Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

— Tā ir dzīva būtne — paskaties uz taustekļiem, tie meklē ceļu klinšu starpā …

— Nekā tie nemeklē .. .

Dauge pieliecās, pacēla akmeni un, pasacījis: «Lai iet, kas būs — būs!» — iemeta to sarkanajā masā. Bi­kovs, nepaguvis viņu apturēt, viss saspringa, sagatavo­jies jebkurai kļūmei. Tomēr nekas nenotika. Akmens nokrita uz kvēlojošās virsmas, palēcās, paripoja maz­liet un apstājās. Visapkārt tam pacēlās rožainu dūmu strūkliņas. Tad akmens nozuda, it kā būtu izkusis, — sarkanā masa to bija iesūkusi.

— Temperatūra normāla, — Jurkovskis paziņoja, pa­lūkodamies rokas termometrā, — piecdesmit četri un trīs. Sīm vietām pilnīgi normāla temperatūra. Tā nav lava.

Viņi piegāja pavisam tuvu. Violetās miglas siena cē­lās augšā tieši viņu acu priekšā; vēl daži soļi — un viņi būtu uzkāpuši uz apbrīnojamā, aveņsārtā paklāja.

— Nav vērts iet tālāk, — teica Bikovs, — manā ķi­verē radiācijas skaitītājs tikšķ kā ārprātīgs.

— Jā-ā-ā, — Dauge noteica apstājoties. — Radiācija pieaug. Šis joks izstaro, Volodja . . .

— Redzu, — Jurkovskis atrūca, pieliekdamies un vē­rīgi aplūkodams ugunīgās plūsmas malu.

Iežus klāja bieza, spīdoša plēve — loti elastīga pēc izskata, poraina kā sūklis. Tā lēni plūda pa zemi, vietām uzbriezdama un no smiltīm izveldama akmeņus.

— Biezums — centimetri piecpadsmit, — Jurkovskis noteica, vērojot, kā plēve uzrāpjas uz asas akmens šķembas. — Tā nav dzīva būtne, Griša! Tā ir pilnīgi vienaldzīga pret ārējās vides kairinājumiem.

— Tāds kā joks! — Dauge paraustīja plecus. — Sūk­lis ari ir pilnīgi vienaldzīgs pret ārējiem kairināju­miem … Tā droši vien ir kaut kādu mikroorganismu kolonija.

— Mikroorganismu kolonija . . . Pie tāda radiācijas līmeņa šinī rajonā? — Jurkovskis it kā domāja balsī. — Kaut gan, protams, dzīvais var piemēroties jebku­riem apstākļiem. Un jo vairāk tāpēc, ka tā pati iz­staro … Tur tev taisnība, Georg. Bet kā tu pierādīsi… Paņemsim paraugu un mājās izpētīsim.

— Tātad jūs domājat, ka «Mazulītis» varētu šķērsot šo sarkano lauku? — Bikovs jautāja.

Ģeologi kādu brīdi klusēja, tad Dauge sacīja:

■— Drīzāk jā nekā nē. Katrā ziņā lava tā nav.

— Tad ejam uz mašīnu. Jermakovs gaida.

— Tūlīt, Aleksej. Jāpaņem tikai paraugs.

Transportieris stāvēja kādus simt metrus atstatu no

viņiem, spīguļodams sarkanajā gaismā. Melnoja atvāz­tais lūkas caurums. Aveņsārtā plēve it kā tecēja ap mašīnu — tālumā tumsā jau varēja saskatīt violetos tvaikos tinušās svītras. Plēve bija ielenkusi «Mazulīti» no trim pusēm. Bikovam kļuva neomulīgi.

— Kustieties ātrāk, biedri, — viņš sacīja. — Man kaut kā ne visai patīk šīs interesantās dabas parādības iztu­rēšanās.

— Es tūdaļ aizskriešu pēc konteinera, uzgaidiet mirkli … — Dauge nomurmināja un ļodzīgā riksītī de­vās uz «Mazulīti».

Bikovs pavadīja viņu acīm un, pagriezies pret Jur­kovski, ieraudzīja, ka tas ar somu duncīti cenšas no­griezt gabalu plēves.

— Nevajag, Vladimir Sergejevič, kādēļ? Paņemsim to ar manipulatoru.

Jurkovskis dusmīgi šņāca, darbojoties ar asmeni. Na­zis viegli grima elastīgajā masā, taču tā tūlīt pat atkal saplūda kopā. Ģeologs nikni plēsa un šķaidīja blīvo, trīcošo recekli. Beidzot viņam izdevās atdalīt biezu, sar­kanu gabalu. No tā sāka kūpēt spīdoši tvaiki. Jurkovskis izslējās un ar kāju aizvēla nogriezto gabalu tālāk — melnajās smiltīs spoži iemirdzējās kvēlojošs plankums. Aiz muguras norībēja. Viņi atskatījās un ieraudzīja Daugi, kurš, nokritis no «Mazulīša», neveikli sēdēja uz zemes.

— Ir gan ar . .. — Jurkovskis noteica ērcīgi.

Dauge steidzīgi piecēlās un noliecies sāka taustīt sev

pie kājām: kaut ko meklēja. Tai pašā mirklī Bikovs pa­manīja, ka ugunīgie taustekļi jau ielenkuši transpor­tieri, saplūduši kopā kādu trīssimt metru atstatumā no tā. Tie izveidoja gandrīz ģeometriski pareizu apli.

«Aplis. . .» Bikovam pēkšņi ienāca prātā. «Ugunīgs aplis . .. Kur es esmu dzirdējis par šādu apli?»

Dauge jau nāca, pa zemi aiz siksnas vilkdams metā­lisku tvertni — konteineru radioaktīviem paraugiem. Padusē viņš nesa smagu vairogu.

— Redz, kas par sātanu! — Jurkovskis sacīja pār­steigts.

Bikovs pavērās zem kājām un ieraudzīja, ka nogriez­tais plēves gabals izplūdis zvaigznē un izlaidis garus, tievus izaugumus uz sarkanā paklāja pusi. Piepeši viņš atcerējās: «Sarkanais aplis! Sargies no sarkanā apļa! «Tahmasiba mīkla» …»

Šai mirklī zeme nodrebēja. Bikovs zaudēja līdzsvaru un bezmaz pakrita. Viņš ieraudzīja, kā, izlaidis no ro­kām visu, ko turēja, nogāžas Dauge, kā Jurkovskis, mē­ģinot piecelties, uzslienas četrrāpus.

Melnajās debesīs uzplaiksnīja apžilbinoša, balti zila rūsa. Otrais grūdiens nogāza Bikovu zemē. Zem kājām apdullinoši nobrakšķēja. Visapkārt sāka dārdēt.

— A-ā-ā! — drausmīgajā troksnī tikko dzirdami iekliedzās Jurkovskis.

Krampjaini pieķēries pie akmeņiem, Bikovs ierau­dzīja, ka blakus «Mazulītim» paveras zeme un gaisā uz­šaujas ugunsstabs. Liesmojošā dūmakā bija redzams, ar kādu traku ātrumu sāk griezties uz augšu saslietā tran­sportiera kāpurķēdes, ka pieceļas un atkal nokrīt pie ze­mes Dauge. Bikovam uzdvesa neciešama svelme, spiez­damās cauri tērpa siliketa audumam. Gandrīz zaudēdams samaņu, Bikovs piecēlās kājās, ar grūtībām turoties līdz­svarā, paspēra dažus nedrošus soļus pretim sašķiebta­jam transportierim un atkal nogāzās — zeme kaut kur aizslīdēja zem kājām. Dārdoņa vienā mirklī aprima. Cauri sviedriem, kas plūda acīs, Bikovs ieraudzīja, ka trīcošā, saplaisājusī zeme lēni pielīst ar blāvi sarkanu, pelnu sarkanu gaismu, ka kūstošajās smiltīs grimst līdz sarkankvēlei nokaitētais transportieris.

— A-ā-ā! — aiz muguras kliedza Jurkovskis.

Sakodis zobus un pārvarējis uznākūšo vājumu, Bikovs piespieda sevi rāpot žēlā kliedziena virzienā. Viņš ierau­dzīja melnās, gluži kā pārogļotās Jurkovska rokas, kas sniedzās viņam pretim. Saņēmis pēdējos spēkus, Bikovs satvēra tās, atspērās pret zemi un pavilka ģeologu tālāk no aveņkrāsas muklāja.

Pēc tam viņš tomēr zaudēja samaņu, bet, šķiet, uz neilgu laiku, jo atguvies ieraudzīja, ka Jurkovskis guļ blakus, neveikli saliecis rokas zem sevis, ka nokaitētie ieži ap «Mazulīti» vēl nav satumsuši, ka transportieris stipri sašķiebies, dziļi iegrimis apkausētajā zemē un tā plastmasas bruņas kūp, kļūst pelēkas un ātri tumst.

Apžilbinošās, zili baltās svītras debesīs bija nodzisu­šās. Ausīs nemitīgi zvanīja, un Bikovs kādu brīdi neap­jēdza, ka tas ir izstarojuma skaitītājs. «Desmitiem, sim­tiem rentgenu,» smadzenēs pazibēja un atkal izzuda ātra doma. Viņš uzslējās kājās, saķēra zem padusēm nekus­tīgo Jurkovski (tas bezspēcīgi noslīga viņa rokās) un sāka vilkt to tuvāk «Mazulītim», tālāk no burzguļojošās, sārtos tvaikos tītās, sarkanās plēves. Pēc kādiem četr­desmit soļiem viņš uzdūrās Daugem. Georgs gulēja uz muguras, sažņaugtiem pirkstiem krampjaini ieķēries tērpa audumā uz krūtīm. Noguldījis Jurkovski blakus, Bikovs noliecās pie drauga. Dauge bija bez samaņas un elpoja strauji, krācoši. Viņa speciālā tērpa apakšdaļa bija vienās driskās. Aleksejs steidzīgi, trīsošiem pirk­stiem atgrieza skābekļa pievadu, noņēma no automāta siksnu un stingri savilka ap vidukli nekustīgajam ķer­menim, lai pārtrauktu sakarsētā, ārējā gaisa piekļū­šanu — tas bija piesātināts radioaktīviem putekļiem un skābekļa nabags. Dauge ievaidējās un ar šņukstu ievilka plaušās dzīvinošo gāzi. Jurkovskis atžilba pats. Viņš no­drebēja atjēdzoties, strauji pacēlās, apsēdās. Dauge aiz­vien vēl smagi krāca.