Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

— Mudīgāk, Aleksej, mudīgāk! — Dauge čukstēja.

Bikovs samiedza acis un papurināja galvu. Šajā mirklī

Jurkovskis iekliedzās:

— Grieziet pā kreisi, pa kreisi! Tur viņš ir!

— Starpplanētu kuģis! — Dauge izdvesa vienā elpas vilcienā.

Jā, tas bija kuģis, un pat Bikovam, kura pieredze kos­monautikā bija visai maza, jau pirmajā acu uzmetienā kļuva skaidrs, kāda katastrofa piemeklējusi šo milzīgo metāla konusu. Acīm redzot, tas neiedomājamā spēkā bija triecies ar sāniem pret plakanā bazalta uzkalna virsu un tā arī palicis tur guļot starp izārdītā akmens ciklopiskajiem bluķiem. Stabilizatoru platās sloksnes bija salocītas kā skārda gabali, bet gar visu pakaļgalu līku ločiem stiepās melnām smiltīm aizblīvēta sprauga. Apakšā, pie pašas zemes, bija redzams apaļš caurums — līdz galam vaļā atrauta lūka.

— Jā, peilējumi ir automātiski… — Jurkovskis dobji sacīja.

Bikovs atskatījās uz biedriem. Dauge stāvēja, sakodis lūpas. Jurkovska skaistā seja bija sastingusi. Spicins pašūpoja galvu kā cilvēks, kurš ieraudzījis to, ko bija cerējis ieraudzīt. Jermakovs drūmi raudzījās skatlūkā.

— Brauciet tuvāk, Aleksej Petrovič, — viņš teica, — jāapskata…

Kad «Mazulītis», pārrāpies pāri šķembu kaudzēm, ap­stājās pie kuģa atvērtās lūkas, visi steigšus sāka nostip­rināt ķiveres, gatavodamies izkāpt. Taču Jermakovs vi­ņus apturēja:

— Visiem nav ko iet. Man līdzi nāks Bikovs un Spicins.

Pilnīgā tumsā, apgaismodami ceļu ar lukturīšiem, viņi četrrāpus aizlīda pa sāniski sagāzto gaiteni līdz sašķobī­tām tērauda durvīm. Bikovs dzirdēja, kā zem ceļiem čirkst silikets un deniņos ātri pulsē asinis.

— V-velns … — elsdams izmeta Jermakovs. — Nav spēka. Pamēģiniet jūs, Aleksej Petrovič.

Bikovs atbalstījās pret durvīm un spieda. Griezīgi čerkstēdamas, durvis padevās, izveidojot šauru eju.

— Nāciet, biedri. ..

Viņi nokļuva tukšā, kubiskā telpā, acīm redzot, ke- sonā. Lukturīšu gaismā iemirdzējās sadragāto aparātu atliekas. Jermakovs noliecās, pacēla zvīņainu metāla tērpu un uzmanīgi to aplūkoja.

— Skābekļa baloni tukši, — viņš nomurmināja, — viss ir skaidrs.

— Skatieties! — apslāpētā balsī iesaucās Spicins.

Bikovs atskatījās un pakāpās atpakaļ. .. Zem kājām

kaut kas nograbēja. Aiz muguras rēgojās šaura gaismas svītra.

— Ieeja, — Jermakovs sacīja. — Ejam.

Viņi izgāja cauri apgaismotai kopkabīnei, uzmanīgi pārkāpdami salauztu mēbeļu atliekām un apogļotām, brūniem plankumiem pārklātām skrandām — droši vien kādreiz tās bija palagi, un iespraucās vadības kabīnē.

— Šeit. . .

Uz sienas, kas kādreiz bija griesti, dega matēta spul­dze. Šķērsām pārsprāgušais vadības dēlis bija nobīdīts sāņus, no tā apakšas rēgojās apdeguši vadi. Tomēr radio­raidītājs darbojās, aiz saplēstiem, apaļiem stikliem mir­goja zaļas un zilas uguntiņas. Raidītāja priekšā, noliecis pinkainu, pelēkiem apsējiem aptītu galvu, sēdēja miris cilvēks.

— Sveicināts, pandit Bidhan Bondepadhaj, drošsirdī­gais kalkutieti, — Jermakovs klusi noteica un izslējās, uzlicis roku uz krēsla atzveltnes. — Skat, kur man gadī­jās tevi sastapt… Tu miri, pildot savu pienākumu, kā īsts Cilvēks . . .

Brīdi Jermakovs klusēja, cenzdamies pārvarēt uzbu­dinājumu. Tad pacēla sažņaugtu dūri un, uzsvērdams katru vārdu, izrunāja:

— Lai tev mūžīga piemiņa!

Viņi pacēla kosmonauta ķermeni un uzmanīgi nogul­dīja uz grīdas.

— Jā, labāku pieminekli par šo kuģi viņam grūti izdomāt, — Jermakovs nolieca galvu. —- Atstāsim viņu šeit pat.

Bikovs skatījās uz vājo, sakropļoto ķermeni, kas steigā un nemākulīgi bija aptīts ar palagiem un veļas driskām, un domāja par to, ka šim cilvēkam, zinātnes cīnītājam, droši vien nebija bail mirt vienam, miljoniem kilometru tālu no Zemes. Tādi ļaudis nepazīst mazdū­šību, neatkāpjas. Viņi ir cilvēces spēks.

Spicins atgāja no radioraidītāja.

— Viņš pats labojis aparatūru, — Spicins pusbalsī paziņoja, — un pats sakārtojis automātisko pelengatoru. Bet, kā viņš palicis dzīvs pēc tāda trieciena, to es ne­spēju saprast. Te itin viss ir sadragāts smalkās drumslās.

Jaunas domas satraukts, Bikovs nodrebēja:

— Anatolij Borisovič, bet kur pārējie?

— Kas?

— Nu . . . viņa biedri.

Jermakovs atbildēja:

— Bondepadhajs lidoja uz Venēru viens pats.

Paņēmuši līdz kuģa žurnālu, automātisko laboratoriju

lentes un dienasgrāmatas, viņi rūpīgi aizvēra aiz sevis durvis un devās uz izeju. Izkāpis pa lūku, Jermakovs klusi sacīja:

— Viņiem «Mazulītī» nestāstiet daudz par to, ko re­dzējāt. Spicin, pāris kuģa lotouzņēmumu — un ejam.

«Mazulīša» kabīnē, nosēdies pie vadības pults, Jer­makovs īsi un lietišķi pastāstīja ģeologiem par Bonde­padhaj a bojā eju.

Dauge tikai ievaicājās:

— Vai tas ir tas pats Bidhans Bondepadhajs, kurš no­dibināja observatoriju uz Mēness? Kalkutietis?

Neviens viņam neatbildēja, un tikai pēc krietna starp­brīža Jermakovs, nenovērsdams acis no skatlūkas, teica:

— Šī planēta ir briesmonis . .. Taču mēs viņu iekaro­sim! Mēs viņu savaldīsim!

Jermakovam galvā bija ķivere, un Bikovs neredzēja komandiera seju, bet redzēja dūrēs sažņaugtās rokas, kas gulēja uz vadības pults, un zināja, ka zem siliketa auduma sažņaugtie pirksti ir auksti un bāli kā marmors.

«Mazulītis» droši virzījās uz ziemeļiem, pretim vē­jam, vairīdamies no virpuļviesuļiem. Piepeši priekšā, apdzēsdama debess sarkano spožumu, iekvēlojās apžil­binoši zila, neizsakāmi skaista blāzma. Uz tās fona skaidri iezīmējās tālu, violetu uzkalnu viļņota grēda. Lāsmodama baltiem un ziliem viļņiem, blāzma kādu brīdi trīsuļoja. Tad tā nobāla un pazuda pavisam.

— Golkonda veltīja mums viltus smaidu, — sacīja Jermakovs. — Nāk Melnā vētra. Aleksej Petrovič, pār­ņemiet vadību. Tūlīt, šķiet, mums būs nepieciešama visa jūsu māka.

Vēlāk Bikovs neparko nevarēja atcerēties visu, kas notika pēc komandiera vārdiem. Vēl mazāk varētu pa­stāstīt pārējie, kuri nevēlējās vai arī nepaguva piesprā­dzēties pie sēdekļiem. Golkondas Melnā vētra nesakas un neatbrāžas kā orkāns — tā rodas vienā mirklī kā attēls spogulī, uzreiz no visām pusēm: gan no labās, gan no kreisās, gan no priekšas, gan mugurpuses, gan no augšas, gan apakšas. Pametis skatienu uz infraek- rānu, Bikovs paguva ievērot tikai milzīgu, melnu sienu kādus simt metrus no «Mazulīša», un tai pašā mirklī iestājās tumsa. Ar šo arī beidzās iespaidi un sākās iz­jūtas.

Transportieri atsvieda atpakaļ ātrvilciena ātrumā, un Bikova galva ķiverē visā sparā triecās pret priekšējo sienu. Acu priekšā nošķīda dzirkstis. Bikovs sāpēs iešņā­cās un pēkšņi sajuta, ka «Mazulītis» ceļ priekšgalu uz augšu, slejoties stāvus. Jostas iegriezās miesā, nostrink- šķēja, taču nepārtrūka. Visapkārt gaudoja un dārdēja; krampjaini pieķēries pie vadības pults, kurls, akls, aizelsies no necilvēcīgās piepūles, Bikovs lika «Mazulī­tim» doties maksimālā gaitā uz priekšu un vienlaicīgi izsvieda visas četras atbalsta sviras. Labā pakaļējā svira mirkli vēlāk jau bija salūzusi. Tumsa virpuļoja ārprā­tīgā karuselī. «Mazulītis» novēlās uz sāniem, norāpoja tā dažus desmitus metru pa smiltīm un apgāzās augš­pēdu. Atlikušās sviras to piecēla, bet vētra veica visu pārējo: transportieris atkal nostājās uz kāpurķēdēm.