Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Jā, ūdens saīsināja termiņus. Tā patēriņš dezakti- vācijai izrādījās neparedzēti liels. Katru reizi pēc atgrie­šanās transportierī izlūkiem vajadzēja rūpīgi nomazgā­ties kesonā. Ļoti smalki radioaktīvie putekļi, lipīgi un visuresoši, izlūkgājienu laikā iespiedās siliketa tērpu krokās, un, lai no tiem atbrīvotos, nācās pa ceturtdaļ­stundai grozīties zem dezaktivācijas dušas blīvajām strūklām. Jermakovs pats personīgi ar radiometru rokā pārbaudīja tērpu tīrību, un gadījās, ka paviršos aizsūtīja atpakaļ uz kesonu. Dezaktivācijas šķidruma krājumi strauji mazinājās. Filtri un jonu apmaiņas absorbētāji līdzēja maz. Bikovs izmēģināja desmitiem absorbētāju kombināciju, bet neviena nedeva vajadzīgo efektu. Dez­aktivācijas ūdens pēc attīrīšanas joprojām palika ak­tīvs, un to vajadzēja izliet. Kā redzams, Golkondas piķa rūdas putekļu sastāvā bija kaut kādi radioaktīvi koloīdi, kas nepakļāvās pazīstamajiem jonu apmaiņas procesiem. Tvertne ar dezaktivācijas ūdeni, kas bija aprēķināta četrdesmit darba dienām, ātri tukšojās. Kārta nāca dze­ramajam ūdenim no neilona maisiem . . .

«Mazulītis» joprojām virzījās uz rietumiem, pa labi atstādams mutuļojošos Dūmu jūras viļņus. Tāli, smagi grūdieni bieži lika zemei trīsēt un šūpoties. Vēja brā­zieni atnesa pelēkas miglas mākoņus — radioaktīvus pu­tekļus un tvaikus. Aiz apvāršņa, ugunīgajās debesīs iegrimis, draudīgi rēca baismīgais dūmu stabs, kas ple­tās virs trakojošā urāna katla krātera. Tur nepārtraukti veidojās transuranīdi: tie radās sīciņām ligzdām, kurās sākās strauja ķēdes reakcija, — eksplodēja maza atom­bumba ar vairākus desmitus tonnu lielu trotila ekviva­lentu. Raugoties ar tālskati, šķita, ka milzīgajā mākonī plaiksnās simtiem uzliesmojumu. Dabiskais urāna katls simtiem kilometru diametrā vārījās un mutuļoja tūkstoš eksplozijās.

— Interesanta vieta, — sacīja Dauge. — Grūti iedo­māties, kas notiktu, ja tur nebūtu milzum daudz dažādu piemaisījumu, kas absorbē neitronus. Simt miljonu tonnu smaga atombumba un darbojas nepārtraukti!

Tā patiesi bija baismīga vieta. Dūmu sienā reizēm uz­liesmoja mīklainas, violetas svītras — apžilbinoša, pul­sējoša gaisma, uzburba un pacēlās pret zemajām debe­sīm mirdzošu putekļu strūklas. No drausmīgās dārdo­ņas neglāba pat speciālo tērpu akustiskā aizsardzības iekārta.

Reiz no dūmu sienas izlīda smags, zilgani melns mā­konis un pāri līdzenumam vēlās tieši uz transportieri. Lēkdams lūkā, Bikovs paguva ievērot, ka virs Golkon­das uzliesmo apžilbinoši zila blāzma. Jermakovs vadīja transportieri prom, bet mākonis to panāca un uzvēlās virsū. Pa bruņām nodārdēja smagi sitieni — mākonis nesa sev līdzi akmens šķembas un smilšu masas. Bul­tiņa termometrā pacēlās līdz četrsimt. Uz ekrāna, tāpat kā toreiz tuksnesī, sāka lēkāt pinkaini lodveida zibeņu kamoli, attēli bija izkropļoti. Tad ekrāns kļuva akls. Jer­makovs apturēja mašīnu, un visi ilgi sēdēja klusēdami, ieklausoties čaboņā, radiācijas skaitītāju tikšķēšanā, sa­vas sirds pukstos. Mākonis aizgāja. Izrāpušies no «Ma­zulīša», viņi redzēja to aizveļamies aiz apvāršņa uz kalnu grēdas pusi.

— Tā, redz, dzimst Melnā vētra, — Jurkovskis sacīja, pavadot mākoni acīm.

Golkonda elpoja. Dažreiz «Mazulītim» pēkšņi uzlidoja neredzami radiostarojuma virpuļi. Tādās reizēs indika­toru spuldzītes iekvēlojās neredzētā spožumā, skaitītāju tikšķi, kas šeit neapklusa ne uz mirkli, saplūda nepār­trauktā tarkšķi. Par laimi, šādas vētras pārgāja ātri un radās ne visai bieži. Tika lietoti visi drošības līdzekļi. Tika pastiprināta speciālo tērpu aizsardzība. Jermakovs katru dienu visai komandai injicēja aradiatīnu — pre­parātu, kas aptur staru slimības attīstību. Ģeologi strā­dāja, paslēpušies aiz smagiem vairogiem, kas nelaida cauri radiāciju. Un tomēr «Mazulīša» komandai drau­dēja staru slimība. Parādījās mazasinlba, pazuda ēst­griba. Cilvēki kļuva gurdi, ātri uzbudināmi. Jermakovs klusēja un turpināja vadīt «Mazulīti» gar Dūmu jūras krastu.

Ļoti drīz pēc iziešanas Dūmu jūras rajonā Bikovs ievēroja kaut ko, kas viņam šķita visai dīvains. Pēc kat­rām divdesmit četrām stundām, tieši divdesmitos nulle nulle pēc kuģa laika (Venēras mūžīgajā, ugunīgajā krēslā kosmonauti lietoja Zemes laika skaitīšanas sis­tēmu), Jermakovs, pievilkdams savainoto kāju, uzrau­sās komandiera tornīša sēdeklī un, pavērsis platleņķa tālmēru pret dienvidiem, neatraudamies ilgi skatījās tuksneša virzienā, it kā gaidot kaut kādu signālu. Bikovs nevarēja saprast, ko īsti Jermakovs gaida, taču jautāt neuzdrošinājās.

Tikām ģeoloģiskā izlūkošana deva lieliskus rezultā­tus. Golkonda patiešām bija Golkonda — neskaitāmu, neizsmeļamu bagātību zeme. Urāns, torijs, rādijs.. . Transurāna elementi — plutonijs, kalifornijs, americijs, kirijs: vielas, kuru ražošanai uz Zemes izlietoja milzu enerģiju un līdzekļus, vielas, ko ieguva ar ļoti sarežģī­tām iekārtām un niecīgos daudzumos,* te mētājās tieši zem kājām. Bez īpašiem izdevumiem tās varēja iegūt rūpnieciskos mērogos, tonnām. Dauge kliedza aiz sa­jūsmas, un pat Jurkovskis, kurš pēdējā laikā bija pavi­sam drūms, sāka dziedāt pie darba, kas deva atklājumu pēc atklājuma. Tos nebija iespējams pārvērtēt. Tie no­zīmēja neredzētu progresu enerģētikā, tehnikā, rūpnie­cībā un medicīnā. Zeme, ko no pola līdz polam klāj mū­žam zaļi meži, zaigojoša miriādēs uguņu, ko apdzīvoja veselīgi, stipri cilvēki, kas nepazina slimības, pārpilnība, lieliskas pilsētas, varenas elektrostacijas, gaiša, laimīga dzīve — par visu to domāja «Hiusa» komandas locekļi. Un šai dzīvei bija jāsaņem varens papildinājums no še­jienes, no Golkondas melnajām piķa rūdas smiltīm. Zem ļaunajām, ugunīgajām Venēras debesīm, bezgalīgu, drūmu tuksnešu vidū maza cilvēku saujiņa gāja, nevēro­jot mokas, meklējumu sāpes, biedru bojā eju, — gāja pretim lielai uzvarai. Lai daudz gūtu, vajadzēja arī daudz riskēt.

Daugem sāka izkrist mati. Pēc gulēšanas viņš atstāja sukā melnas šķipsnas. Ģeologs izdēdēja un kļuva bez­spēcīgs, tikai acīs viņam pastāvīgi gailēja spītīga ugun­tiņa. Temperatūra sakāpa līdz trīsdesmit deviņiem grā­diem.

— Gripa? Tā ir māksla — nokļūt caurvējā, neizlienot no speciālā tērpa! — Dauge brīnījās, raudzīdamies ter­mometrā. — Tā taču ir tipiska gripas temperatūra! Vai nav tiesa, Anatolij Borisovič?

Jermakovs tikai šūpoja gavu. Viņš pats arī nejutās visai labi — sāpēja izmežģītā kāja. Tas bija mokoši ne­ērti. Jurkovskim uzmetās augoņi, viņš kļuva aizvien mazrunīgāks.

Bikovs jutās labāk par citiem, taču ievēroja, ka kaut kas nav kārtībā ar acīm. Redzes spēja pasliktinājās, ātri progresēja tuvredzība. Jermakovs viņu rūpīgi ap­skatīja, iepilināja katrā acī pa pilienam eļļaina šķidruma un noteica īpašu diētu. Bikovs ievēroja, ka no šīs die­nas komandieris sāk injicēt viņam divkāršu aradiatīna devu.

Par spīti spēcīgai iežu radioaktivitātei un temperatū­rai, kas sakāpa līdz simt grādiem, apvidus, acīm redzot, bija apdzīvots. Kādā izlūkošanas gājienā Bikovs nedaudz atpalika no ģeologiem, aplūkodams skaista, sudrabaina metāla ieslēgumus saplaisājušu akmens bluķu krokaina­jās šķautnēs, kad pēkšņi sadzirdēja tālus kliedzienus.

Noknikšķinājis automāta drošinātāju, viņš metās uz trokšņa pusi, skrējienā aptaustīdams granātu aiz jos­tas. Viņam pretim no klintīm izlēca ģeologi. Jurkovskis visu laiku skatījās atpakaļ, vicinot automātu. Dauge vilka viņu aiz jostas. Pēc dažiem mirkļiem viņi visi stā­vēja jau blakus, un Dauge juceklīgi stāstīja, ik mirkli lūkodamies apkārt: