Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Jurkovskis pienāca, smagi elpodams. Viņš nomauca pāri galvai automātu, ar riebumu nosvieda to uz mašī­nas bruņām un atsēdās uz akmens. Brīdi nogaidījis, Bikovs jautāja:

— Kā ar ceļu?

Jurkovskis atmeta ar roku:

— Bluķi, visvisādas bedres, kaut velns tās parautu .. . No smiltīm rēgojas klinšu gabali līdz pusotra metra augstumā, asi kā bārdas naži, bet tur, — viņš pamāja ar roku virzienā, no kurienes bija nācis, — metrus div­simt tālāk šie Venēras zobiņi sablīvējušies ciešā sienā, cilvēks cauri neizsprauksies. īsi sakot, strupceļš. Jums, vadītāj, nāksies griezt apkārt savas bruņotās ilksis. Kāds no gudrajiem ieteica ņemt līdzi uz «Hiusa» heli­kopteru. Jokupēteris! Te šo mašīnu sadragātu trīs se­kundēs . . .

— Varbūt Jermakovs ar Daugi atradīs ceļu .. .

— Iespējams, kaut gan šaubos; droši vien nāksies meklēt apkārtceļu: nevar taču visu no vietas spridzināt! Es jūsu vietā sāktu jau gatavoties.

Jurkovskis uzrāpās uz bruņām, nosēdās blakus Biko-

vam, izstiepa kājas un padauzīja kāju pēdas vienu pret otru.

— Bet Golkonda gan dzirdama! Jūtat, Aleksej Petro­vič? Burvīga mīklu un noslēpumu zeme . . . Mežonīga, pirmatnēja daba! Cilvēku elpas neapgānīts gaiss un ne- pārstaigāts plašums, ko? . . .

Bikovs norūca kaut ko nenoteiktu. Jurkovska runāša­nas veids viņu kaitināja. Un ģeologa lieliskais «roman­tisms» šķita nejēdzīgs, mākslots. Viņš, Bikovs, uzskatīja, ka «Hiuss» lauž ceļu tiem, kas sekos pēc viņiem, tiks galā ar šo «nepārstaigāto plašumu», pārveidos šeit kli­matu, uzcels lieliskas pilsētas … un tad šinī pašā vietā varēs iebaudīt kausu vēsa alus, tāpat kā paviljonā uz Proletāriešu prospekta un Dzeržinska ielas stūra Aš- habadā .. .

— Rau, vēl viena mīkla …. — «švauksts» pastiepa roku. „

Virs klinšu galotnēm bez skaņas radās un izplūda pa debesīm pirmīt redzētās violetās, mirgojošās svītras. Bikovs pielēca kājās.

— Aha! Jūs arī tās redzat!

— Ko nozīmē «arī»? — Jurkovskis brīnījās. — Grūti būtu neredzēt…

Svītras lēni nodzisa, it kā izkusdamas ugunīgajā gaismā.

Tālumā parādījās vēl divi stāvi — viņi uzrāpās uz bluķa, viens no tiem pamāja ar roku. Bikovs pamāja atbildei.

— Are, arī Jermakovs ar Daugi. Kur tad Bogdans? Jūs ar viņu izšķīrāties, Vladimir Sergejevič?

— Jā, acīm redzot, esam izšķīrušies, — Jurkovskis izklaidīgi atbildēja, vērodams tuvojošos biedrus. — Te vienam otru viegli pazaudēt, desmit soļu atstatumā ak­meņu dēļ neko vairs neredz, turklāt es atgriezos pa citu ceļu. Vai viņš sen kā aizgāja?

— Kā tā — aizgāja? Kopā ar jums …

— Ko? — Jurkovskis jautāja, laikam nesadzirdējis Bikova vārdus. Bikovs klusēja, prātodams pie sevis. Ko viņš, jokdaris, smejas, vai?

— Tur nieks vien bija, sūce skābekļa balonā. Nepil­nīga hermetizācija …

— Ko? — Bikovu pārņēma dīvains nemiers. Viņš ne­saprata Jurkovski.

Arī Jurkovskis, acīm redzot, bija pārsteigts:

— Bogdanam kaut kas atgadījās ar skābekļa balonu. Viņš man sacīja, lai es neaizkavējoties, bet pats devās atpakaļ pie «Mazulīša» paņemt jaunu .. . Katram gadīju­mam. Jūs varbūt bijāt atgājis uz brītiņu, Aleksej Pet­rovič?

— Bogdans devās atpakaļ pie «Mazulīša»?

— Jā, lai paņemtu jaunu balonu . . .

— Bogdans neatgriezās pie «Mazulīša», — Bikovs no­teica ar grūtībām, visā ķermenī juzdams nelaimes priekš­nojautas mokošo aukstumu.

— Neatgriezās?

Abi viņi vienlaikus pielēca kājās un vērās viens otrā, neskaidri apjauzdami tuvīnās nelaimes smagumu. Bi­kovs neredzēja Jurkovska seju, tikai pēkšņi nemaz vairs nedzirdēja viņa elpu.

— Uzmanīgāk, uzmanīgāk, Anatolij Borisovič . . . Tā! … — atskanēja Dauges balss.

Bikovs atskatījās. Dauge un Jermakovs tuvojās trans­portierim.

