Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

«Vakaros», ēzdami vakariņas pēc desmit stundu ga­ras darba dienas, Jurkovskis un Dauge, pārtraukdami viens otru, sajūsmā sapņoja par ekspedīcijām uz Gol­kondas rīkli, strīdējās par šī gigantiskā krātera izcel­šanos, tad pilnīgi negaidot pārlēca uz jaunu starppla­nētu pētījumu problēmām. Spiezdams dūres pie krūtīm, Jurkovskis zvērēja un dievojās, ka pēc tam, kad viss būšot pabeigts ar Golkondu, viņš panākšot, ka sarīkos ekspedīciju uz baismīgo Jupiteru, kur gājis bojā Pols Danžē. Dauge dusmīgi atbildēja, ka Jupiters ir tikai gi­gantisks ūdeņraža burbulis un ģeologam uz Jupitera nav nekā ko darīt, ka Jupiters vispār vēl nav pa zobam, pat izmantojot fotonu raķeti, un ka tieši par šādiem gadīju­miem ķīnieši senatnē sacījuši: «Kad degunradzis raugās uz mēnesi, viņš veltīgi zaudē savas liesas ziedus.» Jur­kovskis augstprātīgi sprauslāja un ņēmās pierādīt savu taisnību, locīdams pirkstus: «Pirmkārt. . . Otrkārt. ..»

Bikovs klausījās viņos pussnaudā, baudīdams draudzī­bas un labklājības silto atmosfēru. Visi atkal bija labi biedri, pilni enerģijas un sapņu, ekspedīcijas panākumi šķita tuvi un droši.

Negaidīts gadījums atkal visu pārvērta.

Reiz Bikovs ar Daugi devās izlūkgājienā. Jurkovskis palika kārtot materiālus un uzmest atskaiti par Golkon­das ģeoloģisko bagātību pirmo pētījumu rezultātiem.

Bikovs nelabprāt piekrita gājienam divatā. Sastapša­nās ar pūķiem viņam nebūt nelikās iepriecinoša.

Draugi bija klaiņājuši jau stundas divas, un ceļā ne­kas neparasts negadījās. Atceļā Bikovam, kurš bez kurnēšanas visu šo laiku bija pacietis gan Dauges priekš- niecisko toni, gan konteineru ellišķīgo smagumu, gan smago granātu diezgan jūtamo sišanos pret gurniem, kļuva slikti.

Viebdamies no galvas sāpēm, viņš vilkās aiz plati soļojošā Dauges, gurdi pūlēdamies ērtāk nolikt uz mu­guras smago nastu. («Cik ilgi viņi vēl domā stiept uz mašīnu savus bruģa akmeņus? Jau tā vairs nav vietas, kur gulēt. . .») Acis sāpēja. Visapkārt šūpojās līdz kak­lam apriebušās klintis, akmens bluķu ķaudzes, dūmu šķidrauts ziemeļos .. . «Šķiet, es saslimšu,» viņš vienal­dzīgi nodomāja. Gribējās nogulties un aizvērt acis. Bu- bu-bu, — ierasti, miegaini dunēja Golkonda.

— Rau, atkal! — Dauges balss lika Bikovam atjēgties. — Man it nemaz nepatīk šādi veidojumi!

Viņi stāvēja plašas piltuves malā. Tās dziļumā mel- noja bezdibenis, no kura tālu uz visām pusēm aizvijās plaisas.

— Skaties, kā apkusušas piltuves malas, — rādīja Dauge. — Drausmīga temperatūra, tūkstošiem grādu!

— Apakšzemes sprādziens? — Bikovs gurdi ievaicā­jās, juzdams, ka viņam sāk mežģīties mēle. («Slikti. . . Pēc iespējas ātrāk mašīnā, gulēt. . .»)

— Apakšzemes atomsprādziens … — Dauge vēl kaut ko piemetināja čukstus latviski. — Man absolūti ne­patīk šādi veidojumi. Man nepatīk iežu krāsa.

Apkārt viss bija pārklāts it kā ar sarkanu kārtiņu.

— Šeit viss ir sarkans. Sarkans un melns … — Bikovs atcerējās Bogdanu. — Iesim, Dauge. Es emu ļoti noguris.

Viņi nogāja dažus soļus, un pēkšņi Dauge ieklie­dzās — mežonīgi un negaidīti. Bikovs atžilba un sāka griezties uz vietas, murminādams:

— Kas? Kur? .. .

— Granātu! Granātu, Aleksej! — Dauge kliedza, pu­rinādams viņu aiz pleca. — Ātrāk, ātrāk!

Bikovs izvilka granātu, vēl aizvien nesajēgdams, kur lai sviež. Dauge, atbalstījis automātu pret vēderu, sāka svilināt savā priekšā.

Visapkārt bija tās pašas klintis, un Bikovs redzēja, ka šņācošais stars uz saplaisājušā akmens atstāj garas, mel­nas svītras.

— Pūķis! — Dauge kliedza. — Granātu!

Viņš joprojām spieda un spieda automāta mēlīti, pa­vērsis automāta stobry uz kaut kādu neredzamu mērķi metrus desmit atstatu no sevis.

Bikovs nekā neredzēja.

— Dauge, — viņš murmināja, — Georg mīļais . .. Kas ar tevi notiek?

Beidzot Dauge nolaida automātu.

— Aizmuka, — viņš noteica savādā balsī. — Aiz­muka . . . Kāpēc tu netrieci viņam ar granātu? . . .

Bikovs vēl pēdējo reizi palūkojās visapkārt. Viņam ļoti gribējās ieraudzīt kaut ko aizdomīgu, taču tuvumā nekā tāda nebija, un viņš aizbāza granātu aiz jostas.

