Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

— Un tad? — Jermakovs jautāja.

— Un . . . nekas. Mēs zināsim, ka pie jums kaut kas nav kārtībā, un centīsimies jums palīdzēt.

— Kā īsti?

— Piegādāsim jums automātiskās raķetes ar nepie­ciešamo avārijas krājumu. Raķetes lidos tieši uz jūsu peilējumu.

— Teicami! — Jermakovs pamāja. — Bet kādam no­lūkam otrā signālraķete?

— Divas raķetes, vienu pēc otras, jūs palaidīsiet tai gadījumā, ja nosēšanās kļūs kļūmīga un kuģis nopietni bojāts.

Iestājās klusums.

— Ļoti iespējams, ka tad nebūs neviena, kas tās va­rētu palaist, — saviebdamies piezīmēja Dauge.

—- Mans pesimisms nesniedzas tik tālu, — Mahovs lēnīgi atbildēja.

Pēc apspriedes Dauge uzaicināja Bikovu:

— Nāc, paskatīsimies uz skaisto Venēru. Jermakovs atļāva tevi izlaist.

Pēc desmit minūtēm viņi, tērpušies neveiklās bruņās ar caurspīdīgām ķiverēm galvās, stāvēja kubveida ke- sonā pie ārējās lūkas. Dauge cieši noslēdza durvis aiz sevis, tad iedarbināja sūkni un pagriezās pret mano­metru pie sienas. Slaida bultiņa nevienmērīgiem lēcie- īriem devās lejup. Kad tā apstājās, Dauge atvāza no lū­kas platu tērauda stieni un biezs, šķautnains vāks mīksti atkrita sānis.

Bikovs cerēja ieraudzīt to, kas simtiem reižu aprak­stīts reportāžās, stāstos un romānos: melni violetu dzīli, kurā izsēti apžilbinošu zvaigžņu punkti. Tai vietā lūkas apaļā atvere atmirdzēja nespodrā, dzelteni sārtā gaismā. «Hiuss» karājās virs milzīga, blāvi apgaismota, miglaina kupola. Pelēcīgas ēnas rāpoja pa spīdošo, oranžo lauku, lēni tuvinājās un izšķīrās, tinās gredzenos un satrūka neskaidros, izzūdošos plankumos. Malās kupols satumsa, taču tā robežas nebija asas, tās nemanāmi izplūdušos, violetos toņos pārgāja pilnīgā, necaurredzamā melnumā. Turpretim centrā savijās savā starpā, bet nesajaucās ār­kārtīgi smalkas, sārtas, dzeltenas un pelēkas, dūmakai­nas lentes; te tās bija redzamas skaidri un noteikti, te aizklājās ar vienmuļu, rūsganu dūmaku . . .

Redz, kāda ir šī Venēra, «pati baismīgākā planēta Saules sistēmā»! Bikovs saprata, ka krāsaino ēnu kus­tības, tik niecīgas no dažu tūkstošu kilometru attāluma, nav nekas cits kā spēka un ātruma ziņā drausmīgas pār­maiņas atmosfērā — negaisi, taifūni, virpuļviesuļi, kam uz Zemes nav nekā līdzīga.

Rau, garš, pelēks plankums kļuva šmaugāks, izlocī­jās un savijās gredzenā . .. Varēja iedomāties gigantisku piltuvi un milzīgas mākoņu masas, kas trakā ātrumā traucas tanī. «Izskats tai ne visai patīkams,» atcerējās Bikovs. Viņš nespēja atraut skatienu no šīs baismīgās un reizē varenās ainas.

Tur, zem verdošās mākoņu segas, slēpjas milzīga pa­saule ar kalniem, tuksnešiem . . . varbūt pat jūrām un okeāniem. Tur kaut kur slēpjas bagātības, kuras jāat­klāj «Hiusa» komandai, tur mētājas televadāmo me­hānismu drupas, sadragāti starpplanētu kuģi, tur arī drošsiržu kapi. . . Neskaidra sajūta, līdzīga māņticīgām bailēm, sakustējās Bikova sirdī. Viņš iedomājās, ar kādu niknumu šī planēta līdz šim bija atsitusi visus mēģinā­jumus to pakļaut. Tomēr cilvēks ir gudrāks un spēcīgāks par dabu. Cilvēks ir drošsirdīgs un neatlaidīgs, un, ja pat «Hiusa» komandai lemts nolikt galvas, viņu bojā eja ne mirkli neapturēs tos, kuri viņiem sekos.

No kreisās puses uz kupolu ātri līda melna ēna — ne­vienāda, ar dziļiem iedobumiem un izliekumiem.

— Mēs izejam nakts pusē, — ķiverē atskanēja Dau­ges balss.

«Hiuss» iegrima Venēras mestajā ēnas konusā. Sa­tumsa, tikai apaļā, izplūdusi mirdzošās miglas josla iezī­mēja planētas malas. Taču ļoti drīz uz melnā fona sāka iznirt vāji, sārti atspīdumi.

— Kas tas? — jautāja Bikovs.