Ģeologam kaklā karājās divi automāti, un viņš bal­stīja komandieri zem rokas. Jermakovs gāja lēni, klibo­dams uz labās kājas. Dažu soļu atstatumā no mašīnas viņš nošņāca caur sakostiem zobiem:

— Gatavojieties, vadītāj! Tur var tikt cauri! Visi ma­šīnā!

Piepeši Jurkovskis nolēca zemē, paķēra automātu un, nesacīdams ne vārda, metās projām, slīdēdams un klup­dams pa akmens šķembām. Bikovs atpalika no viņa par sekundi.

—Dauge! — viņš ierēcās tādā balsī, ka tas nodrebēja un izstiepās taisns. — Vienu automātu komandierim —• un pakaļ Jurkovskim, žigli. . . Anatolij Borisovič, šķiet, ar Bogdanu nelaime. Atļausiet iet?

— Ejiet! — Jermakovs nokliedza.

Dauge jau skrēja pa priekšu, pīdamies efeju dzelo­ņainajās vijās. Bikovs metās viņam pakaļ. Kājas šļūca katra uz savu pusi, slīdēdamas pa gludo akmeņu virsu. Smiltīm un putekļiem apbirušas, rupjas šķembas un

laukakmeņi slīdēja zem kājām, visur slējās asas šķaut­nes. Bikovs uzreiz nosvīda. «Žiglāk, žiglāk,» dunēja de­niņos. Domas darbojās ātri un skaidri. Vai nu Bogda- nam uzbrukuši («Nez vai — klintis taču nedzīvas . . .»), vai viņš paslīdējis, sadauzījies un guļ nesamaņā («Tad mēs viņu atradīsim, noteikti atradīsim . . .»), vai arī ap­maldījies («Bet kāpēc tad viņš nešauj, nesauc palīgā?»). Griezīgi nosprakšķēja automāta kārta. Bogdans! . . . Nē, tas ir Jurkovskis. Pareizi, apķērīgs, ieslēdzis signālma- gazīnu, uzrāpies uz klints bluķa, uz tā, kas atgādina krupi, un apdullinoši svilina no automāta zemajās debe­sīs. Pārstāj, ausās .. . Atbildes nav, nav . . . Akmeņi at­balso dīvainas, dārdošas grāvienu skaņas, un asajās klinšu smailēs gaudo vējš …

Bikovs sēdēja, atbalstījies ar muguru pret saiņu kau­dzi, lēni košļāja presētu šķiņķi un kāri piedzēra augļu sulu no neilona glāzītes. Smagi krākdams, miegā elpoja Dauge. Viņš bija nokritis tur, kur sēdēja, tieši uz grīdas. Viņa tumšā seja bija vēl vairāk nomelnējusi, bārdas rugājiem apaugusi, vaigi iekrituši. Laiku pa laikam viņš kaut ko ātri un nesakarīgi murmināja latviešu valodā, krampjaini raustīdams lūpas. Pār rāciju nekustīgi no­liecies Jermakovs. Acis aizvērtas, tikai baltie, kalsnējie pirksti kustējās pa spīdīgo kremaljeru. Viņš taustīja ēteru, mēģinādams nodibināt sakarus ar «Hiusu». Agrāk to vienmēr darīja Bogdans. Bogdans … Virs galvas uz plastmasas bruņām klaudz lēni, noguruši soļi. Tas ir Jurkovskis.

Jurkovskis vaino sevi Bogdana nelaimē. Dauge un Bikovs mēģina viņu pārliecināt, ka tā nav, taču veltīgi.

— Es nedrīkstēju laist viņu vienu, — Jurkovskis at­kārtoja un raudzījās biedros tukšām acīm.

Nabaga Bogdans . . . Nabaga Jurkovskis …

Divpadsmit stundas viņi bija klaiņojuši šais akmens džungļos. Dobja atbalss atsaucās uz šāvieniem, vienmē­rīgi dārdēja tālā Golkonda, skaļi plīsa kuprainie akmens bluķi, likdami viņiem satrūkties un lūkoties apkārt. Bog­dans neatbildēja. Viņi uzgāja izšautas patronu čaulas — tur, kur iepriekš bija gājuši paši; pusizdzēstas soļu pē­das — paši savu soļu pēdas. Bogdans neatsaucās . . , Viņi savā starpā gandrīz nemaz nesarunājās, tikai reizēm, kad Dauge vai Jurkovskis mēģināja nošķirties no nelie­lās grupiņas, Bikovs pavēlēja viņiem griezties atpakaļ tādā balsī, ko nepazina ne viņi, ne arī pats Aleksejs. Vai­rākas reizes viņiem šķita — kaut kur no tālienes atskan šāvieni. Pa galvu pa kaklu viņi šaudīdami traucās turp un vienmēr atklāja, ka kļūdījušies. Sviedri plūda acīs, kājas ļodzījās un trīcēja. Aizvien biežāk viņi klupa un krita, un aizvien grūtāk un grūtāk nācās celties augšā. Beidzot Jurkovskis nokrita, un Dauge, mēģinādams vi­ņam palīdzēt, nogāzās blakus. Bikovs piegāja klāt un noslīga uz šķembām, ar grūtībām saliekdams kokainās kājas. Kādu brīdi viņš vēroja, kā Jurkovskis elsdams mēģina piecelties, tikko kustinot rokas, nespēdams pa­celt smago galvu, tad sacīja: