Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

— Tā ir, tāds ir likums! — Jurkovskis smiedamies iesaucās un izgāja.

Bikovs drūmi nolaida galvu un atgāja sānis.

— Nebēdājies, Aleksej! — Dauge uzsita viņam uz pleca. — Šeit, mans draugs, vajadzīga ne tik daudz drosme, cik māka.

— Nav nekāda lielā gudrība.

— Labi. Bet vai par vakuuma skafandru tev ir kaut kāda jēga?

— Par ko?

— Par vakuuma skafandru. Par tērpu darbam bez­gaisa telpā.

— Bet vai tad speciālajā tērpā nevar?

— Ko vēl neizgudrosi, Aleksej! Tanī tevi tā uzpūtīs, ka tu nevarēsi pakustināt ne roku, ne kāju. Vai redzēji Krajuhina kabinetā uzpūsto speciālo tērpu?

Bikovs nopūtās:

— Redzams, nav lemts . . . Varen gribējās paskatīties uz to jūsu «Kosmosu» dabā.

— Nekas, Aleksej Petrovič! — Jermakovs necerēti silti paskatījās uz Bikovu. — Kosmosu dabā jūs vēl re­dzēsiet.

Salīcis zem divu pamatīgu, pelēku saiņu svara, atgrie­zās Jurkovskis.

'— Varbūt tomēr fotoreaktoru neizslēgsim? — viņš jautāja, veikli izkravādams saiņus un vilkdams ārā caur­spīdīgu cilindru, dubultbalonus un vēl kaut kādas ierīces.

— Noteikti izslēgsim. Jā, pie viena, Aleksej Petro­vič, tūlīt jūs iepazīsieties ar pasauli bez smaguma. Ieteicu neatstāt kopkabīni un strauji nekustēties.

— Es nesaprotu . ..

— Tiklīdz izslēgs fotoreaktoru, paātrinājums izzudīs, raķete kustēsies vienmērīgi, bet, ja paātrinājuma nav, — nav arī smaguma.

— Redz, kā! — Bikova seja atplauka, un viņš saber­zēja rokas. — Ļoti interesanti. . . Citādi, saprotiet, pat skumīgi: biju kosmiskajā lidojumā un pat nepiedzī­voju . . .

— Kārtībā! — Jurkovskis paziņoja.

Viņš stāvēja durvīs, no kājām līdz pat kaklam iekalts savādās elastīgu metāla gredzenu bruņās, un izskatījās kā briesmīgs posmkājis ar cilvēka galvu. Galvassegu — cilindrisku, caurspīdīgu ķiveri — viņš turēja padusē. Kosmisko skafandru Bikovam bija gadījies redzēt uz fotogrāfijām un filmās, taču viņš nenocietās un apgāja Jurkovskim apkārt, ziņkāri to aplūkodams.

— Ejam, — Jermakovs īsi pavēlēja.

Bikovs atsēdās krēslā un klusēdams ar skatienu pava­dīja biedrus.

Kāju dipoņa gaitenī apklusa, durvis aizvērās ar klusu šķindoņu. Dauge sauca: «Kur piestiprināt trosi, Anato- lij Borisovič?» Tad viss apklusa.

— Uzmanību! — reproduktorā ieskanējās Spicina balss.

Tai pašā mirklī Bikovs sajuta, ka viņu maigi ceļ gaisā. Viņš krampjaini ieķērās sēdekļa atzveltnēs. Kaut kas smalki iesvilpās, pāršalca dzestrs vējiņš. Bikovs skaļi nopūtās. Nekas briesmīgs, šķiet, nebija noticis. Tad viņš uzmanīgi atlaida pirkstus vaļā un piecēlās . . .

Kad ceturtdaļstundu vēlāk Dauge, Mihails Antono- vičs un apsarmojušais Jurkovskis, turoties pie speci­ālām cilpām sienu ādas polsterējumā, atgriezās kopka­bīnē, Bikovs, sarkans, nosvīdis un uztraucies karājās gaisā ar galvu uz leju virs sēdekļa un veltīgi pūlējās to sasniegt kaut vai ar pirkstu galiņiem.

Ieraudzījis to, Jurkovskis jūsmīgi ieaurojās, izlaida cilpu no rokām, atsitās ar galvu pret griestiem un atkal izspurdza gaitenī. Dauge un Mihails Antonovičs, gan­drīz vai aizrīdamies no smiekliem, palīda zem drūmi smaidošā «Mazulīša» vadītāja un novilka to uz grīdas.

— Kāda . . . tev likās . . . pasaule bez smaguma? — Dauge raustījās smieklos. — Iz . . . izmēģināji?

— Izmēģināju, — Bikovs īsi atbildēja.

— Uzmanību! — ierēcās reproduktors.

Kad fotoreaktors no jauna tika ieslēgts un viss no­kārtojās, Jurkovskis pastāstīja, kā veicies ārpusē. Kon­teiners ar «Mazulīti» izstaro, taču stipri ne, tikko ma­nāmi. Nostiprinājumi nav bojāti — vismaz ārēji ne, kas īstenībā arī ir pats svarīgākais.

— Venēras sirpis redzams ar neapbruņotu aci. Ap­kārt Saulei — vainags gluži kā pērļains mākonis! Sakiet man, lūdzu, — vai neesmu dzejnieks? — Jurkovskis pieņēma pozu un iesāka: — «Dzīles tumstošas…»

— Dzīles svelošas, — nopietni piebalsoja Bogdans Spicins, kurš bija ieskrējis no sardzes iekampt malku kafijas.

Jurkovskis pārslīdēja viņam ar tālumā vērstu ska­tienu un sāka par jaunu:

Draudīgais bezdibens spārnus ir izpletis,

Zvaigznes kā dzintara asaras mirdz… —

.. . Ē-ē-ē … kā tālāk?

—- Sirds, — Bogdans lika priekšā.

— Klusē, nožēlojamais . . .

— Nu tad irdz . . .

— Pagaidi. . . acumirkli. . .

Dzīles tumstošas, dzijumi sveši,

Zvaigznes kā dzintara asaras mirdz . ..

Tur, kur ledaini tuksneši plešas . . .

— Tagad lokomotīves trauc, — Bogdans nobeidza vis­liriskākajā tonī.

Pat ne ar pušplēstu vārdu neviens neieminējās par Bikova neveiksmīgo piedzīvojumu bezsvara pasaulē. Raķetē atkal iestājās miers un klusums, parasta ikdienas dzīve, kas gandrīz ne ar ko neatšķīrās no dzīves uz Zemes.

Bikovs un Dauge sēdēja kopkabīnē pie šaha, kad ienāca Krutikovs. Viņš bija noraizējies.

— Vai dzirdējāt jaunumus, puiši?

Bikovs jautājoši paskatījās uz viņu, bet Dauge, koš­ļādams nagu, izklaidīgi vaicāja:

— Kas tad atkal noticis?

— Nav sakaru.

— Ar ko nav?

— Ne ar vienu nav. Ne ar Zemi, ne ar «Ciolkovski».

— Kādēļ?

13,7

Krutikovs paraustīja plecus, iebāza roku bufetē un izvilka vafeli.

— Un sen jau kopš nav?

— Vairāk nekā stundu, — Krutikovs ar kraukšķi no­koda vafeli. — Jermakovs ar Bogdanu izmēģināja visu. Taustīja uz visiem viļņiem. Tukšs kā izslaucīts. Un kas ļoti pārsteidz — parasti vienmēr gadās uzdurties kādai sarunai, bet tagad visā diapazonā kapa klusums, it kā mēs ajtrastos jūras dibenā. Ne mazākās skaņas, ne ma­zākā troksnīša.

— Varbūt aparatūra sabojājusies? — ieminējās Dauge.

— Visi trīs komplekti uzreiz? Maz ticams.

— Vai arī antenas nav kārtībā?

Stūrmanis paraustīja plecus. Dauge nomurmināja: «Atkal kaut kas aizgājis pie velna,» — un sajauca fi­gūras.

— Kur Volodja?

— Droši vien savā kabīnē . ..

Bikovs aizskāra Mihaila Antonoviča piedurkni:

— Var būt, ka tikai mēs nevaram uztvert, bet viņi mūs dzird?

— Viss var būt. Bet vispār — ļoti savādi. Pēkšņi ne no šā, ne no tā reizē atsakās strādāt visas radioiekārtas. Kaut kas tāds vēl nekad nav noticis. Tiesa gan, Ļahovs brīdināja . .. Un tomēr . . . tas, saproti, kaut kā uztrau­coši . . . kaut kā neomulīgi. . .

Bikovs ar simpātijām pavērās Krutikova labsirdīgajā, apaļajā sejā, mazajās, skumjajās ačelēs.

— Jā … es saprotu, Mihail Antonovič.

Tik tiešām kļuva ļoti neomulīgi. Bikovu pārņēma ne­skaidra nelaimes nojauta. Varbūt tādēļ, ka ikviens, pat nenozīmīgākais nepatīkamais gadījums uz kuģa viņam likās liela nelaime. Tomēr arī Krutikovs, redzams, iz­juta kaut ko līdzīgu, bet viņam taču nekādi nevarēja piedēvēt iesācēja aizdomīgumu.

— Nenokariet degunus, draugi! — Dauge iesaucās mākslotā jautrībā. — Pagaidām vēl nekas ļauns nav no­ticis, vai nav tiesa? Nezināmu iemeslu dēļ uz laiku zaudēti sakari, tas ir viss. Dzinēji kārtībā, pārtikas pie­tiekami, «Hiuss» lido saskaņā ar kursu . . .

Krutikovs nopūtās. Bikovs saprata viņu Joti labi. Vi­ņiem, Zemes bērniem, radio sakari bija vienīgā, dzīvā, sajūtamā saite, kas stiepās uz viņiem no dzimtās planē­tas. Un šīs dzīvinošās saites pārtrūkšana, pat īslaicīga, viņus nomāca. Piepeši Bikovs ar katru savu ķermeņa šūnu sajuta «Hiusa» neizsakāmo vientulību. Desmitiem un simtiem miljonu kilometru mēma tukšuma kā svins uzgūlās uz pleciem, atšķīra viņus no citām pasaulēm un siltās, mīļās mātes Zemes. Desmitiem un simtiem mil­jonu kilometru ledaina tukšuma .. . Šie neiedomājamie bezdibeņi — tie nepavisam nav «nekas». Nē, tie dzīvo kaut kādu savu īpatnēju un nesaprotamu dzīvi, seko­dami kaut kādiem neizdibināmiem likumiem — sarež­ģīti, ļauni…