Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Aiz sienas svilpoja svelmains vējš, sadzīdams ap «Mazulīti» tumšu smilšu vālus. Sveša, melna nakts ap­skāva no visām pusēm šo mazo, omulīgo dzīvības un gaismas stūrīti.

— Labs rolmopsis, — sacīja Jurkovskis, uzmanīgi uz dakšiņas tīdams garšīgo zivs pusīti. -— Es dievinu rol- mopšus …

Dauge pašūpoja galvu un, griezdamies pie Jermakova, sacīja:

— Starp citu, reiz man ar rolmopšiem atgadījās inte­resants piedzīvojums. Īstenībā ne ar rolmopšiem, bet. .. Iedomājieties — Gobi tuksnesis, teltis — ģeologu eks­pedīcija. Trīssimt kilometru apkaimē — nevienas cil­vēku mītnes, medījumi, es jums saku — pasaka. Mums, jaunajiem praktikantiem, līdzi bija arī pudelīte konjaka un trauciņš ar rolmopšiem, pēc kuriem visi kāroja. Mēs gaidījām kaut kādu sevišķi svinīgu gadījumu, lai, tā sakot… — Dauge nozīmīgi papliukšķināja pirkstus. — Beidzot arī sagaidījām. Tāpat kā tagad, dzimšanas dienu kādai… kādam biedram. Visi mēs, seši cilvēki, sapulcējāmies pie mūsu telts. Attaisījām konjaku, sa­griezām maizi, nomazgājām rokas. Visu salikām uz teo- dolīta futrāļa, un, kā šodien atceros, puišiem kārīgi vē­rojot, es sāku taisīt vaļā rolmopšu trauciņu. Saprotiet — visu laiku jēra gaļa, šķiņķis. .. Gribējās kaut ko asāku — varen gribējās! Un tikko es biju atvēris …

Dauge apklusa. Bikovs nepacietīgi ieklepojās un sa­cīja:

— Atvēri — un tālāk?

— Saprotiet, es pat neatceros, kā tas īsti notika. Es nevilšus paraudzījos pāri biedru galvām — viņi visi, protams, bija noliekušies pie trauciņa — un redzu: pa kaimiņu barhana nogāzi locīdamies lien milzīgs, zilgans tārps . . . īsta žņaudzējčūska . . . Visa pārklāta tādiem gredzeniem . . .

— Melo! — Jurkovskis pārliecināti sacīja.

— Pagaidiet, Vladimir Sergejevič! — Bikovs dusmīgi viņu pārtrauca. — Ļaujiet izstāstīt.

— Nemeloju, Volodja. Tas bija olgojs-gorgojs.

— Olgojs .. . kas? — brīnījās Bikovs.

— Olgojs-gorgojs, — Dauge atkārtoja. — Šķiet, vie­nīgais sauszemes dzīvnieks uz Zemes, kas apbruņots ar elektrību.

Jurkovskis sarauca uzacis, rakņādamies atmiņā.

— Olgojs-gorgojs … Ja nemaldos, pirmo reizi aprak­stīts kādā no Ivana Jelremova Gobi tuksneša stāstiem pirms pusgadsmita. Tiesa?

— Tā ir, — Dauge piekrita. — Pēc tam tika noskaid­rots, ka šajā pusgadsimtā mēs bijām it kā trešā, it kā ce­turtā ekspedīcija, kas to redzējusi.

— Un kas notika tālāk? — Bikovs nenocietās.

Dauge nopūtās:

— Nekas sevišķs, protams. Es iekliedzos un pielēcu kājās. Rolmopši izgāzās smiltīs. Mēs aizskrējām uz telti pēc ieročiem, bet kad atgriezāmies… — Viņš no­plātīja rokas. — Viss vējā. Elektriskais tārps bija no­zudis.

— Tad tu laikam gan dabūji no puišiem, — noteica Jurkovskis un atkal pasniedzās pēc rolmopša.

— Nepavisam ne! Līdz pašām ekspedīcijas beigām tikai par olgoju-gorgoju vien runājām.

— Es gan nekā tamlīdzīga tuksnesī neesmu redzē­jis, — Bikovs piezīmēja.

Dauge paskaidroja, ka olgojs-gorgojs droši vien sa­stopams tikai pašos karstākajos un tuksnešainākajos Mongolijas Gobi novados.

— Man ir priekšlikums … — ieminējās Jurkovskis.

— Atvainojiet mani, — Jermakovs viņu pārtrauca. Viņš piecēlās un ieslēdza uztvērēju.

Telpu uzreiz piepildīja svilpšana un čerkstoņa.

Ģeologi saskatījās.

— Sakari pārtrūkuši? — Dauge satraukti jautāja.

— Jau otro diennakti kā pārtrūkuši, — Bikovs klusi atbildēja, šķielēdams uz komandieri.

Jermakovs pagrieza uztvērēja rokturi — čerkstoņa uzreiz apklusa.

— Mēs dosimies uz «Hiusu» … — viņš paskatījās pulkstenī, — apmēram pēc stundas. Protams, ja līdz tam nebūs nekādu pārmaiņu . ..

Kosmonauti apjukuši saskatījās.

— Atļaujiet, — Jurkovskis samācās, — bet Dūmu jūra?

— Vai tad mēs nedosimies uz Dūmu jūru? — izbrīnī­jies jautāja Dauge.

Komandieris klusēja.

— Bez tam .. . Mihails Antonovičs, kā mēs norunā­jām, atgādās «Hiusu» uz šejieni. Kosmodroms gatavs uzņemšanai. . . Mihails gaida tikai jūsu pavēli. . .

— Nav sakaru … — Jermakovs dobji noteica.

— Kas tur liels! — Jurkovskis paraustīja plecus. — Tas notika ari agrāk. Pagaidīsim.

— … un tikmēr izpētīsim Dūmu jūru, — Dauge tur­pināja. — Tā būs apvienots derīgais ar ,,,

Jermakovs papurināja galvu:

— Nē, mēs dosimies uz «Hiusu».

Viņš to pateica ļoti maigi, un balsī ieskanējās pavisam nepazīstami toņi: šķita, komandieris lūdz.

— Sakari var atjaunoties, bet var arī pilnīgi pārtrūkt. Mēs nedrīkstam gaidīt. Mums nekavējoties jāatgriežas pie «Hiusa». Ūdens atlicis nepilnām četrām dienām. Ar rītdienu es samazinu devu.

Jurkovskis pielēca kājās:

— Aiziet? Tagad, kad padarīta tikai puse darba? Ap­robežoties ar nožēlojamām drupatām, kad divus soļus no mums atrodas noslēpumu un miklu bagātības? Mums uzticēts visatbildīgākais uzdevums .. .

Bikovs saprata, ka tā ir izšķiroša saruna. Tā sākās ne pirmo reizi — ģeologi jau sen un izmisīgi pastāvēja, ka nepieciešams pamatīgi izlūkot Dūmu jūru. Tomēr Jer­makovs tādās reizēs cieta klusu vai arī viņa atbildes bija tik nenoteiktas, ka ģeologi, nedrīkstēdami pārkāpt disciplīnu, slāpa gandrīz nost aiz niknuma un tikko val­dīja smagus vārdus.

Tiesa gan, Bikovs nebija gaidījis, ka izšķirošā saruna notiks tagad, kad viņi nolēmuši pavadīt pāris omulīgu stundu. Vakars galīgi sabojāts . .. Atliek tikai viens — samierināties un klausīties . . . Un runāt, ja būs vaja­dzīgs. Bet par to, ka vajadzība būs, viņš bija pārliecināts: atliķa tikai paraudzīties uz šīm bālajām, novājējušām sejām. Abas puses bija pilnas apņēmības un pārliecības par savu taisnību.

Jermakovs pārtrauca Jurkovski:

— Vai savāktās ziņas par Golkondas apkaimes ģeo­loģiju jūs uzskatāt par pietiekami pilnīgām?

— Par tālāko apkaimi? — Jurkovskis piemiedza acis.

— Jā, par tālāko.

— Ziņas ir relatīvi pilnīgas, — Dauge. piesardzīgi ieminējās, — bet…

— Jūs esat pabeiguši Urāna Golkondas apkaimes de­rīgo izrakteņu kvalitatīvā un kvantitatīvā sastāva aptu­venus pētījumus. — Tagad Jermakovs runāja skaļi un asi. — Jūs esat pierādījuši, ka Golkondas apkaimē var izmantot atradnes. Esat savākuši materiālus par rajona dabas apstākļiem. Noteikuši radioaktivitātes režīmu. Sa­stādījuši ģeoloģisku un topogrāfisku karti. Izdarījuši Ve­nēras dzīļu ģeofizikālu izlūkošanu šinī rajonā …

— Bet ziņas ir neprecīzas un nepietiekami pilnīgas, — Jurkovskis iejaucās. — Var iegūt daudz pilnīgākus datus. . . .

— Mums nav tādas iespējas! — Jermakovs noskal­dīja.

— Kā tā — nav?

— Es jau teicu. Esmu ar mieru vēlreiz atkārtot. Ūdens atlicis tikai četrām diennaktīm. Sakaru nav. «Hiusa» stāvoklis purvā nedrošs. Doties Dūmu jūrā mūsu apstāk­ļos būtu avantūra! Kura katra nopietnāka kļūme trans­portierī var iznīcināt visu pasākumu. Bez tam . . .

— Kas tā par avantūru, ja runa ir par valdības uz­devumu? — Jurkovskis pielēca kājās. — Mums uzti­cēja visatbildīgāko uzdevumu, bet mēs to izpildām tikai daļēji. Tas ir kauns! Kas zina, kad nākošreiz te ieradīsies cilvēki! . . .

— Ja mēs atgriezīsimies atpakaļ uz Zemes, cilvēki būs klāt ļoti drīz, bet, ja paliksim šeit, — nekad . . . Vai arī pēc divdesmit gadiem! Riskēt ar ekspedīcijas rezul­tātiem es neesmu ar mieru.