Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

— Bet zeme taču . . . dreb zem kājām . . .

Bikovs nekā nejuta, bet Jermakovs klusi atsaucās:

— Tā ir Golkonda … — un, pagriezies pret Bikovu, jautāja: — Tiksim cauri?

— Riskēsim, Anatolij Borisovič, — «Mazulīša» vadī­tājs apņēmīgi atbildēja. — Bet, ja aiza būs aizgruvusi vai beigsies strupceļā, griezīsimies atpakaļ un pameklē­sim vēl, tas ir viss. Vai arī uzspridzināsim . . .

«Mazulītis» devās uz priekšu. Stunda sekoja stundai, kilometrs — kilometram, bet nekā līdzīga nobrukumam vai strupceļam nemanīja, un Bikovs nomierinājās.

Vienmērīgi dūc dzinējs, čīkst un brīkšķ kastes un kravas saites. Visi aizmiguši, pat nemiera pilnais Jur­kovskis. Spogulī virs infrasarkanā projektora Bikovs redz kabīnes iekšieni. Bogdans guļ, galvu atbalstījis uz rācijas vāka. Izstiepies uz saiņiem, guļ Georgs un viebj miegā labsirdīgo, zobgalīgo seju. Blakus sudrabaino ķi­veri šūpo Jermakovs. Bet garām skatlūkai, šūpodamās uz sāniem un svērdamās, slīd melnas, spīdīgas sienas — gan labajā, gan kreisajā pusē. Lukturu gaisma dejo pa nekustīgo, melno putekļu kāpu izvagoto virsmu. Tā­lāk — krēsla, tumsa. Kaut kur tālumā sienas pašķirsies un «Mazulītis» izbrauks tuksnesī. Ja vien priekšā nav nepārvaramu šķēršļu.

. . . Melnās sienas sasveras uz sāniem un gāžas, skat- lūkā ielūkojas kvēlojošas debesis. Transportieris rāpjas ārā no dziļas bedres, un atkal gaismas plankumi peld pa melno, sablīvēto putekļu viļņiem. Vēl viena bedre, vēl viena plaisa un vēl. . .

Nobraukti divdesmit kilometri pa purvu un gandrīz tikpat daudz pa aizu. Bikovs pie vadības pults sēž jau piecas stundas. Kājas notirpušas, pakausī smeldz, no sasprindzinājuma vai arī no melnās un sarkanās krāsas asaro acis. Bet uzticēt transportieri uz tāda ceļa kādam citam, kaut vai komandierim, nedrīkst. Ar mašīnu, pro­tams, nekas nenotiks, bet ātrums . . . Pat Bikovs nevar atļauties vairāk par sešiem līdz astoņiem kilometriem stundā. Kaut taču ātrāk beigtos šīs nolādētās klintis!

Jermakovs izslējās un atmeta ķiveri uz muguras.

— Kāds ceļš, Aleksej Petrovič?

— Bez pārmaiņām.

— Piekusāt?

Bikovs paraustīja plecus.

— Varbūt nodosiet man vadību un pats mazliet no- snaudīsieties?

— Ceļš ir ļoti sarežģīts.

— Jā, ceļš patiesi nelāgs. Nekas, drīz iziesim tuksnesī.

— Labi būtu …

Jurkovskis piecēlās sēdus, berzēdams seju:

— Lieliski izgulējos! Dauge!

— M-m . . .

— Celies augšā!

— Kas noticis? Fu .. . Bet es, draugi, tādu sapni re­dzēju! . . .

Dauge aizsmakušā balsī sāka stāstīt savu sapni, taču Bikovs neklausījās viņā. Ārpusē aiz «Mazulīša» izturī­gajām bruņām bija kaut kas noticis. Kļuva daudz tum­šāks. Debess tērpās netīri brūnā krāsā, un pēkšņi luk­turu gaismā sāka virmot, guldamies aizas dibenā, miri- ādes melnu punktu. Melnais pulveris bira kaut kur no augšas, biezs kā sniegs krietnā puteni, un drīz nevarēja saredzēt ne ceļa, ne klinšu. Ārējo dozimetru signālspul- dzites iemirdzējās sārtā gaismā, alfa-beta-radiometra skalās rādītāji sāka nemierīgi lēkāt. Bikovs strauji no­bremzēja. Transportieris ar labo ķēdi ieslīdēja bedrē, pagriezās un nostājās šķērsām aizai. Luktura gaisma — blāva putekļainajā atmosfērā — apstājās uz gludas ba- zalta virsmas.

— Kas noticis? — Jermakovs jautāja.

Bikovs klusēdams atvēra skatlūku.

Jermakovs raudzīdamies brīdi klusēja, tad teica:

— Melnā vētra. Es to esmu jau redzējis.

— Kas tur notiek? — Dauge satraukti jautāja.

Spicins, skatīdamies Bikovam pār plecu, norūca:

— Skursteņslauķu karnevāls.

— Kas tas ir, Anatolij Borisovič?

— Melnā.vētra. Tas vēlreiz apstiprina, ka mēs ne­esam tālu no Golkondas. Izslēdziet motoru, Aleksej Pet­rovič.

Bikovs paklausīja, bet «Mazulītis« joprojām sīki un nepatīkami drebēja. Kāds vaļīgi nostiprināts metālisks priekšmets smalki šķindēja.

— Izkāpsim? — Jurkovskis lika priekšā.

— Kādēļ? Putekļi ir radioaktīvi, vai jūs neredzat? Pēc tam vajadzēs zaudēt daudz laika dezaktivācijai.

— Labi būtu paņemt šī draņķa paraugu . . .

— Var paņemt ar manipulatoriem, — Bikovs deva padomu. — Atļausiet, Anatolij Borisovič? — Viņš pa­griezās pret Daugi: — Met ārā konteineru.

Jurkovskis un Dauge nozuda kesona telpā, kas veda pie augšējās lūkas, un brīdi vēlāk «Mazulīša» priekšā melnajos putekļos iekrita svina cilindrs ar vītņotu vāku. Bikovs uzlika plaukstas uz manipulatoru svirām. Garas, posmotas «rokas» izlīda no transportiera apak­šas, lēni, it kā bīdamās, pataustīja pa gaisu un nolaidās uz cilindra. Bikovs neveikli pacēla labo plecu un asi parāva elkoņus. Manipulatoru spīles ieķērās konteinerā.

— Nu-nu! — jautri sacīja Spicins.

— Nečīksti pie auss, — Bikovs noburkšķēja caur zo­biem.

Ciešās spīles atskrūvēja vāku, paturēja vaļējo kon­teineru zem melnajām pārslām, atkal aizskrūvēja vāku un ar precīzu kustību ielika konteineru augšējā lūkā.

— Gatavs! — Dauge nokliedza no kesona.

Bikovs ievilka manipulatorus ligzdās un noslaucīja no pieres sviedrus.

Jermakovs klusi sacīja:

— Man divas reizes nācās novērot melno vētru. Katru reizi pirms tās bija spēcīgi apakšzemes grūdieni.

— Bet šoreiz taču, manuprāt, nekādu grūdienu ne­bija, — Bikovs piezīmēja.

— Braucienā jūs tos varējāt arī nemanīt.

— Zeme dreb aizvien spēcīgāk … — Spicins ieklau­sījās. — Aizas sākumā drebēšana bija tikko manāma, bet tagad . ..

— Tagad esam tuvāk Golkondai. ..

Jurkovskis un Dauge atgriezās no kesona, sparīgi pār­spriezdami iespaidus, un Jermakovs pavēlēja doties uz priekšu. Bikovs ieslēdza infrasarkano projektoru. Un atkal šūpodamās garām sāka slīdēt aizas sienas. Pēc pus­stundas melnais putenis aprima, un debesu josla atguva agrāko oranžsarkano krāsu. Sasprindzināti rīkojoties ar vadības taustiņiem, Bikovs pa ausu galam klausījās balsu jūklī aiz muguras.

_ No Jurkovska un Dauges spraigās sarunas noskaidro­jas, ka, pirmkārt, «melnais sniegs» neapšaubāmi ir vul­kāniskie pelni; otrkārt, nopietni runāt par radioaktīviem vulkāniskiem putekļiem var tikai cilvēks, kurš «nespēj aprēķināt līklīnijas integrāli pa vienkāršu kontūru» (šāds zinātniska vājuma raksturojums Bikovam šķita visai apšaubāms, bet skaidrs bija tas, ka abi ģeologi ne­kādā ziņā nevar nopietni runāt par radioaktīvajiem vul­kāniskajiem pelniem); treškārt, melno vētru rašanās droši vien saistāma ar Golkondas darbību; un, ceturt­kārt, nekā noteikta par šo parādību pagaidām vēl nevar sacīt.

Par spīti stāvokļa nenoteiktībai kosmonauti pabro­kastoja jautrā noskaņā. Bikovs samazināja gaitu, steigā norija divas šķiņķa maizītes un izdzēra veselu termosu šokolādes. Pēc mielasta Jermakovs, Dauge un Jurkov­skis uzņēma automātiskās laboratorijas datus. Līdz ar attālināšanos no purva atmosfēras mitrums strauji sa­mazinājās un nokrita gandrīz līdz nullei. Atmosfērā pa­lielinājās inerto gāzu, oglekļa oksīda un skābekļa radio­aktīvo izotopu saturs, temperatūra svārstījās no septiņ­desmit pieciem līdz simt grādiem. Visiem par lielu pārsteigumu analīzes dati rādīja, ka atmosfērā manāmas dzīvās protoplazmas pazīmes — pat šinī sausajā, svel­mainajā gaisā dzīvoja kaut kādi mikroorganismi, baktērijas vai vīrusi. Atklājuma tiešais rezultāts bija Jermakova pavēle divkāršot piesardzību, izejot no trans­portiera, un solījums pirmajā izdevīgajā gadījumā visai komandai injicēt spēcīgu antibiotiku kompleksu.