Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

— Viņš… pazuda.

— Gluži kā izgaisa, — Spicins dusmīgi sacīja.

— Varbūt jūs netrāpījāt? — Jurkovskis naivi jau­tāja, apstādamies Bikova priekšā, kurš norūpējies aplū­koja automātu.

Bikovs nicīgi nosprauslojās.

— Ir jau labi, viņš aizgāja, un lai slavēts allahs, — noteica Spicins. — Interesanti, kas viņam no mums bija vajadzīgs? Varbūt gribēja mūs uzkodai?

— Bl-lēņas! — Jurkovskis sirdīgi noteica. — Apbrī­nojamas blēņas! Un no kurienes rodas šis muļķīgais priekšstats par nezvēriem cilvēkēdājiem uz citām pla­nētām! Es vēl varu saprast — romānu un scenāriju autori, bet tu, tu taču esi vecs kosmonauts, Bogdan! . . .

Atpakaļceļu viņi mēroja klusēdami. Jermakova un Dauges balsis nebija sadzirdamas: acīm redzot, viņi jau bija atgriezušies «Hiusā». Pirms iekāpšanas kūpošajās dūņās Jurkovskis domīgi sacīja:

— Lai nu kā, bet dzīvas radības uz Venēras ir. Ļoti interesanti! Tikai. . . vai jūs esat pārliecināts, Aleksej Petrovič, ka neaizmetāt garām?

Tas bija par daudz. Bikovs nikni iešņācās un aizstei­dzās uz priekšu.

. . . Tik . . . tik-tik-tik . .. tik-tik . . .

Bikovs aizkavējās pie ieroča tīrīšanas un, ienākdams kopkabīnē, atrada visus nikni strīdamies. Jurkovskis un Dauge, stāvēdami katrs savā galda pusē un sirdīgi izslē- juši zodus, kliedza viens uz otru, bet Krutikovs un Bog­dans Spicins ironiski klausījās viņos, laiku pa laikam izmetot kādu kodīgu piezīmi. Jermakova kabīnē nebija.

— Kā tad tu to izskaidrosi? — Dauge neatlaidīgi, re­dzams, ne jau pirmo reizi, jautāja.

— Es jau tev . . .

— Tas man zināms. Es gribu zināt: kādēļ tādā gadī­jumā šis nezvērs metās jums virsū?

— Bet kas tev teica, ka viņš metās mums virsū?

— Bogdans teica. Un tu pats apstiprināji.

— Nekā tamlīdzīga. Nezvērs gluži vienkārši uzskrēja mums virsū. Vēl vairāk: esmu pārliecināts, ka, iekams brašais Aleksejs Petrovičs nepacienāja to ar savām bumbām, tam nebija par mums ne mazākās jausmas!

— Es persbnīgi, — Bogdans Spicins sacīja, — tādos gadījumos gatavojos uz pašu ļaunāko un tāpēc esmu ļoti pateicīgs Aleksejam Petrovičam.

— Bet es, — teica Bikovs, caur pieri raudzīdamies Jurkovski, — es citādi rīkoties nedrīkstēju. Arī uz priekšu es rīkošos tāpat, lūdzu, iegaumējiet to!

Jurkovskis augstprātīgi savieba lūpas.

— Mēs esam novirzījušies no temata, — viņš griezās pie Dauges. — Tātad .. .

— Tātad, — uztvēra Spicins, — tu, Vladimir, apgalvo, ka dažādu pasauļu, dažādu planētu radījumi sastapušies neizjūt tieksmi nogaršot viens otru. Dažāda organizācija, dažāda evolūcija un tā joprojām. Pareizi, jā?

— Primitīvi, bet tā tas ir, — Jurkovskis piekrita.

— Nezinu . . . var jau būt, ka tev taisnība, bet. . . Vai tu atceries Vaļu Bezuhovu no apkalpes grupas? Tev va­jadzētu viņu labi atcerēties. Viņai bija suns .. . nekas sevišķs, takša un buldoga krustojums, apbrīnojami stulbs suns. Kad Voronovs no Kalisto atveda balto ķir­zaku, šis hibrīds — es runāju par suni — ielavījās krā­tiņā un — viens divi — nokoda ķirzakai kājas, neviens pat iekliegties nepaguva. Tiesa gan, pēc tam muļķis ve­selu nedēļu mocījās ar vēdergraizēm …

— Nu redzi… — Jurkovskis nedroši noteica.

Krutikovs un Bikovs sāka smieties.

— Redz, cik bēdīgi beidzās dažādu pasauļu radījumu sastapšanās, — Spicins nopietni pabeidza. — Zemes suņa un Kalisto ķirzakas sastapšanās.

— Tas taču pat ezim ir skaidrs … — Jurkovskis brīdi padomāja un atmeta ar roku. — Alu cilvēki!