— Georg, iesim . . . Iesim, mīļais .. .

Viņi lēni devās tālāk. Dauge gāja, manāmi grīļoda­mies, un runāja, jaucot krievu un latviešu vārdus.

Pie «Mazulīša» viņus sagaidīja biedri.

— Kas noticis? — Jermakovs jautāja.

— Absolūti savādi dzīvnieki, — Dauge nesakarīgi iesāka. — Milzīgi zvēri. . . melni, metrus desmit gari. .. Ada spīd, it kā būtu valga . . . Kāpēc tu nesviedi viņam ar granātu, Aleksej? . . .

Daugem palīdzēja ierāpties mašīnā, palīdzēja noņemt ķiveri. Ģeologa seja bija nosvīdusi slapja, acis šaudījās.

— Bet kāpēc tie ir caurspīdīgi? — viņš sacīja bēdīgi un iekrita ar seju spilvenos.

1 Viņu noguldīja iespējami ērtāk, un viņš acumirkli aizmiga smagā, akmenscietā miegā. Jermakovs noklau­sījās Bikova ziņojumu un ilgi klusēja, pēc tam vienīgi

ievaicājās:

— ; Bet vai jūs, Aleksej Petrovič, esat pilnīgi pārlie­cināts, ka nekāda pūķa tur nebija?

— Nekāda pūķa nebija, — pārliecināti atbildēja Bi­kovs.

— Bēdīgi… — kodīdams lūpas, nomurmināja Jur­kovskis.

Jermakovs pārkliboja pāri kabīnei, paņēma kasti ar medicīniskajiem instrumentiem un nosēdās pie guļošā. Jurkovskis iekārtojās blakus. Kļuva dzirdamas kaut kā­das savādas skaņas, līdzīgas klusai sprakstoņai, iesmar­žojās ozons, tad Dauge stiepti un žēli ievaidējās.

— Viss, viss, — Jurkovskis maigi sacīja.

Jermakovs piecēlās.

— Ļoti slikti, — viņš noteica. — Dauge ir slims un…

Jurkovskis gaidoši pacēla galvu.

— … es atceros Tahmasibu, — Jermakovs sacīja dobji. — Simptomi tādi paši. Līdzīgi halucinācijām . ..

Kad «Mazulītis» atkal devās tālāk, Dauge pamodās, apsēdās, pieglauda matu cekulu un mierīgi sacīja:

— Šķiet, braucam?

Bikovs, kurš bija snaudis blakus, mazliet paslējās. Dauge atskatījās uz viņu smaidīdams:

— Bet tu, Ļoša, guli! Piedod, es tevi pamodināju. ..

Jurkovskis pie sava galdiņa sastinga, pagriezis pret

viņu priecīgi pārsteigto seju. Jermakovs apturēja trans­portieri, spēcīgi paberzēja rokām vaigus un atviegloti noteica:

— Šķiet, garām gan . ..

Bikovs gribēja noslaucīt sviedraino pieri un sirdīgi atrāva roku atpakaļ. Mūžīgi aizmirstas tā ķivere! Rei­zēm pirksti paši no sevis lien pie pakauša —- pakasīt grūtā brīdī vai arī izklaidības mirklī iebāzt mutē šoko­lādes gabaliņu un atduras pret gludo, caurspīdīgo šķēr­sli. Agrāk pārdomu brīžos viņam bija paradums knibi­nāt apakšlūpu — nācās atradināties. Dauge to ievēroja un nepalaida garām izdevību nolasīt īsu lekciju par te­matu: «Astronautu speciālo tērpu loma cilvēces atbrī­vošanā no sliktiem ieradumiem».

Jau otru diennakti zemā debess bārstīja melno pu­tekļu pārslas. Melnais sniegs virpuļoja viegla vēja brā­zienos, pārklādams plašo, pauguraino līdzenumu, kura vidū stāvēja «Mazulītis». Bikovs pavērās apkārt. Laimē­jies, patiešām laimējies! Priekšā pletās lielisks, dabas veidots kosmodroms — ap divtūkstoš kvadrātkilo­metru liels laukums, gluži līdzens, ja neskaita kādu des­mitu klinšu, kas slējās no piķa rūdas smiltīm. No dien­vidiem, no tuksneša puses, līdzenumu apjoza Venēras zobu pusaplis; tālumā, ziemeļos, aiz Dūmu jūras šķidr­auta, dunēja Golkonda. No šejienes līdz tai bija kādi četrdesmit kilometri — ne pārāk daudz, ne pārāk maz. Iežu radioaktivitāte bija pietiekama, lai spētu barot se- lēna-cerija baterijas — radiobāku enerģijas avotus. Ra- diobākas vajadzēja uzstādīt milzīga, pēc iespējas vie­nādmalu trijstūra virsotnēs nosēšanās laukuma malās. Taču vispirms vajadzēja uzspridzināt klintis, kas trau­cēja. Iespēja, ka kuģis var nosēsties uz tām, bija diez­gan liela: klintis slējās divās grupās gandrīz pašā kos­modroma centrā. Sis uzdevums bija pa spēkam. Bikovs ar ģeologu palīdzību ielika divas mīnas ziemeļu klinšu grupas centrā — sprādzienam vajadzēja izgāzt akmens stabus un sasmalcināt tos putekļos. Otru — dienvidu grupu, kas sastāvēja no sešām klintīm, nolēma spridzi­nāt «no augšas». Mīnu uzstādīja viena bluķa virsotnē — sprādziens iznīcinās tās visas — iedzīs zemē, kā teica Dauge.