Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

— Viss kārtībā! — beidzot Spicina balss ieskanējās reproduktorā. — Var atsprādzēties. «Ciolkovskis» ir simt kilometru, Venēra — trīstūkstoš kilometru attālumā no mums.

— Pagaidi, Aleksej, neatsprādzējies, — Dauge brīdi- nīja Bikovu, steidzīgi atbrīvodamies no jostas.

Kopā ar Jurkovski viņš Joti veikli, ķerdamies pie sie­nām un mēbelēm, izvilka kopkabīnē vairākas neilona auklas. Tādas pašas auklas izvilka gaiteņos, vadības ka­bīnē un katrā kabīnē.

— Tagad lien ārā …

Bikovs uzmanīgi piecēlās, negaidot uzspurdza gaisā un palika karājoties, pieķēries pie krēsla atzveltnes. Viņa seja kļuva sārta. Sāji smaidīdams, nevienā neska­tīdamies, viņš ieķērās auklā un, neveikli savicinājis kā­jas, atkal nokļuva uz grīdas.

— Kāda nejēdzība … — viņš nikni norūca.

— Vai zini, Aleksej Petrovič, — sacīja Krutikovs, parādīdamies durvīs, — nebūtu slikti pagatavot lepnas vakariņas un uzcienāt «Ciolkovska» zēnus …

— Tūlīt, — Bikovs ar grūtībām izdabūja.

— E, tas neies cauri, Aļoša! — Krutikovs iesmējās.

— Rociņas tev par īsam . . . Kadu laiku tev nāksies tas turēt klēpī.

— Kādēļ?

— Vai tu maz proti gatavot ēdienu tādos apstākļos? Kad ūdens netek, bet kā pūslis lidinās pa virtuvi, kad kotletes lēkā uz pannas kā trakas vardes un pusceptas lidinās pa gaisu . . .

Spēcīgs grūdiens pārtrauca viņu. Kaut kas griezīgi no- čerkstēja pa kuģa sānu. Kopkabīnē salīgojās.

— Kas tad tas? — Dauge nomurmināja.

Bikova acis sastapās ar Krutikova sastingušo ska­tienu. Uz stūrmaņa pieres iemirdzējās sīkas sviedru pēr­lītes.

— Uzņem viesus, Mihail Antonovič! — Bogdans jautri kliedza no gaiteņa. — Lempīgie sātani!

Dauge skaļi izelpoja, bet Mihails Antonovičs trīsošu roku meklēja kabatā lakatiņu.

— Goda vārds, sātani, — viņš teica aizsmakušā balsī, ar grūtībām atgūdams elpu, — šitā jau cilvēku uz visu mūžu var padarīt par kropli. . . par stostiķi. . .

Viņš iebāza lakatiņu atpakaļ kabatā un, ķerdamies pie auklām, ātri vien izkļuva aiz durvīm. Dauge neapmieri­nāti norūca:

— Gandrīz katru reizi iznāk tāds joks, un katru reizi man dūša saskrien papēžos.

— Kas noticis?

— Pienākusi maza raķete no «Ciolkovska». Starppla­nētu taksometrs, iedomājieties, lūdzu. Trakgalvība .. . Droši vien izteikt savu cieņu ieradies Mahovs . .. Pa­gaidi, uz kurieni tad tu? Ak nelido, vēl mirkli paka­vējies . . .

Neuzmanīgi pakustējies, Bikovs izlidoja starp auk­lām, atsitās pret griestiem un, iepletis rokas, traucās lejup. Dauge saķēra viņu aiz kājas un, veikli parāvis, nostādīja atkal vertikālā stāvoklī.

— Jel nomierinies debesu būtne, nevajag uztrauk­ties . .. Vai tu atceries formulu: mv kvadrātā, dalīts ar divi? Labi vēl, ka dalīts ar divi, citādi tu būtu pārsitis savu karsto galviņu.

Bikovs atkal iegāzās glābējā krēslā, cieši apņēmies neatstāt to tik ilgi, iekams nebūs beidzies šis «nolādētais bezsvara stāvoklis». Šini brīdi gaitenī kļuva dzirdama kņada, priecīgi saucieni, skaļi sarokošanās plīkšķi un, šķiet, pat skūpstu skaņas.

— Veseli, draugi! Veseli, tautieši! — sparīgi dunēja kāds bass. — Sveiks, manu saulīt, Mihail Antonovič! Joprojām tikpat vājš, nabadziņ, ko?

— Sveiks, mīļais Mahov! Nāc šurp, lai es tevi no­skūpstu un uzlieku sodu. Par kosmosa kustības notei­kumu neievērošanu.

— Ā-ā! Bogdans! Nebaries kaut tādā priecīgā brīdī. . . Anatolij Borisovič, priecājos, jūs redzot! Iepazīstieties: mans vietnieks inženieris Grigorijs Moisejevičs Štirners. Strādās tieši ar jums.

— Esmu dzirdējis, lieliski. . .

— Priecājos iepazīties, — Štirnera balss bija sausa un skarba.

— Lūdzu kopkabīnē, — Jermakovs uzaicināja.

— Nekā nebija, mīļie, paņemsim pastu — un aidā! — visi pie mums! Gaidīt gaidām, sagaidīt nevaram.

— Piedodiet, Pjotr Fjodorovič. Šoreiz apmierināsi­mies ar sarunu šeit pat uz «Hiusa». Pie jums ciemosimies atceļā.

Iestājās savāds klusums.

— Tas viņam nevietā paspruka, — Dauge pačukstēja, apaļām acīm raudzīdamies uz durvīm. — Tā vārdu pa vārdam ir Tahmasiba frāze . . .

Bikovam kļuva kaut kā dīvaini.

— Zinu, zinu, par ko jūs domājat! — Jermakovs atkal ierunājās. — Nevajag būt māņticīgiem. Jāsteidzas.

Pateicis to, viņš mazliet pasmaidīja.

— Kā zināt, Anatolij Borisovič, — Mahovs atbildēja apjucis. — Kur pavēlēsiet?

— Lūdzu šeit.. . Lūdzu, Grigorij Moisejevič.

Pirmie ienāca viesi — garais, smagnējais Mahovs un

pusaudzim līdzīgais Štirners — abi mīkstos, apnēsātos kombinezonos, ar caurspīdīgām, uz muguras atmestām ķiverēm. Štirners padusē turēja mapi.

— Sveicināts, biedri Dauge! — Mahovs dārdināja. — Bet tas, protams, biedrs Bikovs? Jā?

Tālredzīgi neizlaizdams auklu no kreisās rokas,

Bikovs paspieda viņam roku, pēc tam sasveicinājās ar Štirneru. Visi ieņēma vietas pie galda.

— Tātad, Pjotr Fjodorovič, — Jermakovs sacīja, — klājiet vaļā, kas jums ir.

Mahovs skaļi noklepojās, Štirners atvēra mapi, un ap­spriede sākās. Runāja maz un precīzi, vairāk lietodami formulas un matemātiskus terminus, vilkdami ar pirk­stiem pa rasējumiem un aprēķiniem, ko Štirners bija atvedis līdzi. Runāja par to, kā nodrošināt maksimāli precīzu «Hiusa» nosēšanos pie Urāna Golkondas robe­žām un kā uzturēt sakarus pēc nosēšanās. Mahovs ar Štirneru un viņu biedri no diviem citiem mākslīgajiem pavadoņiem bija sīki izstrādājuši sistēmu vadīšanai pa radio, ar kuras palīdzību paredzēja novadīt «Hiusu» ne tālāk par piecdesmit līdz simt kilometriem no Golkondas robežām. Tiesa gan, šī sistēma praksē vēl nebija izmēģi­nāta, taču treniņi liek cerēt uz pilnīgu veiksmi.

— No mums tagad tiek prasīta maksimāla precizi­tāte, — Štirners sacīja, viegli bungodams ar pirkstiem pa rasējumu, — bet no jums, biedri, uzmanība un ma­nevrēšanas spējas. Cik es zinu, «Hiuss» nav ierobežots savā kustībā kā parastā impulsu raķete un visos gadī­jumos spēj stingri turēties pie peilējumiem. Tomēr, es atkārtoju, pirmais un galvenais — uzmanība! Ja «Hiuss» kaut mazdrusciņ atrausies no radiostara, jūs riskējat nosēsties tūkstošiem kilometru tālumā no vajadzīgās vietas.

Tātad «Hiusam» jānosēžas uz planētas, noturoties triju radiostaru krustojumā, kas tad arī, pēc speciālistu do­mām, novedīs to visizdevīgākajā punktā. Desmit līdz piecpadsmit kilometru augstumā virs Venēras pelenga- toru impulsi izzūd: tie vai nu bez pēdām absorbējas, vai arī atstarojas uz augšu, Venēras stratosfērā. No šī augstuma kuģim jālaižas lejup vertikāli. Iespējami no­pietni sarežģījumi: Venēras viltīgā atmosfēra var iz­kropļot signālus un tā piekrāpt. Lai tas nenotiktu, darbo­sies paralēlas kontroliekārtas. Spicins ar Jermakovu pierakstīja dažus skaitļus, salīdzināja savus aprēķinus ar Štirnera shēmu un paziņoja, ka jautājumu viņiem vairs neesot. Mahovs pārgāja pie otrā jautājuma. Tā kā radiosakarus, vismaz tādus, kuriem varētu pilnīgi uzticēties, ar Venēras virsmu, šķiet, neizdosies nodi­bināt, jāvienojas par optisko signālu sistēmu. Pēc Ma- hova domām, nepieciešami tikai divi signāli: viens — «pārtiku un ūdeni», otrs — «rezerves daļas, enerģijas krājumus». Rezerves daļu un aparatūras saraksts sa­stādīts jau iepriekš.

— Mēs jums atvedām portatīvu palaišanas iekārtu un divas raķetes ar atomu lādiņiem. Ja . . . tfu-tfu, pro­tams. . . ja notiks kaut kas nelāgs un būs vajadzīga mūsu palīdzība, jūs palaidīsiet vienu raķeti gaisā vertikāli virs sevis. Tā eksplodēs apmēram divsimt kilometru augstumā. Protams, šaut nevar, kad iegribas. Te jums būs tabula laika aprēķinam. Apzīmētajās minūtēs mūsu novērotāji rūpīgi vēros jūsu nosēšanās rajonu.