Dauges ķivere sašūpojās: viņš cieši vēroja planētu. Tad Bikova austiņās atskanēja Georga balss:

— Šķiet, vulkāni. Esmu dzirdējis par nepārtrauktas vulkāniskās darbības rajonu. Pagaidām vēl neviens ne­zina. Hipotēze. ..

Viņi izgāja no kesona pēc tam, kad no kreisās puses sāka aust spoža gaisma un kļuva redzams milzīgs, dzel­tens sirpis.

— Jā . . . — Bikovs atcerējās. — Bet kur tad «Ciolkov- skis»? Es gribētu paskatīties uz šo mākslīgo pavadoni.

— No lūkas to neredz, Aleksej. Mēs esam pagriezu­šies ar lūkām uz leju, uz Venēras pusi, bet «Ciolkovskis» atrodas augstāk par mums. Lodāt pa «Hiusa» virsu tev būtu vēl par agru. Pagaidīsi līdz nākošajai reizei. Redzēsi, kad atgriezīsimies.

Bikovs atcerējās neseno Dauges piezīmi, nopūtās, bet nekā neiebilda.

Viņus gaidīja. Jermakovs uzaicināja visus ieturēt pusdienas. Tās bija pirmās pusdienas bezsvara apstāk­ļos, un Bikovs klusībā vēlējās, lai tās būtu arī pēdējās. Kosmonauti lietišķi, nepārtraukdami sarunas, cēla pie lūpām elastīgas iemutes, ko lokanas caurules savienoja ar slēgtiem plastmasas traukiem. Maizes rikas un uz-, kožamos viņi ņēma no caurumotām kārbām, neaizmirs- dami tās rūpīgi aizvērt. Vārdu sakot, «Mazulīša» vadī­tājs paliktu neēdis, ja par viņu nebūtu uzņēmies šefību Krutikovs, kurš tieši tādēļ nosēdās viņam blakus.

Pie galda runāja par dzīvi uz mākslīgā pavadoņa, par plāniem radīt veselas «Hiusu» armādas, par speciāliem raidījumiem konsultācijām, kas nepieciešamas neklātie­nes studentiem, kuri strādā uz pavadoņiem. Mahovs sūdzējās par stulbu apgādnieku, kurš atsūtījis uz pava­doni veselu kasti mikrofilmu par slēpošanas sporta teh­niku. Štirners smiedamies pastāstīja — kāds uz «Ciol­kovska» atvedis peles. «Tagad lūgtin lūdzam atsūtīt kaķi. Būs nedzirdēta atrakcija — kaķi peļu medībās bezsvara apstākļos.» Daudz sprieda par izcilā indonēziešu an­sambļa koncertiem, par sverdlovskieša Gadalova jauno simfoniju «Ceļš uz zvaigznēm», kas visus saviļņojusi. Daudz jokoja, smējās. Ne ar pušplēstu vārdiņu nepiemi­nēja «Hiusa» komandai priekšā stāvošās grūtības.

Jermakovs paskatījās pulkstenī, un Mahovs steidzīgi piecēlās:

— Laiks, biedri.

Visi žigli piecēlās un sāka atvadīties. Mahovs pēc kārtas apskāva visus kosmonautus, un Bikovs satraukts ievēroja, cik pēkšņi iekrīt Mahova vaigi un nodzeltē seja. Štirneram uzbudinājuma pazīmes nebija tik skaidri manāmas.

— Neaizmirstiet, — Jermakovs atgādināja, — atvir­zīties no mums ne mazāk par piecdesmit kilometriem, citādi jūs var pamatīgi apdedzināt.

— Labs ir, par mums nebēdā, — Mahovs norūca. — Nu tad svei… uz redzēšanos, draugi! Vēlam panā­kumus!

Viņš pagriezās un, ātri laizdams caur pirkstiem auklu, izgāja gaitenī. Štirners sveicinot pamāja ar roku un sekoja viņam. Šķindēdama noslēdzās ārējā lūka. Iestā­jās klusums.

— Tā ari mēs viņiem nepastāstījām par kosmisko uz­brukumu, — Jurkovskis pēkšņi atminējās.

Jermakovs izklaidīgi paskatījās uz viņu.

— Nepastāstījām . . . Beigu beigās tas nav svarīgi. Lūdzu, sagatavoties .. . Spicin, ejam.

Bikovs čukstus jautāja Daugem:

— Vai tad Mihails Antonovičs paliks te?

— Jā. Vadības kabīnē viņam pašreiz nav ko da­rīt … — Dauge pakratīja galvu, it kā gribēdams aizdzīt no sevis kaut kādas domas, un sacīja: — Tātad pa vietām?

Mihails Antonovičs un Jurkovskis jau sēdēja krēslos un ņēmās ap siksnām. Dauge palīdzēja Bikovam pie­sprādzēties, noņēma auklas un neapņēmīgi apstājās.

— Nu? Ko tu gaidi? — Jurkovskis sakaitināts uz­sauca.

— Atlikušas desmit minūtes, — atskanēja Jermakova balss.