Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

— Izslēdz ārējo telefonu! … Vai tu dzirdi, Aleksej? — Dauge iekliedzās pie pašas auss tā, ka Bikovs pat salē­cās. — Aļoša-a-a! …

— Ko tu auro! Es jau sen izslēdzu.

— A, izslēdzi, — Dauge turpināja klusākā balsi. — Ci­tādi es tev kliedzu pilnā rīklē, un nekādas atbildes . ..

Bu-bu-bu-bu . . . No virpuļojošā šķidrauta izšāvās ugu­nīga lode, uzlidoja gaisā un ar apdullinošu sprādzienu pārplīsa.

— Skaisti! — Dauge jūsmīgi noteica. — Es iešu pa­saukt Vladimiru …

— Nevajag viņu traucēt, — Jermakovs nelabprāt iz­spieda caur zobiem.

Bikovs nespēja atraut acis no neiedomājami milzīgā, melnā kalna pie apvāršņa. Beidzot viņš saprata — viņa priekšā dūmu stabs. Negribējās ticēt, ka šis drūmais veidojums sastāv no tvaika, nokaitētām gāzēm un pu­tekļu daļiņām. Tikai, labi ieskatoties, no šāda attāluma varēja samanīt tikko jaušamu, lēnu, bet tai pašā laikā nemitīgu gludo sienu kustību augšup, pretī zemajām debesīm. Uz mirkli viņam kļuva neomulīgi. Neaptve­rami lielā caurule, it kā ieurbusies planētas ķermeni, iesūca sevi tūkstošiem tonnu smilšu, putekļu un šķembu un izsvieda to visu atmosfērā. Tur, pie melnā «kalna» nogāzēm, briesmīgā ātrumā joņoja debesīs neiedomā­jami sakvēlinātu akmens drumslu mākoņi.

Bikovs atjēdzās.

— Ko tagad, Anatolij Borisovič? Kāds būs maršruts?

Apsēdies uz tornīša, Jermakovs pētīja Golkondu ar

binokli.

— To pateiks ģeologi. Droši vien iesim gar Golkon­das krastu vākt paraugus… Pa ceļam sastādīsim karti. . . Jāsameklē vieta kosmodromam.

No lūkas izlīda ģeologi. Dauge satraukti vicināja rokas:

— Tu tikai paskaties, Vladimir! Tā taču ir ģeoloģiska katastrofa! Kataklizma! Ieknieb man! Tas, velns lai pa­rauj, ir lieliski! …

Jurkovskis gurdi atsēdās blakus komandierim. Varēja just, ka viņam viss vienaldzīgs. Dauge nolēca lejā, viņa ķivere noliecās zemu pie zemes. Brīdi viņš vērīgi rau­dzījās, tad ielaida cimdos tērptās rokas dziļi melno pu­tekļu slānī un, pagrābis sauju, pacēla to pie Jurkovska ķiveres:

— Piķa rūdas smiltis! Skaties! .. . Anatolij Borisovič, mēs sāksim tepat.. . Nē!

Viņš atkal uzrausās uz bruņām:

— Nē, dosimies turp, tālāk! — Dauge pamāja ar no­triepto cimdu uz dūmainā šķidrauta pusi. — Tā ir dār­gumu glabātava! Jūs saprotat? Kas gan ir zelts! Tās taču ir nedzirdēti bagātas atradnes! Ātrāk uz turieni, uz priekšu!

— Bīstami, Georg, — piezīmēja Bikovs. — Velns zina, kas tur notiek …

— Bīstami? — kliedza Dauge. — Kāpēc tad mēs uz še­jieni triecāmies? Savādnieks! Kā tad strādās tie, pēc mums? … Bīstami! Izlūkošana vienmēr ir bīstama . ..

— Riskēt… — Bikovs iesāka un aprāvās.

Kāda pusotra kilometra attālumā no «Mazulīša» iz­auga pelēku dūmu stabs, ko caurstrāvoja spoža, balta uguns. Tas izstiepās uz melnā kalna fona, pieplūzdams ar žilbinošu gaismu un uztūkdams pie virsotnes spu­rainā, zilā kamolā. Un atkal cauri vienmērīgajai rūko­ņai izlauzās dārdi. «Mazulītis» sašūpojās. Bikovs zaudēja līdzsvaru, pieķērās Daugem pie pleca un krītot paguva ievērot, ka smagais, zilais kamols atraujas no dūmu staba, uzlido debesīs un atkal nogrimst mutuļojo­šajā dzīlē.

— Tu redzēji? — Bikovs iesaucās, cenzdamies pie­celties. — Tas jau vairs nav tikai bīstami. ..

— Noteikti! — Dauge papurināja sažņaugtās dūres.

— Mums tur noteikti jānokļūst! Par katru cenu!

Tā sākās ekspedīcijas «ikdienas» darbs.

Jermakovs kategoriski atsacījās izpildīt Dauges lū­gumu: «Mazulītis» virzījās atstatu no dūmu sienas ma­las, turoties metrus trīssimt no tās.

— Iekams nebūs iekārtots kosmodroms ar bākām, — sacīja komandieris, atbildēdams uz ģeologa uzmācību,

— es neatļaušu, Georg Johanovič, riskēt ar mašīnu un cilvēkiem. Mēs vēl neesam izpildījuši nevienu uzde­vumu. Aprobežojieties ar ģeoloģisko izlūkošanu Gol­kondas apkaimē un meklējiet vielu nosēšanās lauku­mam. Kad kosmodroms būs gatavs un «Hiuss» atlidos šurp, tad redzēsim. Viss.

Pēc katriem diviem vai trim kilometriem «Mazulītis» pieturēja un izsēdināja izlūkus. Jermakovs palika ma­šīnā, bet pārējie devās darbā. Dauge un Jurkovskis gāja pa priekšu, vāca iežu paraugus, vēroja apvidu, uzstādīja ģeofizikālus instrumentus, kurus nesa Bikovs un kurus savāca atceļā. Bikovs aizvien vilkās nopakaļus, draus­mīgi garlaikodamies un lādēdams ģeologus, kuri apkrā­vuši viņu ar saviem «krāmiem». «Krāmi» bija nejēdzīgi smagi. Arī speciālos saiņus un konteinerus uzkrāva tam pašam nelaimīgajam transportiera vadītājam. Turklāt pētījumu laikā ģeologi sarunājās vienīgi savā starpā un pie Bikova griezās tikai pavēles izteiksmē.

Katram bija automāts. Ģeologus tas traucēja, un Dauge reiz mēģināja atdot savu Bikovam. Šoreiz tas pro­testēja. Katram jābūt apbruņotam. Ja nāksies stiept di­vus automātus, tad viņš nepieciešamības gadījumā ne­spēs aizstāvēties un uzreiz divi būs cīņas nespējīgi. Ļoti iespējams, ka automāts ģeologus traucē, taču neko da­rīt. Grūti. Bet kāpēc tad mēs uz šejieni vilkāmies?

— Aleksej, manu draudziņ! — Dauge centās viņu pār­liecināt. — Bet kas mums te uzbruks? Ko tu mels nie­kus! Piesardzīgais! .. . Atdari taču acis — apkārt viss nedzīvs! Pie tādas radiācijas neviena dzīva būtne nevar eksistēt, atskaitot vienīgi tevi, kāpostgalva! …

Bikovs bija nepielūdzams. Beigu beigās Dauge zau­dēja pacietību un ar visindīgāko dzēlību apvaicājās, ko Bikovs iesākšot, ja viņš, Dauge, tomēr atteikšoties stiept sev līdzi «šito dzelzs kruķi».

Bikovs paskatījās uz viņu, zobgalīgi piemiedza aci un nicinoši izstiepa apakšējo lūpu. Dauge tikai nospļāvās aiz niknuma.

Uzvarētājs palika Bikovs.

Smailo klinšu — «Venēras zobu» — mežs piegāja gan­drīz pavisam klāt pie «Dūmu jūras», kā Dauge nosauca pelēķo šķidrautu, kas aizsedza Urāna Golkondas katla krāteri. Šeit bieži gadījās klintis, grupās un atsevišķi, zeme bija bedraina, visur plaisas un akmeņu krāvumi. Attīrīt vietu īstam kosmodromam te nebija iespējams. Ekspedīcijas rīcībā bija desmit atommīnas un kādas div­desmit granātas, bet ar to nepietika. Būtu vajadzīga vesela armija celtnieku, turklāt apgādāta ar vismoder­nākajiem spridzināšanas līdzekļiem un ceļu būves mašī­nām, lai ar sekmēm varētu doties uzbrukumā Golkondai. Kādreiz šeit uzbūvēs milzīgus kosmodromus, ko apgā­dās ar spēcīgām, precīzām radiobākām, ierīkos apakšze­mes kombinātus kodolu degvielas ražošanai, izbūvēs platus jo platus autoceļus, kas šķērsos klinšu grēdu un melno tuksnesi, bet pagaidām . . . Bet pagaidām Golkon­das krātera tuvumā, kilometrus divdesmit no tā, jāatrod pietiekami plats un pietiekami līdzens laukums, ko va­rētu iekārtot pirmo Zemes kuģu uzņemšanai. Šo uzde­vumu varētu veikt arī ar kādām desmit vidēja kalibra atommīnām. Tomēr atrast kādu atbilstošu vietu pagai­dām vēl nebija izdevies. Reiz pēc īsas apspriedes Jerma­kovs teica:

— Ģeologi nespēj vien sagaidīt, kad varēs ienirt Dūmu jūrā. Viņiem taisnība — varbūt Golkondas mīkla slēpjas tieši tur. Tā tas ir. Bet mēs te esam pirmoreiz. Mūsu uzdevums -— izlūkošana. Aizvest nelielu iežu un botānisku paraugu kolekciju. Novērtēt Golkondu un pierādīt tās izmantošanas rentabilitāti. Dažās vietās ap­tuveni noteikt Venēras garozas raksturu. Es ļoti lūdzu jūs izprast to pareizi. Starp citu, uz Zemes jūs to sapra­tāt.. . Skaidrs: «zelta drudzis» . .. Bet ir vēl viens uz­devums — kosmodroms, kaut arī primitīvs. Tas ir ļoti svarīgi. Bez tā mēs neaiziesim no šejienes, lai kas arī notiktu. Nosēšanās laukumam jābūt! Ūdens trūkums sa­īsina mūsu termiņus. Ja pēc desmit Zemes diennaktīm mēs neatradīsim vietu nosēšanās laukumam brauciena virzienā, es aizvedīšu «Mazulīti» viņpus klinšu grēdas un iekārtosim laukumu tur.