Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

— Kas tev ir? — Daugi 1 klusi jautāja.

— N .. . nekas … — Jurkovskis saviebās un papuri­nāja galvu. — Šķiet, no deguna . . . Acis sāp . . .

— Fffuh! — Mihails Antonovičs smagi izdvesa. — Tā tik bija purināšana, es jums saku!

Jurkovskis pacēla rokas, izdarīja dažus vingrojumus un pēkšņi sastinga.

— Biedri! — viņš iesaucās. — Mēs esam uz Venē­ras … un dzīvi! «Hiuss» vesels, velns lai parauj! Dauge! Celies! Vai tu saproti? Mēs esam uz Venēras …

— Apvaldi savu prieku, — Dauge apsauca viņu. — Šķiet, ar Anatoliju Borisoviču kaut kas noticis . ..

-— Jā, es ari dzirdēju Spicina balsi, — Krutikovs ap­stiprināja.

— Iesim?

Viņi devās uz vadības kabīni, bet durvis atvērās, un uz sliekšņa parādījās Jermakovs pats, bāls, sviedros iz- mircis, ar baltu pārsēju ap galvu.

— Visi dzīvi? — viņš ātri pārskatīja biedrus.

— Visi, — atbildēja Dauge.

— Apsveicu ar sekmīgu nosēšanos!

Viņš piegāja pie katra un cieši paspieda roku.

— Bet kā ar Bogdanu? — Mihails Antonovičs apjau­tājās.

— Gul.

— Hm . . .

— Nogāzās kā nosists.

— Nav brīnums, — Krutikovs pasmaidīja. — Trīsar­pus stundas tāda . . . tādas … Es pats arī tikko turos kājās.

— Interesanti, kas noticis ar «Mazulīti»? Vai nav no­rāvies? — Bikovs jautāja.

— Varbūt izkāpsim? — diezgan vārgi uzaicināja Jur­kovskis.

— Nē. — Jermakovs vēlreiz pārlaida skatienu visiem un atkārtoja: — Nē. Nekādā gadījumā. Sakārtojieties un atpūtieties. Par izkāpšanu runāsim pēc stundām četrām, kad būsim saņēmuši visus datus no ārējās laboratorijas. Ieslēdziet jonizētājus, nomazgājieties — un gulēt!

— Labi būtu kaut ko iekost… — Mihails Antonovičs teica norūpējies.

«Un iedzert glāzīti konjaka,» Bikovs nodomāja.

— Kā jums labpatīk. Es personīgi — vannā un gultā . .. Aleksej Petrovič, palīdziet aizvadīt Bogdanu uz viņa kabīni, — labi?

— Klausos, Anatolij Borisovič.

Nē, viss bija pavisam citādi, nekā Bikovs bija sev iz­tēlojies. Daudz vienkāršāk un labāk. Kad viņš pēc pus­stundas, izsutis un vēl sarkanāks nekā parasti, palīda zem palaga, viņam atkal prātā ienāca mājiņa Ašha- badā . . . Bikovs laimīgi pasmaidīja un aizmiga.

Kā vienmēr viņu pamodināja Dauge. Georga kalsnā seja izskatījās pavisam novājējusi, melnās acis bija iekritušas un drudžaini spīdēja.

— Ģērbies, Aleksej. Uzvelc speciālo tērpu un nāc uz kopkabīni, — viņš aizsmakušā balsī sacīja. — Tūlīt kāp­sim ārā.

Mēs kāpsim ārā! Doma, ka viņš atrodas uz planētas, kas pazudinājusi tik daudzus lieliskus drošsiržus, vienā mirklī izskrēja caur smadzenēm. Tagad sāksies pats gal­venais, kura dēļ viņi šeit ieradušies . . .

Bikovs steidzīgi apģērbās, izņēma no nišas speciālo tērpu un apvilka to. Visi jau bija sapulcējušies kopka­bīnē, stāvēja ap galdu, atmetuši uz muguras spektro- līta ķiveres, un klusēdami vēroja cits citu. Jermakova acis bija plaši ieplestas un šķita spīdam kā kaķim. Mi­hails Antonovičs sūkāja tukšo pīpīti.

— Kafiju? — neuzrunādams nevienu tieši, Bikovs jautāja.

— Es domāju, pēc tam, — sacīja Jurkovskis, sarau­cis uzacis. — Nav ko vilkt garumā, jāiet. Nedzirdēts gadījums: pagājušas piecas stundas pēc nosēšanās, bet mēs vēl neesam attaisījuši lūkas!

— Ejam, — Jermakovs gluži vienkārši uzaicināja.

-— Bet ieroči? — Bikovs pavērās komandierī.

Tas pamāja un saliecies izgāja gaitenī. Viņam pakaļ devās pārējie. Ķerdamies pie margām, Bikovs uzskrēja augšā. Pēc brīža viņš pievienojās biedriem ar automātu uz krūtīm un pāris granātām aiz jostas.

— Aleksejs iekarotājs! — Spicins pajokoja.

Jurkovskis tikai saviebās.

Visi sadrūzmējās kesona kamerā ārējās lūkas priekšā. Bogdans cieši aizskrūvēja aiz sevis durvis.

— Uzlikt ķiveres! — Jermakovs nokomandēja.

Tagad Bikovs neredzēja biedru sejas, un tas bija nepa­tīkami. Ieklaudzējās sūknis, sāka lēkāt manometra bulta. Jermakovs satvēra lūkas rokturi. Smagais tērauda stie­nis paslīdēja sānis. Lūka nodrebēja, un . . . riebīga, tau­kaina, dzelteni pelēka žurga, sulīgi žļakstēdama, uzšļāca uz kājām. Tā bija bieza un stīgra, bet tecēja brīvi, un prožektora gaisma tās virsmā atdzirkstīja zeltainām lies­miņām. Tas bija tik negaidīti, ka pirmajā mirklī neviens pat nepakustējās. Tad Jurkovskis, apslāpēti iekliedzies, metās uz priekšu. Bikovs aizsteidzās viņam priekšā. Aleksejs pieķērās pie lūkas vāka malas un no visa spēka spieda uz to. Kājas slīdēja dubļos, un viņš pakrita uz ceļiem. Bet palīgā jau pieskrēja Jurkovskis ar Daugi, un viņu muguras savukārt balstīja Bogdans un Mihails An­tonovičs. Mīksti nočapstinādams, vāks padevās, nostā­jās savā vietā, un Jermakovs steidzīgi nospieda aizbīdņa pogu.

Visi izslējās. Zem kājām pludoja duļķaini dubļi, no tiem cēlās garaiņi. Bikovs pacēla automātu, noslaucīja ar piedurkni laidi, ieskatījās stobrā, tad rūpīgi aptīrīja notrieptos ceļgalus.

— Cik es saprotu, — austiņās atskanēja Dauges balss,

— tās nepavisam nav smiltis.

-— Jā, tuksnesi tās neatgādina, — Jurkovskis piekrita.

— To es varu apgalvot, kaut arī neesmu speciālists.

Jermakovs pieliecies aplūkoja netīro peļķi.

— Ja atliktu pekstiņus pie malas līdz piemērotam brī­dim, — viņš sacīja, — tad man gribētos domāt, ka «Hiuss» nosēdies purvā.

— Līdz ausīm, — Jurkovskis piekrita. — Bet kur tad tuksnesis?

— Mūsu dzīve pilna pārsteigumu, — Krutikovs no­pūtās.

— Pamatīgi gan tas Štirners ar saviem peilējumiem mums pakalpojis.

— Kāda te daļa Štirneram?

— Ja «Hiuss» šinī muklājā iegrimis pilnīgi. . . — Bogdans iesāka.

Jurkovskis nepacietīgi paraustīja plecus:

— Ko tur tik daudz prātot! Izkāpsim pa augšējo lūku un paskatīsimies.

Viņi devās prom no kesona un, atstādami uz linoleja rūsganas, taukainas pēdas, uzkāpa šaurajā kravas lūkas nodalījumā.

— Purvs uz Venēras, iedomājieties tikai! — Mihails Antonovičs murmināja. — Tas tik ir pārsteigums!

Augšējo lūku viņi vēra vaļā uzmanīgi, kuru katru mirkli gatavi to atkal aizcirst. Taču nekas briesmīgs nenotika. Atskanēja smalka šņākoņa: nodalījumā ielau­zās Venēras atmosfēra, tad viss apklusa.

— Urā, — mierīgi noteica Jurkovskis. — Viss kār­tībā. Taisiet vaļā.

Lūka atkrita šķindēdama. Jermakovs, kurš stāvēja pašā priekšā, noliecās pāri malai. Viņam aiz muguras, nepacietīgi mīņādamies, spiedās Jurkovskis un Mihails Antonovičs. Dauge, kurš bija iespraucies starp abiem, ar nesaprotamu izsaucienu atlēca atpakaļ. . .

— J-jā, — kāds norūca. — Ļ-ļoti interesanti . . .

Viņi nekā neredzēja. «Hiusu» apņēma blīva viļņojo­šas, pilnīgi necaurredzamas, dzeltenas miglas siena. Lejā, kādus pusotrus metrus zemāk, blāvi spīdēja muk­lājs. Klusumā bija dzirdamas neskaidras skaņas, kas at­gādināja ne īsti apslāpētu klepu, ne īsti burbuļošanu. Kosmonauti ilgi stāvēja, vērdamies duļķainajos, bālga­najos iztvaikojumu viļņos. Reizēm viņiem šķita, ka priekšā pavīd kaut kādas ēnas, iznirst kādas ķēmīgas, pelēkas formas, bet uzplūda arvien jauni un jauni mig­las slāņi, un viss izzuda.

— Pietiks, — sacīja beidzot Jermakovs. — Man acīs jau sāk tumst. Būs jālaiž darbā infrasarkanā tehnika, — viņš izslējās un palūkojās augšup. — Aha, «Mazulītis», liekas, ir savā vietā!