Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Dauge mazliet pagaudās un noteica, ka cer piedzīvot laikus, kad Venēra pārvērtīsies ziedošā dārzā un šinī dārzā varēs pastaigāties bez speciālajiem tērpiem un bez bailēm saķert kādu draņķīgu slimību.

— Cilvēka uzdevums vispār ir, — brīdi padomājis, viņš piemetināja, — katru vietu, kur viņš sper kāju, pārveidot ziedošā dārzā. Un, ja mēs nepiedzīvosim dār­zus uz Venēras, tad mūsu bērni tos katrā ziņā piedzīvos.

Pēc tam viņš ilgi strīdējās ar Jurkovski par iespējām pārveidot dabu — pirmām kārtām atmosfēru un kli­matu — visas planētas mērogā. Ir Dauge, ir Jurkovskis principā bija vienis prātis, ka nekā neiespējama te nav, taču attiecībā uz praktiskajām metodēm viņu domas stipri dalījās un abi gandrīz vai saķildojās.

Aiza beidzās pavisam negaidīti. Klinšu sienas pēkšņi saplaka un pašķirās, lukturu gaisma apdzisa plašo de­besu sarkanīgajā blāzmā. Bikovs palielināja ātrumu. «Mazulītis» sasvērās uz sāniem, ienira pēdējā bedrē, kāpurķēdes nodārdēja pret akmeņiem, un kosmonautu skatienam pavērās bezgalīgs, melns līdzenums — gluds un līdzens.

— Tuksnesis! — Bikovs priecīgi paziņoja.

— Apturi, Aleksej! — Dauge lūdza aiz satraukuma drebošā balsi.

«Mazulītis» apstājās. Steigā sprādzēdami klāt ķiveres, kosmonauti metās pie lūkām. Bikovs izkāpa pēdējais.

Patiesi, kalni bija beigušies. Robaino, melno klinšu grēda, kas stiepās līdz apvārsnim, palika aiz muguras. Aiz muguras palika arī šaurā, apbrīnojami taisnā aiza. Taču sākumā par tuksnesi noturētais līdzenums atkal sa­gādāja pārsteigumu. Vismaz Spicinam, kurš nekad ne­bija redzējis tuksnešus. Viņš nevarēja iedomāties tuk­snesi bez melnām vai rūsganām smiltīm un barhaniem. «Mazulīša» priekšā pletās melna virsma, tik līdzena kā galds, un pa to nevaldāmi traucās miglainas sīksīku, melnu putekļu straumes. Tālu pie apvāršņa, ko aizklāja sarkana dūmaka, lēni kustējās slaidas, graciozas, vijīgas ēnas, gluži kā milzīgas, uz astēm izslējušās čūskas. Un visam pāri oranžsarkans debesu jums ar haotiskiem, ugunīgiem mākoņiem, kas trakā ātrumā traucās pretim «Mazulītim».

— Kā jums patīk šāds ceļš? — Bikovs izdzirda Jer­makova balsi.

— Tuksnesis … — viņš mierīgi noteica.

— Saprotams. Jums ierasta ainava. Tiesa gan, šeit nav saksaula, toties tas ir īsts Gobi, īstas melnās smiltis.

— Melnas gan tās ir, melnas … — Bikovs aprāvās. — Bet ceļš nav no sliktākajiem. Plats, līdzens . . . Tagad mēs lidosim ar vēja spārniem.

— Urā! — Dauge azedamies iebļāvās. — Un palīk- smosim plašumā!

Jokodami un smiedami kosmonauti atgriežas trans­portierī. Garastāvoklis bija jūtami uzlabojies. Tikai Bogdans Spicins aizkavējās pie lūkas, vēlreiz paveras visapkārt un nopūzdamies sacīja:

— Gluži kā Stendalam.

— Tas ir? — Bikovs nesaprata.

— Viss sarkans un melns. Saproti, man Stendals ne­kad nav paticis . ..

Bikovs atkal apsēdās pie pults. «Mazulītis» nodrebēja un, uzņemdams ātrumu, traucās uz priekšu, līgani šū­podamies. Vējš satvēra un izkliedēja kāpurķēžu sacelto putekļu vērpeti. Pretim joņoja melns tuksnesis, vējš pa to dzenāja dūmakainas straumes, karstu putekļu puteni. Uz apvāršņa sarkanā fona klaiņoja lokani, pret smaga­jiem mākoņiem izstiepti stabi. Rau, kur uzburba mazs pauguriņš, uz augšu sāka celties virpuļojoša piltuve, saplūda ar mākoņiem — un vējš pa tuksnesi sāka dze­nāt vēl vienu melnu stabu.

— Virpuļviesuļi, — sacīja Bikovs. — Cik to daudz . ..

— Nebūtu nekādas patikas iekļūt tādā piltuvē, — piezīmēja Dauge.

— Jā, labāk gan neiekļūt, — Bikovs nomurmināja, atcerēdamies, ka reiz virpuļviesulis — krietni vien ma­zāks par tiem, kuri klejo pa Venēru, taču arī milzīgs — viņa acu priekšā ģeologu nometni Gobi tuksneša centrā pārvērta smilšu barhanā.

Vējš pieņēmās. Tikko manāms bazalta sienas pakājē, tagad tas triecās pret transportieri un griezīgi svilpoja antenās. Ceļš gāja kalnup, to manīja aizvien vairāk. «Mazulītis» kāpa plašā plakankalnē. Vietumis smilšu kārtu bija nopūtis vējš, un tad transportiera kāpurķēdes smalki žvadzēja pret baltām, saplaisājušām kaila akmens plātnēm.

Spicins, piespraudis pie ķiveres dažādas krāsas vadu saišķi, noliecās pie raidstacijas, mēģinādams jau kuro reizi sazināties ar «Hiusu». Dauge un Jurkovskis ņēmās apspriest pētījumu plānu, laiku pa laikam pāriedami uz žestu valodu, lai nebūtu jākliedz un lai netraucētu pā­rējos.

Bikovs nodeva «Mazulīša» vadību Jermakovam, pa­teica pāris derīgu padomu, uzrāpās uz saiņiem un gata­vojās aizmigt uz pāris stundām, kas, pēc Jermakova apgalvojuma, bija atlikušas līdz Golkondai. Taču aiz­migt neizdevās.

Bogdans Spicins pēkšņi pacēla roku, dodams zīmi ap­klust.

Jurkovskis iepriecināts prasīja:

— Kas ir? Vai sakari?

— Nē . . . Bet. . . Palieciet brīdi mierā.

Viņš sāka steidzīgi grozīt noniusa robainās ripiņas, tad sastinga ieklausīdamies.

— Peilējumi.

— No kurienes? No «Hiusa»?

> — Nē. Klausieties.

Dauge un Jurkovskis pārliecās pār viņa plecu. Jer­makovs pameta vadības pulti un arī noliecās pie raidī­tāja. Dauge stiepti iesvilpās:

— Izrādās, te kāds jau ir?

— Tā iznāk.

— Pa labi no mums . . . Interesanti! — Jermakovs pa­griezās pret Bikovu: — Aleksej Petrovič, pārņemiet uz brītiņu vadību.

— Klausos.

Jermakovs nosēdās blakus Spicinam un paņēma no viņa austiņas. Komandiera seja pauda uzbudinājumu.

— Trīs punkti svītra punkts. Kas tas varētu būt?

Viņš noņēma austiņas un piecēlās.

— Pēdējos desmit gados uz Golkondas rajonu nosū­tītas sešas ekspedīcijas un vismaz ducis dažādu automā­tisku ierīču.

— Tad jau varbūt… — Dauges acis iepletās, — var­būt tur ir cilvēki? Cietuši avāriju un lūdz palīdzību?

— Apšaubu, — Jurkovskis pakratīja galvu. — Kā jūs domājat, Anatolij Borisovič?

— Krivickis uz Marsa noturējās trīs mēnešus savā raķetē. Bet viņš bija atradis ūdeni. ..

— Jā, ūdeni.. .

— Tā ka visticamāk, tas ir automātisks pelengators.

Bikovs, nepacietīgi grozīdamies uz sava sēdekļa,iejaucās:

— Vai pagriezīsim?

— Lai notiek . . .

Jermakovs pārlika. Pirmoreiz Bikovs redzēja, ka ko­mandieris šaubās. Bet iemesli šādām šaubām bija pie­tiekami svarīgi, un to visi zināja.

— Ūdens, — Jermakovs noteica.

— Ūdens, — kā atbalss atkārtoja Jurkovskis.

— Iespējams, ka tas tomēr nav tālu? — lūdzoši sa­cīja Dauge.

Jermakovs izlēma:

•— Labi! Divu stundu brauciena robežās esmu -ar mieru. Aleksej Petrovič, pagrieziet! Virzieties pēc žiro- kompasa, — viņš atkal noliecās pie raidītāja, — apmē­ram sešdesmit grādi. Tā. Un izspiediet no motora visu, ko var.

«Mazulītis» strauji traucās šķērsām putekļu strūklām, kas plūda no ziemeļiem. Vējš sitās kreisajos sānos, un reizēm tā brāzmas bija tik spēcīgas, ka Bikovs ar vadī­tāja «sesto prātu» juta, cik nestabila kļuvusi mašīna. Tad viņš nedaudz mainīja virzienu, cenšoties blīvajiem gāzes un smilšu viļņa triecieniem likt pretim priekšējās bruņas, vai arī izbīdīja labās puses atbalsta sviru. Uz­licis austiņas, Bogdans sēdēja pie rācijas un pusbalsī koriģēja virzienu. Spogulī šūpojās Dauges bālā seja- ar sakniebtām lūpām. Skrēja minūtes, skrēja ugunīgie mā­koņi . . . Reiz Jurkovskis pieliecās pie Alekseja un klie­dza kaut ko nesaprotamu, rādot uz priekšu. Bikovs cauri putekļiem paguva samanīt dīvainu, stiklainu plankumu pāris desmitu metru diametrā, kura vidū rēgojās liels caurums ar nelīdzenām malām, tad kāpurķēdes īsi no- žvadzēja uz kaut kā cieta. Viņš jautājoši atskatījās uz Daugi, bet tas, acīm redzot, nebija nekā ievērojis un atbildēja viņam ar neizpratnes pilnu skatienu. «Vai gan mazums mīklu uz Venēras,» Bikovs nosprieda. «Uz priekšu, uz priekšu!» Spidometra trīsošā šautra svārstī­jās starp 100 un 120. Abās pusēs garām lidoja noslēpu­mainā, sarkani melnā pasaule. Acīs virmoja.