Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

— Tā ir netikumam atbilstoša alga! — Jurkovskis svinīgi pasludināja.

— Velns parāvis! — resnais stūrmanis pielēca kājās un paostīja delnu. — Kāds . . . kurš te izlējis šo draņķi?

— Kādu draņķi?

— Pagaidiet, biedri… — Jermakovs satraukts ieru­nājās. — Patiešām, kas tas ir?

Kopkabīnes grīdu klāja plāna sarkanīgu, caurspīdīgu gļotu kārta. Tikai tagad Bikovs sajuta asu, nepatīkamu smaku, kas atgādināja pūstošu augļu smirdoņu. Viņam sāka kost kaklā. Jurkovskis skaļi paošņāja, nosprauslo- jās un nošķavājās.

— No kurienes tāda smirdoņa? — viņš jautāja, lūko­damies visapkārt.

Jermakovs pieliecās un uzmanīgi paņēma ar cimdu nedaudz gļotu. Kosmonauti neizpratnē saskatījās.

— Kas te īsti noticis? — Dauge nepacietīgi vaicāja.

— Skatieties! — Krutikovs norādīja uz bufeti. — Tur arī! Un tur!

No bufetes pavērtajām durtiņām nokarājās kaut kādu rūsganu pavedienu bārkstis. Kaktā pie ledus skapja bija redzams liels, rūsgans plankums. Uz galda aizmirstu šķīvi pārklāja rūsgani, pūkaini zirnekļa tīmekļi.

— Vai patiešām pelējums?

Jermakovs, riebumā slaucīdams pirkstus kabatas laka­tiņa, pašūpoja galvu.

— Par to mēs aizmirsām… — viņš nomurmināja.

— A! — Jurkovskis paņēma no galda šķīvi, pašķieba to un ar riebumu nolika atpakaļ. — Es saprotu.

Viņš piegāja pie bufetes, tad noliecās pie plankuma blakus ledus skapim. Izbijies un izbrīnījies Bikovs se­koja viņam ar skatienu.

— Kas noticis? — Dauge vēlreiz jautāja.

— Jums taču teica, — Jurkovskis atbildēja. — Mēs nebijām piesardzīgi. Mēs ielaidām ienaidnieku savā cie­toksnī.

— Kādu ienaidnieku?

— Pelējumu . .. sēnītes … — Jermakovs noteica it kā pie sevis. — Mēs ievazājām «Hiusā» Venēras Iloras sporas, un te nu ir . . . Kā es varēju to piemirst? — Viņš spēcīgi saberzēja seju. — Tā, biedri. Lai nu paliek miegs un vakariņas! Jāapskata kuģis un rūpīgi jāizdezinficē ar ultraskaņu visas telpas. Pagaidām cerēsim, ka nav nekā bīstama . . . taču katram gadījumam pavēlu visiem nekavējoties iet zem dušas un norīvēties ar spirtu.

— Varbūt vēlāk? — Jurkovskis jautāja.

— Vēlāk arī. Bet tagad arī obligāti. Pie darba, pie darba!

Šī jaunā pārsteiguma samulsināti un komandiera balss svešādā skanējuma satraukti, kosmonauti stājās pie ap­skates. Dažās kabīnēs ādas polsterējumu klāja bālgani pūslīši kniepadatas galviņas lielumā. Polimēru polste- rējums nebija bojāts. Priekšmeti, kas saturēja mitrumu, bija apauguši ar pelējuma pavedieniem. Uz vilnas pa­klājiņiem dušu telpā, uz dvieļiem un palagiem bija iz­veidojušies pūkaini rūsganu tīmekļu pauguriņi. Kruti­kovs ar šausmām atklāja, ka bufetē visi nekonservētie produkti, to skaitā arī viņa iecienītā šķiņķa gabaliņš, pārvērtušies nejēdzīgās, brūnās pikās, kas izplatīja asu, pretīgu smaku. Tā bija īsta sērga, un katru kaktiņu nā­cās apstrādāt ar ultraskaņu.

— Acīm redzot, vieglais ūdens vietējai mikrofaunai daudz labvēlīgāks nekā smagais, — Jurkovskis piezī­mēja.

— Jā . . . diemžēl … — Jermakovs atturīgi atbildēja.

Bikovs katram gadījumaiif aplaistīja ar dezinficējošo šķidrumu ari visus automātus un granātas un nokāpa lejā, lai palīdzētu Daugem, kurš pārskatīja polietilēna sainīšus ar «mūžīgo» maizi. Maize nebija cietusi.

— Vai tu nezini, kādēļ Jermakovs bija tik sa­traukts? — viņš jautāja.

— Nezinu. Pats par sevi saprotams, daudz mierīgāk būtu bijis bez visa šī draņķa .. . Varu teikt tikai vienu: Jermakovs nav no tiem, kuri uztraucas nieku dēļ.

To Bikovs arī pats zināja. Galu galā Jermakovs ap­mierināja viņa ziņkāri. Kad pēc trim stundām neizsa­kāmi nogurušie «Hiusa» komandas locekļi beidzot sa­nāca kopkabīnē, lai iebaudītu, «ko dievs devis», kā ar rūgtu sarkasmu izteicās Krutikovs (gaļas buljonu un šo­kolādi), komandieris, nelūkodamies nevienā, sacīja:

— Pirms pieciem gadiem amerikāņu zvaigžņu kuģa «Astra-12» komanda, kas bija izcēlusies uz Kalisto, piecpadsmit stundu laikā gāja bojā no nezināmas slimī­bas. Domāju, ka ar mums nekas tamlīdzīgs neatgadīsies. Man ir pamats tā domāt. Un tomēr . . . esiet uzmanīgi. Tiklīdz jūtat mazāko savārgumu, nekavējoties ziņojiet man.

Brīdi viņš klusēja, bungodams ar pirkstiem pa galda virsu, tad piebilda:

— Pēc vakariņām — mazgāties, aprīvēties un gulēt! Jūsu rīcībā ir septiņas stundas miega. Jūs, biedri Kruti- kov, lūdzu, ienāciet pie manis.

— Pašreiz es ar baudu iedzertu glāzīti konjaka, — Bi­kovs nočukstēja.

Dauge īsi nopūtās.

Pa labi un pa kreisi lēni slīd garām stāvas, melnas klintis, gludas un spīdīgas kā antracīts. Priekšā viss grimst sarkanīgā krēslā — šķiet, bezgalīgā gaiteņa sie­nas tur sakļaujas kopā. Izvagoto un slīpi sagāzto aizas dibenu klāj bieza tumšu, smagu putekļu kārta. Putekļi paceļas aiz transportiera un atkal ātri nosēžas, aprak- dami kāpurķēžu pēdas. Bet augšā stiepjas šaura, izro­bota, oranžsarkana debesu josla, un pa to trakā ātrumā slīd plankumaini, ugunīgi mākoņi. Savādi un baismīgi ir šinī taisnajā un šaurajā, it kā naža iešķeltajā ejā starp melnajam bazalta klintīm. Droši vien pa tādu pašu ceļu kādreiz Virgilijs veda uz elli «Dievišķās komēdijas» au­toru. Sienu gludums liek domāt, ka spēki, kas to radī­juši, bijuši apbrīnojami precīzi.. . Varbūt pat saprātīgi. Ta. Vel viena Venēras mīkla, pārāk sarežģīta, lai to atrisinātu garām ejot.

Starp citu, Dauge un Jurkovskis, protams, nepalaida garām šo gadījumu, lai izveidotu dažas hipotēzes. Grū­dienu šūpoti un svaidīti, atsizdami galvas pret zemo griestu polsterējumu, viņi spriedelēja par sinklinālēm un epeiroģenēzi, apvainoja viens otru elementārāko zi­nāšanu trūkumā un ik brīdi meklēja atbalstu pie Jer­makova un Bogdana Spicina. Beigu beigās komandieris uzlika ķiveri, atvienoja austiņas, bet Bogdans uz reto­risku jautājumu — ko viņš domājot par iežu metamor­fisma iespējām granīta intrūziju ietekmē uz Venēras — nopietni teica:

— Pēc manām domām, recesīvā allele ietekmē feno- tipu tikai tad, kad genotips ir homozegots . ..

Sī atbilde abos izraisīja vētrainu sašutumu, tomēr strīdu izbeidza. Bikovu, kurš tektonikā sajēdza tikpat daudz kā formālajā ģenētikā, strīda izbeigšana ieprieci­nāja: maz saprotamā, ātrā ģeologu runāšana viņam ne­zin kāpēc šķita nepiemērota šās mežonīgās, bargās pa­saules sarkani melnajai krēslai, kas valdīja aiz skat- lūkas.

Vakar, kad lipīgu dubju pārklātais transportieris, vilk­dams aiz sevis garas bālganu purva augu stīgas, beidzot izrāvās no slīkšņas un miglas melnās kalnu grēdas ak­meņainajā pakājē, nācās ilgi braukāt šurpu turpu, mek­lējot kaut ko līdzīgu pārejai. Ar brūnām, dzelzij līdzī­gām, cietām efejām biezi apaugušās klintis šķita pavi­sam nepieejamas. Tad Jermakovam ienāca prātā izman­tot radiolokatoru, un meklēto atrada dažās minūtēs — tā bija šī aiza, ko slēpa kailu zaru biezokņi ar pusmetru gariem dzeloņiem. Rēkdams un džerkstēdams transpor­tieris ielauzās šinīs dzelzs džungļos un, palīdzēdams sev ar ieplestām atbalsta «kājām», lauzdams un piespiez­dams pie zemes elastīgos stumbrus, ieripoja aizā. Izkā­puši ārā, kosmonauti klusēdami skatījās uz klinšu sie­nām, uz asiņaino debesu svītru. Dauge ierunājās: