Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Kā parasti nāves briesmu brīdī, prāts darbojās ātri, vēsi un skaidri. Bikovs cīnījās, saaudzis kopā ar lielisko mašīnu, sasprindzinājis visus muskuļus, vērodams plati ieplestām, stiklainām acīm, kā uz ekrāna bezdibenīgajā tumsā rodas trīsoši, zilgani kamoli. «Noturēties, noturē­ties! . . .» Uz ekrāna dejoja apžilbinošas lodes un bez skaņas eksplodēja, izšļakstīdamas uguni, vētras dārdos un gaudās smagās mašīnas kāpurķēdes griezās trakā ātrumā, izturīgās titāna sviras ieķērās iežos, un tomēr «Mazulītis» kāpās atpakaļ. Vētra to atkal apgāza un vilka līdzi. «Noturēties, noturēties! . . .» Uau-ū, uau-ū … — vētra rēc, gaudo un dārd, plēšot vai pušu bungādiņas. Uz lūpām kaut kāds lipīgs šķidrums. . . Asinis? A-ā! Bikovs nokaras jostās ar galvu uz leju, nemaņā spiež uz taustiņiem . . . Bet uz ekrāna lēkā pin­kaini uguns kamoli. . . Lodveida zibeņi? Ā-ā! . .. «Notu­rēties, lai tur vai.. . tikai noturēties …» Un atkal «Ma­zulītis» saceļas uz pakaļgala . ..

Viss beidzās tikpat pēkšņi, kā bija sācies. Bikovs iz­slēdza motoru un ar grūtībām noņēma rokas no vadības pults. Skatlūkā atkal ieplūda sarkanīga gaisma, kas ta­gad šķita burvīga. Pēkšņajā klusumā steidzīgi un skaidri ietikšķējās radiācijas skaitītāji. Bikovs atskatījās. Jer­makovs nepaklausīgiem pirkstiem mudžinājās ap jos­tām. Apžilbušais Bogdans Spicins, grozīdams galvu, bez ķiveres sēdēja uz grīdas blakus rācijai. Seja viņam bija notriepta tik melna, ka Bikovs pat izbijās, — pilotu bija grūti pazīt. Beidzot Jermakovs atsprādzēja jostas un pie­cēlās. Kājas viņam ļodzījās.

— Nu vai zināt, ja šitā jādzīvo … — ierunājās Bog­dans. Baltie zobi pazibēja mierīgā smaidā. — Vai tiešām mūsu Zemes jaunība arī bijusi tikpat vētraina?

No galdiņa apakšas izrāpās Dauge, nostājās četrrā­pus, mēģināja piecelties, pēc, tam, acīm redzot, pārdo­mājis, latviski nolamājās, atkal apsēdās, atbalstīdamies pret saiņiem, un novilka ķiveri. Viņu mocīja nelabuma sajūta. Jurkovski ilgi nevarēja atrast zem sagāztajām kastēm. Viņš bija bez samaņas, tomēr tūdaļ atjēdzās un, tikko atdarījis acis, apjautājās:

— Kur es atrodos?

Bikovs atviegloti pasmaidīja, bet Bogdans nopietni paskaidroja:

— «Mazulītī», «Mazulītī» — tas ir tāds transportie­ris .. .

— Pie velna visus sīkumus! Uz kādas planētas?

— Apbrīnojamas spējas, — Dauge ļauni iedzēla, — jebkuros apstākļos citēt vecas anekdotes! — Viņš sēdēja tāpat kā iepriekš, ņurcīdams ķiveri, kas gulēja uz ceļiem.

Jurkovskis tūdaļ pat piecēlās un pētoši paskatījās uz viņu.

— Mīļais Dauge, vai tu arī zini, kāda tev pašlaik krāsa?

— Domājams, dzeltena.

— Sarkana, draudziņ, tumši sarkana! Tu piemērojies planētai, mimikrija …

Negaidīti viņu pārtrauca Jermakova asā balss:

— Biedri kosmonauti! Nekavējoties uzlikt ķiveres! Trauksme!

Bikovs, tikko grasījies novilkt ķiveri, pārsteigts pa­griezās.

— Putekļi! Radioaktīvie kvēpi! — Jermakovs sasprin­gtā pozā noliecās pie sienas. — Uzlikt ķiveres! Spicin — nekavējoties mazgāties! Gatavoties dezaktivācijai!

Bikovs saprata. Sienas, grīda, kastes un saiņi, aparāti, uzvalki, Spicina seja — viss bija pārklāts ar ļoti plānu melna pūdera kārtu, ko briesmīgais vētras spiediens bija iepūtis mikroskopiskajās, gandrīz kapilārajās no­slēgto lūku spraugās. Indikatora putekļu klātais apval- ciņš sārti mirdzēja, un visi uzreiz sadzirdēja radiometru tikšķus. Jurkovskis sāka steidzīgi taustīties gar speci­ālā tērpa ātrslēdzējiem. Bogdans metās mazgājamā telpā. Dauge mirkli šaubījās, taču komandiera smagā skatiena ietekmē apņēmīgi uzlika ķiveri.

— Aleksej Petrovič, apskatiet «Mazulīti» no ārpu­ses, — Jermakovs īsi pavēlēja un arī uzlika sudrabaino ķiveri.

Arā bija apbrīnojami kluss. Vējš, kas nemitīgi plūda no Golkondas, bija norimis. Nozuduši gigantiskie virpuļ- viesuļi, kas vēl pirms pusstundas šūpojās pie apvāršņa. Bikovs nolēca no «Mazulīša» un līdz ceļiem iestiga mīk­stos, melnos putekļos. Zeme drebēja tik spēcīgi, ka Bi­kovam sāka klabēt zobi. Austiņās ik brīdi ielauzās dobja dārdoņa.

— Golkonda! — Bikovs acīm ieurbās paugurainajā apvārsnī.

Šūpodamās nokaitētu gāzu augšup plūstošās straumēs, ugunīgajā dūmakā te iezīmējās, te atkal izzuda tāla, ļoti tāla kalnu grēda. Bu-bu-bu-bu, — dunēja no turienes.

«Mazulītis» bija saslējies stāvus, mazliet sašķiebies uz labajiem sāniem, līdzīgs milzīgam, melnam, sakrop­ļotam zirneklim. Zem tā bija sapūsts mīksts paugurs, posmotās «kājas» dziļi iegrimušas putekļos.

Apgājis apkārt transportiera priekšgalam, Bikovs ieraudzīja platas, pusaizbērtas vagas, kas aizstiepās vai­rāku desmitu metru tālumā, — tās bija atkāpšanās pē­das. Vagas nelikās dziļas, bet, iekāpis vienā, viņš iegrima līdz jostas vietai.

Labās puses pakaļējā atbalsta svira karājās «diedziņā». Vētras brāziens bija izgriezis titāna «kaulu» no locīta­vas, un tagad tas bija bezspēcīgi izstiepts, līdz pusei ap­bērts ar melnajiem putekļiem. To varēja salabot, bet tik izturīga tā vairs nebūs. Bikovs nopūtās un ķērās pie darba.

Remonts gāja uz beigām, kad Bikovs, darbā aizrāvies, izdzirda pie auss Jermakova balsi:

— Kā sokas? Mēs jau esam kārtībā . . .

Komandieris nolēca no transportiera un aptupās

blakus.

— Šoreiz viegli tikām cauri. Es redzu, jūs arī esat galā.

— Jā-ā … — Bikovs noelsās. — Zēl «Mazulīša». Kāju savainojis, nabadziņš.

Notupies uz ceļiem, viņš kritiski pētīja sava darba rezultātus.

— Izpriecas braucieniem derēs . . . Slikti, Anatolij Bo­risovič, paši redzat… — Bikovs nopūtās un sāka vākt kopā darba rīkus. — Man vajadzēja padoties. Viss būtu palicis vesels . . .

Komandieris pasmaidīja.

— Vai jūs zināt, cik ilgi turpinājās viesuļvētra? — viņš pēkšņi iejautājās.

— Tā . . . minūtes divdesmit. . . Grūti pateikt, es nese­koju pēc pulksteņa.

— Bet es sekoju: trīsarpus minūtes.

— Kā-ā?

— Trīsarpus minūtes, Aleksej Petrovič. Un šinī laikā mūs atsvieda atpakaļ par tūkstoš metriem. Ja jūs būtu padevies, «Mazulītis» tagad atrastos simt kilometru no šejienes … Un turklāt — galīgi sadragāts. Jums pat jē­gas nav, ko esat paveicis, Aleksej Petrovič! — Viņš maigi noglāstīja tērauda sviru. — Bet tagad — uz priekšu! Ceļš ir vaļā, Golkonda tepat blakus. Vai dzir­dat? (Bu-bu-bu-bu . . .) Kilometrus piecdesmit. Tā ir jau redzama — rau, kur tie melnie plankumi… Nē, tie nav kalni — tur mutuļo Golkonda.

Iekams Bikovs, sekojot komandierim, ielīda lūkā, viņš palūkojās visapkārt. Kā dīvainā miglā pie apvāršņa vei­dojās, izplūzdamas uz visām pusēm, platas, violetas svīt­ras. Acīs ņirbēja. Bikovs samiedza acis, papurināja galvu. Svītras izzuda.

— Tā tik vēl trūka! — viņš nomurmināja, ķepuroda­mies pa bruņām augšup. — Halucinācijas .. . Jauki gan!

«Mazulīša» kabīnes bija tīri izberztas, metāls un plast­masa laistīties laistījās, krava kārtīgi salikta un nostipri­nāta. Izspūris, izmazgātiem, mitriem matiem, Bogdans ņēmās pie rācijas. Ģeologi sēdēja savā nostūrī pie no­laižamā galdiņa. Svilpodams caur zobiem, Jurkovskis pavirši šķirstīja kādu rokasgrāmatu. Klusi, mierīgi, mā­jīgi . . . Bikovam uzreiz iegribējās gulēt — pēdējo stundu pārcilvēciskais sasprindzinājums lika manīt sevi. Acis lipa ciet.