lieliski, ja tas tā. Es, atzīstos, nodomāju, ka pār­sprādzis fotoreaktora apvalks.

Bogdans paskatījās pulkstenī:

— Man jāiet uz sardzi, Anatolij Borisovič. Un laiks noraidīt signālus Zemei. Vai ziņosim?

— Nē! — Jermakovs strupi noraidīja. — Nevajag lieki uztraukt cilvēkus. Noraidiet parasto «viss kārtībā». Un vēl: tūdaļ visus pēc kārtas lūdzu medicīniskajā punktā uz potēm un dezaktivāciju. Dauge — pirmais. Pēc tam pārbaudīt un vēlreiz pārbaudīt aizsargkārtas.

— Bet tikmēr var atļauties iztukšot tasīti kafijas! — Krutikovs jautri piezīmēja. — Ē-ē, tā taču pavisam at­dzisusi! Aļoša, esi tik labs, ieslēdz . ..

— Un tomēr varonīgajiem kosmonautiem nākas vī­rišķīgi pārvarēt grūtības, — Bikovs sacīja, paskatīda­mies uz Jurkovski.

Tas bezrūpīgi iesmējās:

— Ne jau grūtības, mīļais Aleksej Petrovič, bet tikai nāves bailes. Grūtības vēl priekšā. To es jums garantēju, kā mēdz sacīt Krajuhins.

Kosmiskā uzbrukuma mīkla noskaidrojās pēc dažām stundām. Atbildei uz Jermakova piesardzīgo jautājumu tika saņemts izraksts no Krimas aktinogrāfisķās obser­vatorijas ziņojuma, un no šī izraksta kļuva skaidrs, ka taisni tobrīd, kad «Hiusa» komanda gatavojās bojā ejai nāvējošā radiācijā, uz Saules novērots varens kvēlojošo gāzu izvirdums — parādība, kas, vispār runājot, nepa­visam nav reta un ir pietiekami labi izpētīta. Blīva ūdeņraža atomu kodolu — protonu strūkla, ar kolosālu ātrumu traukdamās izplatījumā, «apšļāca» arī raķeti, kas gadījās tās ceļā.

Leģētā titāna bruņām, kas bija pastiprinātas ar «ab­solūtā atstarotāja» kārtu, bija izgājusi cauri tikai daļa protonu, bet tie radīja tā slānī neskaitāmus ārkārtīgi cietu gamma staru avotus, un šiem stariem praktiski ne­eksistēja nekādi šķēršļi. Gamma stari tad arī bija iedar­bojušies uz indikatoriem un signālierīcēm un gandrīz pazudinājuši ekspedīciju pašā ceļa sākumā.

Tas bija daudz bīstamāk par sastapšanos ar meteo­rītu. Ja protonu bombardēšana turpinātos kaut vai ceturtdaļstundu, uz «Hiusa» nepaliktu neviena dzīva cil­vēka. Tik ciets gamma starojums pat īsākā laika sprīdī varēja atnest komandai daudz nopietnu nepatikšanu: viens otrs no vecajiem kosmonautiem, kuri pagātnē jau bija pakļauti kosmisko staru radiācijai, nenovēršami sa­slimtu. Par laimi, Jermakova rīcībā atradās jaunākie preparāti, ko savā laikā komitejai nodeva viens no bio­fizikas zinātniski pētnieciskajiem institūtiem. Ievadīti organismā, šie preparāti pilnīgi vai gandrīz pilnīgi lik­vidēja ne visai smagu radioaktīvo bojājumu sekas.

— Esmu dzirdējis par līdzīgiem gadījumiem, — Bog­dans piezīmēja, kad Jermakovs bija nolasījis radio- gramu. — Šķiet, tieši tā pirms gadiem piecpadsmit gāja bojā kāds vācu kosmosa tankkuģis. Bet, ja šādi izvir­dumi uz Saules nav retums, kāpēc mums tik reti nākas sastapties ar šīm protonu strūklām?

— Pavisam vienkārši, — Jurkovskis atsaucās. — Es drīzāk teiktu — ir diezgan savādi, ka vispār nākas ar tām sastapties. Protonu plūsma izplatās ļoti šaurā kūlī, un varbūtība sastapties ar to ir niecīga.

— Mums ir laimējies, — Dauge nopūtās. — Riebīgs stāvoklis, kad tevi ne no šā, ne no tā nokauj, bet tu, cilvēks, nekā nevari darīt. Un bez tam … es vispār ne­varu ciest injekcijas, bet no šīm turklāt stipri sāp krusti.

— Un pat speciālie tērpi nelīdzētu? — Bikovs pain­teresējās.

— Ko nu speciālie tērpi! … — Dauge atmeta ar roku. — No tā, Aleksej, nekādi tērpi nepaglābs. Desmitiem miljardu elektronvoltu liela enerģija! Bet par laimi viss jau garām ..,

— Pagaidām viss vēl gluži ne, — sacīja Jermakovs.

— Kātā?

— Vadības kabīnē indikatori mirgo joprojām.

Jurkovskis spēji pagriežas uz viņa pusi: . — Mirgo?

Jermakovs pamāja.

— Mirgo, kaut velns viņus parautu, — Bogdans ap­stiprināja.

— Spēcīgi?

— Ne visai, tā uz kādu rentgena simto daļu. Bet to­mēr mirgo …

— Tas nozīmē, ka izvirdums vēl nav beidzies . .. Bet mēs taču lidojam tieši gar protonu kūļa asi. .. — Dauge, raižu pilns, iegrima domās.

— Nekam neder! — Jurkovskis, gluži kā skolotājs, kas pieķēris skolēnu kļūdā, pašūpoja galvu. — Saule griežas, un izvirduma vieta jau sen pārvietojusies sā­ņus. Nē, tas ir kaut kas cits . . .