Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Visi jautājoši paraudzījās viņā.

— Kas tad nu?

— Lu sacīja, ka viņam esot tikai virziena raidītājs, vai ne?

— Jā.

— Bet mēs taču viņu dzirdējām tīri labi.

Mihails Antonovičs iepleta muti un apjucis atskatījās uz Jermakovu.

— Un kāpēc gaņ ne? — Dauge jautāja.

— Tāpēc, draudziņ, ka «Hiuss»- attiecībā pret Lu at­rodas pavisam citā virzienā nekā Loida kuģis. Virzīts ra- diostars nekādā gadījumā nedrīkstētu nonākt līdz mums.

Dauge aptvēra galvu rokām:

— Pietiek šo mīklu! Tas beigu beigās vairs nav iztu­rams!

Jermakovs un Mihails Antonovičs tūdaļ pat devās uz vadības kabīni, paķerdami līdzi arī Jurkovski.

Sakari atjaunojās pēc diennakts tikpat negaidīti, cik negaidīti bija pārtrūkuši. Acīm redzot, «Hiuss» bija garām «apburtajai vietai» — savādam apgabalam

Kosmosā, kam attiecībā uz radioviļņiem piemita vēl ne­pazīstamas īpašības. Kopkabīnē daudz strīdējās par šo ne­dzirdēto parādību, izteica vairākus pieņēmumus, to skaitā arī dažus gluži nejēdzīgus (tā, piemēram, Dauge paziņoja, ka visi komandas locekļi kļuvuši par upuriem masveida psihozei), bet Jurkovskis sāka strādāt pie hipo­tēzes par kaut kādiem četrdimensiju atspoguļojumiem, mēģinot ar kuģa komandas labākā matemātiķa Mihaila Antonoviča Krutikova palīdzību ievest «fizikāli korektu telpas punkta jēdzienu»; caur šādu punktu elektromag­nētiskās svārstības ietu tikai vienā virzienā. Bikovu sā­kumā aizvainoja biedru vienaldzība pret Loida bojā eju. Viņam likās gandrīz vai zaimi sarunas par teorijām un formulām jau divas stundas pec visa ta, kam viņi bija par lieciniekiem. «Zvaigznes» katastrofa uz viņu bija atstājusi ārkārtīgi smagu iespaidu. Apdullis un nospiests viņš staigāja pa raķeti, ar grūtībām piespiezdams sevi atbildēt uz jautājumiem un izpildīt sīkus Jermakova uz­devumus.

Līdz Venēras sastapšanas brīdim bija atlikuši tikai piecpadsmit līdz divdesmit miljoni kilometru. Lidojums gāja uz beigām. Tuvojās ekspedīcijas visatbildīgākais mirklis — nosēšanās uz Venēras. Ar retiem izņēmumiem tas nebija izdevies pat pasaules labākajiem kosmonau­tiem. Tādēļ nevis pārmetumus, bet gan apbrīnu bija pel­nījuši cilvēki, kuri ar labi trenēta gribasspēka piepūli bija piespieduši sevi aizmirst pagātnes pārdzīvojumus, pat tos pavisam nesenos, un spējuši koncentrēt visu savu uzmanību uz priekšā stāvošajiem pārbaudījumiem. Sākumā Bikovs to nesaprata. Toties tagad viņi atgādi­nāja tam karavīrus pirms trieciena. Atstājuši aiz sevis kritušos, steigā pārsējuši svaigos ievainojumus, viņi ga­tavojas pēdējam, izšķīrējam lēcienam pretī uzvarai… vai nāvei. Turklāt šai brīdī neviens, pat Jurkovskis, ne­mētājās ar skaļām frāzēm un neieņēma efektīgas pozas. Visi bija mierīgi un lietišķi. Viņu pūlēs izprast «apbur­tās vietas» dabu izpaudās tikai rūpes par tiem, kas sekos viņu pēdās.

Bikova cieņa un godbijīgā sajūsma izpaudās tādējādi, ka viņš pacienāja biedrus ar lielisku plovu, un Mihails Antonovičs divas reizes pēc vakariņām skrēja uz kam- bizi, pie tam otrreiz — no sardzes, turklāt tika pieķerts un par to saņēma rājienu.

Tiklīdz noskaidrojās, ka abpusējie sakari ar Zemi no­dibināti, Jermakovs noraidīja radiogramu, kurā skopi, bet nepārprotami aprakstīja neparasto notikumu un no­raidīja profesora Loida un Lu pēdējās sarunas saturu.

— Bet tad likāt gan jūs mums nervozēt! — Zaičenko, uztraukumā stostīdamies, sacīja. — Vera Nikolajevna gandrīz vai prātu zaudēja. Bet «Zvaigzne» … — viņa balss kļuva klusāka un nopietnāka, — par to mēs jau zinām. Visa pasaule zina. Lu sasniedza angļu kuģi un atrada bojā gājušos un dokumentus.

— Kas tur īsti bija noticis?

— Skaidri nav zināms, bet domā, ka eksplodējis re­aktors. Kuģa dzinēju daļa pilnīgi sadragāta. Lu rādīja mums tā uzņēmumu pa televizoru.

— Cik gājuši bojā?

— Lu atrada divus. Angļi ziņoja, ka ar «Zvaigzni» devušies ceļā astoņi cilvēki.

— Lai viņiem mūžīga piemiņa . . .

— Lai viņiem mūžīga piemiņa . ..

Brīdi abi klusēja.

— Kādas jūsu domas par sakaru pārtraukuma iemes­liem, Anatolij Borisovič?

— Pagaidām man vēl nav noteikta sprieduma.

-— Jā, protams . . . maz faktu. Var būt, ka noteikta ietekme ir «Hiusa» ātrumam? Ļahovs taču, šķiet, runāja par to .. .

— Var jau būt.

— Vai arī jūs iekļuvāt blīvā metālisku putekļu mā­konī?

— Tas neko neizskaidro. Labāk atstāsim risinājumu speciālistiem. Kā ar Krajuhinu?

— Atlaba. Rāvās šurp uz staciju, bet ārsti pagaidām neļauj. Pie mums te līst.

— Sveiciniet viņu silti jo silti no mums visiem un no manis personīgi.

— Pieņemts, Anatolij Borisovič! Jā . . . pavisam aiz- pļāpājos. Te guļ viņa zīmīte jums, atnesa jau pirms di­vām dienām.

— Ko tad jūs klusējat? Lasiet!

— Tūlīt. Ta… «Anatolij, visu, ko es toreiz runāju, aizmirsti. Redzams, kļūstu vecs un vājš. K.»

— Kas?

• — «K». Lielais burts. Paraksta vietā.

— Skaidrs. «Visu, ko es toreiz runāju, aizmirsti.»

— Jā, «aizmirsti».

Jermakovs pašķielēja uz Spicinu, kurš sēdēja pie pults ar muguru pret viņu.

— Skaidrs. Mums bija neliels strīds . .. Jums viss?

— Viss, Anatolij Borisovič. Sakaru grafiks agrākais?

— Agrākais. Uz redzēšanos.

— Laiks, — Spicins teica pie pusdienu galda. — Laiks sākt pieņemt peilējumus no Mahova.

— Vai nebūs par agru? — Jermakovs atsaucās.

— Mums taču rezervē ir vēl kādas desmit stundas.

— Ar jūsu atļauju, Anatolij Borisovič, labāk sākt āt­rāk. Pasākums jauns, un tāpēc vēlams iegūt vairāk datu.

Bikovs klusītēm apjautājās, par ko ir runa.

— «Hiuss» tuvojas Venērai, — Dauge paskaidroja,

— mums tagad jāaprēķina ceļš uz «Ciolkovski».

— Uz «Ciolkovski»? Uz Venēras mākslīgo pavadoni? Bet kāpēc?

— Kā tu domā — kāpēc? Lai tuvotos tam, protams.

— Es sapratu, ka mēs ar «Ciolkovski» tikai uzturēsim sakarus un nosēdīsimies uz Venēras, paiedami tam garām.

— Cik tu mudīgs . .. Vajag visu pamatīgi norunāt ar «Ciolkovska» priekšnieku Mahovu par sadarbību.

— Un cik ilgi mēs tur uzturēsimies?

— Nezinu . . . Anatolij Borisovič, cik ilgi mēs palik­sim pie «Ciolkovska»?

— Stundas piecas sešas, ne vairāk. Nodosim pastu, grāmatas, augļus, noturēsim apspriedi un dosimies tā­lāk.

— Skaidrs. Ja, Aleksej, tur tu gan varēsi izbaudīt bezsvara stāvokli pilnā mērā. Mēs patīksmināsimies .. .

Bikovs atcerējās savu kļūmo pieredzi šinī nozarē un noliecās pār šķīvi.

«Hiusa» tuvošanās «Ciolkovskim» prasīja vairāk nekā trīs stundas un sagādāja komandai daudz raižu. Pilotu

uzdevums bija grūtāks tāpēc, ka «Ciolkovska» orbītas plakne (pavadonis riņķoja ap Venēru dažu tūkstošu ki­lometru attālumā) bija gandrīz perpendikulāra Venēras orbitālās kustības plaknei, tā ka Krutikovam un Spici- nam atkal nācās krietni vien nopūlēties. Tomēr uzde­vums tika veikts, un kuģis pa aizvien šaurāku spirāli sāka tuvoties tai vietai, kur noteiktā laikā vajadzēja iet garām «Ciolkovskim». Pasažieri šo laiku pavadīja kop­kabīnē, piesprādzējušies pie sēdekļiem un juzdamies te viegli kā gaisa baloni, te atkal smagi kā svina gabali. Bikovam šķita, ka viņš šūpojas gigantiskās šūpolēs; te viņš krampjaini ķērās pie roku balstiem, baidīdamies uzlidot pie griestiem, te iepleta muti, veltīgi pūlēdamies ieelpot un skaidri juzdams, ka ribas iespiežas plaušās. Taču visam reiz pienāk gals. Manipulācijas ar paātri­nājumu izbeidzās, un kādā ne visai patīkamā mirklī šū­poles vairs necēlās augšup, bet gāzās lejup, bezdibenīgā dzīlē.