Ienāca Jermakovs — kā vienmēr mierīgs, tikai maz­liet bālāks nekā parasti. Viņš apsēdās pie galda, atvēra bloknotu ādas vākos un nolieca pār to pārsieto galvu. Visi apklusa, raudzīdamies uz viņu. Sagatavojies klau­sīties, Bikovs nosēdās ērtāk.

— Lūdzu, uzmanību, biedri, — Jermakovs sacīja. — Jāapspriež turpmākās rīcības plāns.

Iestājās klusums, bija dzirdami ledus skapja klikšķi.

— Man vēl trūkst informācijas no Bikova gru­pas … — Jermakovs aizsita bloknotu un atgāzās krēslā.

— Aleksej Petrovič, ziņojiet par izlūkošanas rezultā­tiem.

Bikovs piecēlās.

— Purvs, — viņš iesāka, — ļoti staigns purvs. Soļus desmit no «Hiusa» . . .

Bikovs stāstīja lēni, cenzdamies neizlaist nevienu sī­kumu, un ar rūgtumu nodomāja, ka, uzklausījis tādu zi­ņojumu, ģeoloģiskās pārvaldes priekšnieks nosauktu viņu par tūļu. Bet Jermakovs klausījās uzmanīgi, mudi­nādams māja ar galvu un palaikam kaut ko atzīmēja bloknotā. Bikovu mazliet pārsteidza fakts, ka komandie­ris, dzirdēdams par nepazīstamā dzīvnieka parādīšanos, neizrādīja ne mazāko ziņkārību un tikai pasmaidīja, kad Jurkovskis nepacietīgi sāka grozīties, acīm redzot, pro­testēdams, ka pārāk naturālistiski tiek aprakstīta viņa — Jurkovska izturēšanās sadursmē ar Venēras riebekli.

— Tas ir viss, —• Bikovs nopūtās.

— Tātad ar kājām gaisā … — Jermakovs atkārtoja.

— Paldies, biedri Bikov. Sēdieties.

Dauge pamirkšķināja ar aci Bikovam un pamāja uz sadrūmušā «švauksta» pusi. Bikova seja pārakmeņojās, un viņš novērsās.

— Tātad … — Jermakovs piecēlās, pataustīja ap­sēju un saviebās. — Rezumēsim visu, kas mums zināms. Visiem mums pilnīgi negaidot, «Hiuss» nosēdās purvā. Pēc maniem aprēķiniem, mēs atrodamies ne vairāk kā simt kilometru uz dienvidiem no Golkondas. Ne vairāk par simt. . . Attālums, kā redzat, nav liels. Citos apstāk­ļos mums pietiktu ar diennakti, lai to veiktu. Bet. ..

— Tā gan, — Spicins nočukstēja.

— … mēs sēžam purvā. Bez tam, ņemot vērā radio­lokācijas datus — tiesa, tie nav pilnīgi droši, — purvu apņem kalnu grēda, tas ieslēgts klinšu gredzenā, un šinī gredzenā neizdevās uztaustīt ne pēdas no kādas spraugas.

— Vulkāns? — jautāja Dauge.

— Iespējams, ka mēs atrodamies gigantiska dubļu vulkāna krāteri. Šim vulkānam jābūt ārkārtīgi dīvai­nam, jo dūņainā ūdens analīze rāda … — Jermakovs atvēra bloknotu: — Lūdzu, te būs. Smagā un pārsmagā ūdens maisījums aptuveni vienādā proporcijā.

Jurkovskis pietrūkās:

— Tritija ūdens?

— T 2 0, — Jermakovs apstiprināja.

— Bet. ..

— Jā. Tritija pussabrukšanas periods ir tikai kadi div­padsmit gadi. Tas nozīmē …

— Tas nozīmē, — Dauge nenocietās, — ka mūsu vul­kāns radies vai nu ļoti nesen, vai arī pastāv kāds dabisks avots, kas papildina tritija zudumus . ..

Kādam īsti vajadzēja būt dabiskajam avotam, kur ro­das pārsmagais ūdeņradis — ūdeņraža izotops, ko uz Zemes ražo speciāli iekārtotos reaktoros, Bikovs iedomā­ties nevarēja. Taču viņš klusēja un klausījās tālāk.

— Tas vēl nav viss, — sacīja Jermakovs. — Krāte­ris — ja tas vispār ir krāteris — ir īsts bezdibenis. Vis­maz mūsu dzijuma mērītāji bija bezspēcīgi.

— Kāds ir krātera diametrs? — Jurkovskis ātri jau­tāja.

-— Krāteris, acīm redzot, ir gandrīz apaļš, ta diametrs ap piecdesmit kilometru. «Hiuss» atrodas tuvāk tā zie­meļaustrumu malai: šinī virzienā no mums līdz grēdai pavisam tikai astoņi kilometri. Tāds ir stāvoklis, biedj-i.

Jurkovskis piecēlās, pieglauda matus:

— Vārdu sakot, zem mums simtiem metru dziļa slīk­šņa. No mērķa mūs šķir simt kilometru, no tiem —- des­mit kilometru purva un klinšu grēda. Pareizi?