Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

— Pamatīgi esam iestiguši… — ar krūtīm gulēdams uz lūkas malas, Spicins nemierīgi grozījās te uz vienu, te uz otru pusi. — Reaktoru gredzeni iegrimuši slīkšņā līdz pamatiem.

— Nekas, paskatīsimies, iepazīsimies ar stāvokli un mēģināsim pacelties.

— Bet ja korpuss iegrims vēl dziļāk?

Infrasarkanā tehnika neko nenoskaidroja.

Uz ekrāna virmoja ēnas, viena un tā pati vieta šķita te staigna, te blīva, te irdena . . .

— Labāk iziesim ārā, — Jurkovskis lika priekšā.

— Tur redzēs, ko darīt.

Viņš jau grasījās izlēkt. Bikovs satvēra viņu aiz pleca.

— Kas tad nu? — ģeologs mazliet īdzīgi jautāja.

— Mūsu dzīve pilna pārsteigumu, — Bikovs sacīja.

— Es iešu pirmais.

— Kādēļ tā?

Bikovs klusēdams parādīja automātu.

— Beidziet reiz tēlot lordu Rokstonu! — Jurkovskis atgrūda Alekseja roku.

— Bikovam taisnība, — Jermakovs pievienojās. — Lūdzu, palaidiet mani pa priekšu, Vladimir Serge­jevič.

— Es nesaprotu . . .

— Palaidiet mani un Bikovu. Pēc trim minūtēm es at­griezīšos . ..

Visi zināja, ka nolikums aizliedz komandierim pirma­jam atstāt kuģi pēc nosēšanās nepazīstamā vietā. Taču . .. viņi saprata Jermakovu. Jurkovskis klusēdams atvirzījās sāņus. Bikovs ar ātru kustību nostādīja auto­mātu uz drošinātāju un nolēca Jermakovam pakaļ. Viņa kājas līdz pat ceļgaliem iestiga šķidrā masā.

Otrās daļas beigas

Purvs uz Venēras . . . Tas kosmonautiem šķita absurds. Lielāks absurds nekā palmu birzis uz Mēness vai govju ganāmpulki uz asteroīdu kailajām smailēm. Bālgana migla ugunīgu de­besu vietā un šķidras dūņas — liesmaini sausu smiltāju vietā. Tas sagrāva sen un cieši iesakņoju­šos priekšstatu un pats par sevi bija ļoti svarīgs atklā­jums. Līdz ar to šis fakts neiedomājami sarežģīja stā­vokli, jo nāca gluži negaidīts. Bet nekas tā neizjauc nopietnu pasākumu kā negaidīts pavērsiens. Pat Gobi tuķsneša transportieru drošsirdīgais vadītājs, kuram zi­nātniskās teorijas par Venēru bija maz pazīstamas un kuram līdz ar to nebija pilnīgi nekādu priekšstatu par šo planētu, jutās zaudējis pašpaļāvību: tas mazumiņš, ko viņš ieraudzīja caur vaļējo lūku, galīgi neatbilda tuk­snešu speciālista lomai, kurai viņš bija gatavojies.

Pārējos komandas locekļos — par cik viņu uzskati par lietām un paradībam bija plašaki — negaidītais at­klājums radīja daudz dziļākas bažas. Nevarētu sacīt, ka piloti un ģeologi nebūtu sagatavojušies dažāda veida sa­režģījumiem un neveiksmēm. Nepavisam tā nebija. Visi zināja, teiksim, ka, ievērojot «Hiusa» ātrumu, nosēšanās vieta var atrasties vairākus tūkstošus kilometru attālu no Golkondas, «Hiuss» varēja nosēsties kalnos, apgāz­ties, varēja pat sašķīst pret klintīm. Taču tās bija jau iepriekš paredzētas neveiksmes un sarežģījumi un tādēļ bailes neradīja, pat ja arī draudēja ar bojā eju. «Lielā pasākumā vienmēr ir risks,» mēdza sacīt Krajuhins, «un tiem, kuri ļoti baidās nāves, ar mums nav pa ceļam.» Bet purvs uz Venēras!

Ar visu savaldību un milzīgo pieredzi kosmonauti,

tikai krietni piepūlēdamies, slēpa cits citam savu satrau­kumu. Viņu profesija bija iemācījusi savaldību šādos gadījumos. Tai pašā laikā visi viņi skaidri apzinājās, ka ekspedīcijas liktenis un viņu dzīvības tagad atkarī­gas no daudziem, pagaidām nezināmiem apstākļiem. Katra apziņā cits pēc cita strauji iznira aizvien jauni un jauni jautājumi. Cik liels ir šis purvs? Kāds tas īstenībā ir? Vai «Mazulītis» varēs tikt tam pāri? Vai «Hiusam» nedraud briesmas, vai kuģis neiestigs vēl dziļāk vai arī neapgāzīsies un nenogrims? Vai varētu riskēt vēlreiz pacelt kuģi un nolaisties citā vietā?

īsi pirms starta Dauge bija teicis Krajuhinam: «Kaut tikai izdotos laimīgi nosēsties, tālāk mēs tiksim cauri kaut vai pašai ellei,» — bet kas būtu domājis, ka šī elle būs tāda — duļķaina, guldzoša, neizprotama? . . .

Bikovu viņa nezināšanas dēļ satrauca pavisam citas dabas apsvērumi. Par ekspedīcijas likteni viņš neraizē­jās, jo ticēja «Hiusa» brīnišķīgajām spējām, bet pats gal­venais — viņš ticēja saviem biedriem, it īpaši Jermako- vam, kura balsī nemanīja ne mazāko apjukumu. Bikovam negaidītais pavērsiens bija tikai piedzīvojums. Viņš jutās ļoti glaimots, kad Jermakovs nostājās viņa pusē nelielajā strīdiņā ar Jurkovski pie atvērtās lūkas.

Ar grūtībām vilkdams kājas ārā no lipīgās žurgas, Bi­kovs pagāja dažus soļus pakaļ Jermakovam. Tas apstā­jās, vērīgi ausīdamies. Viņus apņēma blīva, dzeltenīga pustumsa. Viņi redzēja pavisam nelielu taukaini vizošās slīkšņas daļu, toties dzirdēja daudz. Neredzamais purvs raidīja dīvainas skaņas — gārdzoši nopūtās, klepoja, krekšķēja. No tālienes plūda dobji vaidi, zemi rēcieni un stiepta, augsta gaudošana. Sīs skaņas droši vien radīja muklājs pats, bet Bikovam pēkšņi iešāvās prātā doma par fantastiskiem radījumiem, kas slēpjas miglā, un viņš steidzīgi aptaustīja aiz jostas aizbāztās granātas. «Ja stāstītu par to draugiem no Gobi ekspedīcijas,» viņš nodomāja, «tie neparko neticētu!» Viņu pārņēma nepa­tīkama .vientulības sajūta. Bikovs palūkojās atpakaļ uz tumšo «Hiusa» korpusu, paņēma automātu uz rokas un devās uz priekšu, pasteigdamies garām Jermakovam.

Tik . . . tik-tik … tik . . . — nedroši, tikko sadzirdami ietikšķējās dozimetra skaitītājs. «Nekas liels, nebūs vai­rāk par rentgena tūkstošdaļu,» viņš sevi mierināja un acumirkli aizmirsa to, sajuzdams zem kājām kaut ko cietu. Bikovs pieliecās, taustīdams ar brīvo roku. No rū­sainās, eļļainās žurgas cauri iztvaikojumu dūmakai slē­jās kaut kādi stūraini, dūņām aplipuši bluķi.

— Kā jums, Aleksej Petrovič? — atskanēja Jerma­kova balss.

— Pagaidām nekā . . . sevišķa, — Bikovs atsaucās, — viss kārtībā. Ļoti staigns. Zem kājām it kā akmeņi, it kā šķembas . . .

Slīdēdams un klupdams viņš sāka rāpties pāri neno­sakāmajiem bluķiem. Zem kājām šļakstēja, žļadzēja, čapstināja.

— Stipri stieg? — Jermakovs jautāja.

— Nē, — Aleksejs atbildēja un iestiga līdz jostas vietai.

«Ka tik nejauši nenoslīkstu . . .» smadzenēs pazibēja satraukta doma. Tai pašā mirklī automāta stobrs noskrapstēja pret ko cietu. Bikovs pārsteigts mēģi­nāja kaut ko saskatīt. Ceļu aizsprostoja grumbu­ļains, pelēks laukumiņš, kura šķautne lūzuma vietā spīguļoja.

— Anatolij Borisovič! — viņš pasauca.

— Jā?

— Tālāk purvs ir asfaltēts.

— Nesaprotu. Eju pie jums.

— Es saku: tālāk purvs pārklāts ar asfaltu.

— Vai tu murgo, Aleksej? — atskanēja Dauges sa­trauktā balss. Viņš kopā ar pārējiem komandas locek­ļiem stāvēja pie vaļējās lūkas un kāri tvēra katru izlūku vārdu.

— Goda vārds, īsts asfalts! Vai arī kaut kas līdzīgs takiram mūsu tuksnešos.

Bikovs atmeta automātu uz muguras un atbalstījās ar rokām. Šļurkstēdams muklājs to palaida vaļā. Bikovs nostājās uz ceļiem, četrrāpus aizlīda projām no slīkšņas un piecēlās stāvus.

. . . Tik . . . tik-tik . . . tik . . .

— īsts, izturīgs asfalts, Anatolij Borisovič. Es stāvu!

— Varbūt tas ir krasts? — ar slēptu cerību balsī jau­tāja Jermakovs pienākdams.

— Nezinu … nē, tas nav krasts. Tā ir it kā garoza virs purva.