Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

— Man gribas gulēt, es esmu ļoti noguris. Dod goda vārdu, ka tu neaizbēgsi, kamēr es gulēšu…

Jurkovskis klusēja.

— Man ļoti gribas gulēt, ļoti. . . Kāpēc tu neļauj man gulēt, Volodja . . .

Jurkovskis stūrgalvīgi klusēja, tikai naidīgi sēca mi­krofonā.

— Ļauj man aizmigt, .Volodja! … Parunāsimies par visu, kad es pamodlšos. Es tevi lūdzu, Vladimir Serge­jevič …

— Labi, — Jurkovskis pēkšņi sacīja. — Guli, Aleksej, viss kārtībā …

Bikovs gribēja vēl pateikt kaut ko uzmundrinošu, bet nepaguva — viņš jau gulēja.

Debesis atkal tinušās ugunīgos mākoņos. No zieme­ļiem pūš spēcīgs vējš, tas palīdz iet. Mākoņi sapūsti no Golkondas puses, kamēr Bikovs gulēja. Pie apvāršņa svaidās šausmīgas virpuļviesuļu ēnas, gluži tāpat kā pirms trim nedēļām, kad «Mazulītis» aši traucās iešķēr­sām vējam pretim Urāna Golkondai, pretim bojā ejai. Tagad «Mazulītis» sastindzis nedzīvs, iekusis stiklaini saķepušajās smiltīs, varens, milzīgs. Lielā gājiena pie­mineklis dūmainās bruņās. Mūžīgā miegā ieslīdzis tā komandieris; kaut kur klintīs savu dīvaino nāvi atradis Bogdans Spicins .. . Taču gājiens vēl nav beidzies. Nav beidzies!

Katru reizi, kad Bikovs pamodās pēc mokpilnā miega, viņš juta asu naidu pret Jurkovski. Ģeologs vairs ne­varēja nest nestuves. Viņš visu laiku krita un meta Daugi zemē. Viņš vēl vienu reizi bija mēģinājis bēgt tuksnesī. Taču Jurkovski nedrīkst zaudēt! Kopā ar viņu aizies zudumā nenovērtējamas zināšanas — tā cilvēka zināšanas, kurš izpētījis Golkondas apkaimi. Viņam jā­nokļūst galā — šim drošsirdim, dzejniekam un «švauk­stam», viņš dāvās cilvēkiem Golkondu, tās pasakainos smilšu klajumus, kuru smiltis dārgākas par zeltu, dār­gākas par platīnu …

Bikovs ar grūtībām pieceļas. Viņš atver skābekļa ba­lona pievadu, kāri rīdams, steigšus skaita līdz desmit. Tā ir nepieciešama deva, citādi kājas gluži vienkārši vairs neklausīs. Tad viņš lēni noslīgst uz ceļiem un krekšķinot uzveļ uz pleciem Dauges ļengano ķermeni. Jurkovskis paliek sēžot smiltīs, vējš dažās stundās ap viņu sapūtis mazu, melnu valnīti.

— Zināt, Bikov, tā tas neiet… — Balss čerkstoša, bet mierīga. — Tā es neesmu ar mieru …

Bikovu sagrābj spēlēšanās saplosīt Jurkovski gabalos, bet nav spēka, un tādēļ, draudīgi ieķērkdamies piesma­kušā balsī, viņš bļauj:

— Klusu! . .. Celties!

— Atstājiet mūs. Kāpēc jūs sevi mokāt? Pats aiziesiet bojā un …

— Nav tava darīšana! Celties! Uz priekšu!

Jurkovskis svārstās.

— Ko tu iedomājies? Varoņa oreolu sagribējies? … Moceklis! . . . Neies cauri! Es tevi dzīšu uz priekšu, dzīšu, kamēr vien spēšu! Bet, ja nokritīšu, — tu pats rāposi tālāk! Skaidrs?! Celties!

Un Jurkovskis ceļas. Labs, lielisks zēns! Mūsu pa­domju cilvēks, kaut arī reizēm mazliet pārspīlē… Pēc piektā kilometra Bikovs vairs nenīst viņu, bet pēc des­mitā sāk mīlēt kā brāli. Cieš klusu, velns tāds, ne puš­plēsta vārdiņa, ne mazākās sūkstīšanās, bet pašam mati krīt ārā šķipsnām, āda vienās plaisās un seja melnāka par tuksnesi. Grīļojas . . . Mīļais draugs, mēs aiziesim, noteikti aiziesim! Skaties, vēl desmit kilometru esam-no­kātojuši. Tikai uz priekšu, uz priekšu! .. . Solis, divi, trīs . . .

Jurkovskis murmina:

— Klausies, Aleksej .. . Gadījumā, ja es tomēr ne­aiziešu . . . Par «Tahmasiba mīklu», par Sarkano apli… Es domāju .. . esmu pārliecināts . . . Tās ir baktērijas. Baktēriju kolonijas. Bet tās nav mūsu baktērijas… Pavisam svešāda dzīvība . . . neorgāniskā dzīvība. Dzīvo, izmantojot starojumus. Absorbē radioaktīvos izstaro- jumus un dzīvo no to enerģijas . . . Vai tu dzirdi, Bikov?

Jā, jā, viņš dzird. «Baktērijas un izstarojumi. ..»

— Tās salasās ap to vietu, kur jānotiek atomsprā- dzienam, — Jurkovskis turpina. — Savelkas aplī.. . Sar­kanā aplī… un gaida. «Mazulītis» nokļuva tādā vietā. Un zem tā sprādziens. Apakšzemes atomsprādziens. Bet tās jūt, kur notiks sprādziens, salasās un gaida … Sa­brukšanas produkti ir ļoti aktīvi… tās mielojas .. . Vai tu dzirdi? Es esmu gandrīz pārliecināts . ..

Jā, Bikovs dzird. Viņš iet gar klinšu grēdu un visu dzird. Kur tad galu galā aiza? Vajadzēja būt tepat kaut kur…Ūdens …

— Pasaki visiem, lai sargās no Sarkanā apļa. Kur ir Sarkanais aplis, tur — apakšzemes sprādziens. Paziņosi? Tu dzirdi?

— Jā, jā, pateikšu … Tu pats pateiksi! …

Solis, divi . . . desmit. . . piecpadsmit. ..

Sestajā dienā viņi sasniedza aizu. Ieeju uzreiz atrast neizdevās. Atstājis Jurkovski un Daugi pie akmens sie­nas, Bikovs ilgi klaiņoja, meklēdams eju. Melnais iegru- vums bija aizaudzis dzelkšņiem un ugunīgo debesu sar­kanajā gaismā izskatījās draudīgs. Bikovs atgriezās pie Jurkovska, uzvēla sev uz muguras Daugi, aizsoļoja gar sienu līdz aizai un nokrita pie pašas ieejas. Apziņa it kā lidoja — te uzplūda, te atkal aizplūda, līdzīgi vēja brā­zieniem, un cauri virmojošai miglai viņš dzirdēja, kā Jurkovskis, rīdams vārdus, ķērkstoši kliedza:

— Neliete! Mēs vēl atgriezīsimies . . . Atnāksim šurp! Par mūsu nāvi, par mokām … tu vēl samaksāsi! Nolā­dētā planēta! … Tu vēl strādāsi mūsu Zemes cilvēku labā, dosi gaismu, dzīvību … Mēs iekalsim tevi betonā, tēraudā! Tu strādāsi!

— Pietiek, — sacīja Bikovs un piecēlās, balstoties pret grubuļainu akmeni.. .

Nē, iet vairs nav iespējams. Toties var rāpot. Līst četrrāpus un vilkt aiz sevis Daugi. Tas ir daudz vieglāk nekā nest viņu uz muguras. Jurkovskis arī rāpo …

Bikovs apstājas, ieslēdz lukturīti un atskatās. Jurkov­skis ir tepat. Guļ aiz Georga nekustīgā ķermeņa, izples­tiem elkoņiem atbalstījies pret smiltīm, un raugās ar ķiveres aklo puslodi. Viņi sasaistījušies kopā ar siksnu, kas noņemta no nesamā maisa. Siksna jāuzmana: vien­reiz jau tā bija atraisījusies un Bikovs aizrāpojis tālu uz priekšu. Nācās griezties atpakaļ un meklēt Jurkov­ski, kurš bezpalīdzīgi riņķoja aizas vidū. Šķiet, viņš kļu­vis akls. Bet, kad turas pie siksnas, neatpaliek …

Redz, kur «Mazulīša» pēdas — nomelnējušas, sakro- kojušās zaru vijas, ko transportieris izrāvis no klints kopā ar akmens bluķiem. Aiza atkal aizaugusi, tomēr cauri tikt vēl var. Atlikuši tikai daži tūkstoši soļu …

Bikovs atsēžas un pavelk zem sevis notirpušās kājas.

Ada uz ceļgaliem pilnīgi noberzta, bet sāpes nez kādēļ nejūt. Tas ir ļoti labi.

— Tur mūsu purvs, Volodja. Nieks vien atlicis . . . Aiziet!

— Aiziet! — Jurkovskis piebalso.

— Tātad uz priekšu? — jautā Bikovs.

— Uz priekšu! — atbild Jurkovskis.

Spīdošas miglas tīti, purvā līgojas ķēmīgu, palsu augu džungļi. Tie ļoti cieši saauguši, un vajadzēja ar spēku spiesties starp resnajiem, glumajiem stumbriem. Slīkšņa čapstināja, ļurdzēja, rāva iekšā savā slapjajā, netīrajā rīklē. Pirms pēdējā, izšķirošā gājiena viņi nolēma atpūs­ties ilgāk, un Bikovs izvilka saglabāto dārgumu — Dau­ges termosu, viņu pēdējo cerību un balstu. Termosā bija gandrīz divi litri apelsīnu sulas, un Jurkovskis pat ne­skanīgi iesmējās, kad raupjais, melnais baloniņš iešūpo­jās lukturīša gaismas starā. Bikovs atļāva Jurkovskim un sev iedzert pa pieciem malkiem dzīvības sulas un Dauges izkaltušajā mutē ielēja veselu glāzi. Tad viņi pēc kārtas gulēja trīs stundas un izdzēra vēl pa pieciem malkiem katrs …