Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Dauge neatguva samaņu. Bikovs un Jurkovskis ar grūtībām izvilka viņu ārā no «Mazulīša» un kādu laiku stāvēja kā sastinguši, nespēdami atstāt šo baismīgo vietu. Zeme drebēja, kā parasts. Sarkanā plēve bija no­zudusi. Ugunīgā paklāja atliekas viņi pamanīja vēl vie­nīgi pie piltuves drausmīgā apakšzemes sprādziena vietā, metrus divdesmit no «Mazulīša»: plēve drudžaini, steidzīgi sūcās bezdibeņa plaisā, lēni dzisa violetais spo­žums. Satumsa. Bikovs jau pacēla automātu pēdējam sveicienam, bet pārdomājis nolaida. Bija palikusi tikai viena signālaptvere —• sešdesmit lādiņi, bet priekšā — simt kilometru garš ceļš pa smilšu tuksnesi, pa aizu un purvu . .. Simt kilometru, simt tūkstoši metru, simt piec­desmit tūkstoši soļu, un katrs no tiem draud ar nezinā­mām briesmām.

— Salūtu! — Jurkovskis aizsmacis pieprasīja, un Bikovs, pacēlis automātu, izšāva īsu, skopu kārtu . ..

No selēna-cerija auduma atliekām, ko bija atraduši kesonā, viņi pagatavoja kaut ko līdzīgu nestuvēm un noguldīja uz tām Daugi. Labs, izturīgs audums; tā vēl pietika, lai ietītu Georgu no galvas līdz kājām.

Tagad viņi^gāja, saliekušies smagā, blīvā vēja brā­zienos, necaurredzamā tumsā, ko paretam apblāzmoja aukstas, zilas rūsas plaikšņi. Tādos mirkļos Bikovs savā priekšā redzēja Dauges ķiveri uz nestuvēm un melno Jurkovska muguru, nedzīvas smiltis un zemus, smagus mākoņus ar spožām gaismas dzīsliņām. Rūsa lēni ap­dzisa, un atkal tumsa, staignas smiltis zem kājām un vēja gaudi austiņās .. .

Viņi nesarunājās. Grūti bija elpot, jo, taupīdami sa­šķidrināto skābekli, viņi izmantoja tikai āra gaisu, kas pirms tam tika izlaists caur skābekļa filtru. Šis gaiss bija karsts un skābekļa nabags, smacēja, lika krampjaini žāvāties, alkatīgi ieplest sauso muti…

Slāpes! Šķiet, rīkle piebērta smiltīm un putekļiem, bet mēle — smags, sauss akmens. Un tepat pie pašas mu­tes — jāpastiepj tikai lūpas — vēsa citronsula . . . skā­bena, aromātiska . .. Jāpaliec tikai mazliet galva . . . jā­satver sakaltušajās lūpās vēss ebonīta uzgalis… un jā­ievelk . .. Bikovs pat jūt, kā viņa zobi saspiež gludo ebonītu … Pavisam maz … Malku, tikai vienu malku … Tikai saslapināt mēli.. .

Nedrīkst! Ir jāveic simt piecdesmit tūkstoši soļu. Vēl atlicis ne mazāk par simt tūkstošiem … un Griša …

Bikovs nolaiza lūpas. Piecus centimetrus no sejas melns, vēss uzgalis . ..

Galu galā kam tas viss vajadzīgs? Iet, mocīties … Darbs ir veikts. Tālu aiz muguras Golkondas blāzmas atspīdumi dejo uz bāku tornīšu gludā tērauda. Drīz, iespējams, jau ļoti drīz šeit nolaidīsies starpplanētu kuģi un moži, jautri cilvēki sāks īsto uzbrukumu Venērai. Viņi būs spēcīgi, veseli, viņi dzers daudz svaigas, vēsas citronsulas … Un Golkonda padosies. Tas vairs nav at­karīgs no divām pārgurušu cilvēku ēnām siliketa tēr­pos. Kas liedz viņiem nokrist, sadzerties līdz sātam auksto veldzi un aizmigt tepat smiltīs?

Tas būtu tik . .. Cik labi būtu apgulties, izstiept no­gurušās kājas, nodzerties un aizmigt! Lai melnais vējš sapūš virs viņiem smilšu pauguriņu .. . Bet vispirms jā­noņem no kakla automāts. Lai parauj to velns! Kam te vajadzīgs automāts, šajos nedzīvajos smiltājos? Jau sen te viss miris: katram skaidrs, ka vislabākais šai tuk­snesī — atgulties, nodzerties, cik gribas, — termosā ir vairāk par puslitru sulas! — un gaidīt, kamēr ieputina smiltīs.

Tiesa gan, priekšā ir purvs, tur nevar bez ieroča. Un tur «Hiusā» sēž Mihails Antonovičs. Viņš gaidīs, mo­cīsies bezmiegā un stundām ilgi sēdēs pie rācijas. Mi­hails Antonovičs neaizlidos bez viņiem, neaizlidos, ka­mēr nesagaidīs kaut kādas ziņas . . . iespējams, ka viņš pat, pārkāpjot visas instrukcijas, dosies meklēt viņus. Viņš taču nezina, ka šeit nav iespējams dzīvot, ja nav liela, ļoti liela krājuma svaigas, vēsas veldzes .. .

Nedrīkst atgulties! Griša jāaiznes līdz «Hiusam». Mi­hails Antonovičs gaida. Gaida Krajuhins, gaida Mahovs, gaida arī tas aukstasinīgais inženieris no «Ciolkov­ska» .. . gaida meitene Ašhabadā .. . Un visi cilvēki, visa mīļā, tālā planēta gaida! Būs pavisam nejēdzīgi, ja viņi šeit apgulsies un aizmigs … Ir iespējams tikt galā, ir iespējams, ir iespējams . . . «Negribas, bet vajag!» mēdza teikt Dauge.

Jau vairāk nekā dienu viņi brien pa staignām smil- tjm, bet vējš pūš tik spēcīgi, ka grūti noturēties kājās. Ēduši divu pēdējo dienu laikā viņi tikai vienu reizi. Un

dzēruši arī tikai vienu reizi. Jurkovskis krīt, izlaiž Daugi no rokām. Bikovs pūlas viņam palīdzēt. «Pie velna!» sēc ģeologs. Kā «pie velna», ja viņi nedrīkst nesasniegt mērķi? … Ja atlicis tikai simttūkstoš soļu . .. vai maz­liet vairāk . . . Bikovs nosēžas blakus un gaida. Bet gai­dīt nedrīkst! Laiks — tas ir ūdens, bet ūdens — tā ir dzīvība. Bikovs grūsta Jurkovski. Tas rūc.

— Ejam, ejam, Vladimir Sergejevič! Nieks vien pa­licis!

Jurkovskis tikai rūc un nekustas. Tad Bikovs nolie­cas pie viņa, taustīdams sameklē skābekļa pievadu un uz dažiem mirkļiem atgriež vaļā. Jurkovskis kāri elpo, pēc tam lēni, grīļojoties ceļas augšā. Aleksejs viņam palīdz …

Viņi iet jau ceturto dienu. Pirmā diena — tuksnesis, Jurkovskis pirmo reizi nokrita un negribēja celties augšā. Bikovs deva _viņam skābekli. Otrā diena … mmm . . . otrā diena? A-ā, tas bija tad, kad viņš gandrīz iegāzās plūstošu smilšu bedrē un Jurkovskis tikko viņu izvilka. Vēl ilgi, gandrīz stundu, viņi tur atpūtās un dzēra sulu. Un Griša elpoja it kā vieglāk, kaut gan sa­maņu tā arī neatguva .. . Laba diena … Bet trešā diena? Jā, tas bija tad, kad rokas tā nogura, ka kļuva pilnīgi nejūtīgas. Nestuves nebija iespējams nedz pacelt, nedz nest. .. Griša bija kļuvis trīsreiz, piecreiz smagāks .. . Tad viņi iztaisīja cilpas un uzkāra nestuves kaklā. Bet pēc tam, kamēr viņi gulēja, vējš ap viņiem bija sanesis smilšu kāpu. Un šodien pirms gājiena sākuma arī bija sanesis. Jurkovski un Daugi nācās atrakt… Pareizi —- trīs dienas! Bet dienā viņi vidēji nosoļo trīsdesmit tūk­stošus soļu. Bikovam ir pedometrs. Noieti simttūkstoš soļi, bet pavisam ir simt piecdesmit tūkstoši. Tātad atli­kuši tikai piecdesmit tūkstoši.

Šodien viņi aplūkoja Dauges apdegumus — āda bija nogājusi, asiņojošas vātis.. . Bikovs pārsien kā praz­dams. Tad Bikovs atņem Jurkovskim nesamo maisu, kurā atrodas Dauges termosi. Viņam šķiet, ka Jurkov­skis divas reizes slepus dzēris.

Bikovs stiepj visu pats. Jurkovskis atkal pakritis, — zila rūsa met nedrošu, trīsošu gaismu uz melno, izstie­pušos ķermeni.

— Celies!

— Nē …

— Celies, es tev saku!

— Nevaru …

— Celties! Nositīšu! — sasprindzinājis spēkus, Bikovs auro.

— Atstāj mani un Grišu! — naidīgi sēc Jurkovskis. — Ej viens pats.

Viņš tomēr ceļas augšā.

Nogurumā pusaizvērtām acīm Bikovs redz savu ēnu — gara un neveikla tā grīļojas un raustās. Vējš maina vir­zienu, tagad tas pūš no muguras, palīdzēdams iet, bet, kad aprimst, ķermenis šķiet neizturami smags. Labi vēl, ka nav Melnās vētras . .. Jurkovskis atkal pakrīt un guļ nekustīgi, ieracis pirkstus rupjajās smiltīs. Ziemeļos lēni apdziest blāzma.

— Celties!

Atpūtas laikā Bikovs, galīgi nomocījies un bezspēcīgs, aizmiga, atstājot sardzē Jurkovski. Ceturtajā dienā viņi bija nogājuši ne vairāk par divpadsmit tūkstošiem soļu, un, kamēr Bikovs gulēja, Jurkovskis noņēma savus ter­mosus ar šķidrās šokolādes un limonādes paliekām, no­ņēma balonu ar skābekli, salika to visu kārtīgi uz pus­tukšā maisa blakus nestuvēm un, kaut kā uzlicis ķiveri, aizrāpoja tumsā — mirt tuksnesī. Bikovs pamodās īstā laikā. Viņš atrada ģeologu brīdī, kad tas, sajutis pie­trūkstam spēka aizlīst tālāk, pūlējās novilkt ķiveri: tā bija aiz kaut kā aizķērusies un negribēja klausīt. Bikovs uzvēla Jurkovski sev mugurā, — abi nesacīja ne vārda, — aizstiepa līdz apmetnes vietai, palīdzēja no­stiprināt ķiveri un visus balonus, tad sacīja: