Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

— «Mazulītis» … Anatolijs Borisovičs… — Jurkov­skis nomurmināja. — Veicīgāk .. .

Bikovs palīdzēja Jurkovskim nostāties uz kājām, un viņi abi grīļodamies sāka soļot uz simt metru atstato, dziestošo transportieri. Tikuši pāri platai, melnējošai plaisai, viņi sāka skriet. Jurkovskis pirmais gribēja līst lūkā, bet atslīdēja atpakaļ.

Bikovs atstūma viņu un rāpās pats.

Lūka bija stipri apkususi, kļuvusi ovāla. Bruņas aiz­vien vēl bija nokaitētas, karstums spiedās cauri tērpam un neciešami svilināja. Tumšajā kesonā Bikovs veltīgi meklēja elektrisko slēdzi un neatradis iededzināja ķive­res lukturīti. Kesona durvis neizdevās atvērt.

— Anatolij Borisovič! Biedri Jermakov! — Bikovs iz­misumā iesaucās un pēkšņi saprata: veltīgi. Komandieris gājis bojā!

Sprādziena temperatūra bijusi pārāk augsta, viss ap­kusis. Krietnu brīdi «Mazulītis» bija nokaitēts līdz balt­kvēlei, bet Jermakovs, kad viņi gāja prom, bija bez ķi­veres. Tur, transportiera iekšienē, viss bija sadedzis. Viss — un komandieris ari .. . Beigas …

— Lūka, lūka, ātrāk, pie joda! — Jurkovskis ielīda kesonā, metās pie iekšējās lūkas, grūda to.

Viņš uzgūlās ar visu ķermeni lūkai, un Bikovs pievie­nojās. Veltīgi! Jurkovskis nikni sāka dauzīt dūrēm.

— Jāgriež … — Bikovs noķērca.

— Ar ko, Petrovič? Ātrāk uz rezerves lūku, ātrāk! …

Bikovs izlēca ārā. Otra, rezerves lūka, ko nekad ne­lietoja, atradās transportiera pakaļgalā. Taču apgājis apkārt, viņš saprata, ka visam beigas. «Mazulītis» bija dziļi iestidzis iežos, ko augstā temperatūra bija padarī­jusi mīkstus, un iekusis tajos. Lūka atradās zem cietās, saķepušās garozas, un piekļūt tai vairs nebija iespējams. «Mazulītis» bija pārvērties mirušā cietoksnī — dzīva­jiem nepieejamā cietoksnī. Jermakovs ir atšķirts no pasaules un miris. Miris! Komandieris miris!

Bikovs gurdi noslīga uz svelmaini dvesmojošās, iz­kropļotās zemes un pacēla rokas pie sejas. Viņa pirksti atdūrās pret ķiveres gludo virsmu …

Viņi aizvilka Daugi pie «Mazulīša» un noguldīja pēc iespējas ērtāk. Pirms tam Bikovam nācās palīdzēt Jur­kovskim atjēgties. Ģeologs staigāja ap mirušo transpor­tieri, nekā nedzirdēdams, neatbildēdams un nekā nere­dzēdams. Bikovs satvēra viņu aiz pleciem, stingri sapurināja, tad Jurkovskis atjēdzās un paklausīgi sekoja.

Dauge joprojām atradās bezsamaņā. Nebija medika­mentu, pārsēju. Nebija ar ko apsegt drauga apdedzinā­tās kājas. Nevarēja pat noņemt viņam ķiveri, lai padzir­dinātu ar ūdeni: gaisa temperatūra pēc sprādziena bija vēl pārāk augsta, vairāk nekā 80 grādi. Jurkovskis ar Bikovu klusēdami pārvietoja Daugi, rakņājās kravas maisos, aptina ar skrandām viņa ievainotās kājas. Viņi centās Georgu mākslīgi elpināt, paši nezinādami, kādēļ, un ar tērpa driskām mēģināja aizsargāt kailo miesu no svelmainā vēja. Bikovs ik brīdi lūkojās rokas termo­metrā, bet temperatūra krita lēni.

— Nomirs, — ierunājās Jurkovskis. — Otrās pakā­pes apdegums. Slikti. . .

— Ciet klusu! — saniknots ieaurojās Bikovs.

— Aleksej! Viņa lien, — Jurkovskis nomurmināja it kā murgos. ■— Skaties, lien . . .

— Kas? -— Aleksejs atskatījās un uzreiz saprata.

Sarkanās plēves gredzens ap «Mazulīti» lēni, bet ma­nāmi savilkās. Ugunīgā masa līda no visām pusēm uz centru, kur bija noticis drausmīgais pazemes sprādziens, kas sadedzināja «Mazulīti», un kur tagad rēgojās izgāzti, apkausēti akmens bluķi. Virs dziļās, melnās sprādziena piltuves cēlās dūmu mutuļi.

— Noslīcinās, — Jurkovskis turpināja. — Nospiedīs, sašķaidīs . . . Jābēg .. .

— Kurp? — Bikova skatiens pārslīdēja apvārsnim: no visām pusēm līda virsū aveņsarkanā plēve.

Jurkovskis smagi piecēlās, noliecās pie Dauges un uzmanīgi saņēma viņu zem pleciem:

— Ķeries klāt, Aleksej … Ieslēgsimies «Mazulītī». Varbūt tur nogaidīsim …

Dauge žēli ievaidējās, kad viņi spraucās cauri šaura­jai lūkai. Kesonā bija vēl ļoti karsts, daudz karstāks nekā ārpusē.

— Ak dievs! — izmisis noteica Aleksejs, paskatījies termometrā. — Deviņdesmit!

Viņš apgūlās uz nokaitētās grīdas un uzvilka sev virsū Daugi. Jurkovskis steigā pūlējās dabūt lūku ciet. Ne­kādi neizdevās: ir lūkas atvere, ir vāks bija zaudējuši savu pirmatnējo formu. Kaut kā nostiprinājis smago, karsto plastmasas bruņu gabalu, viņš palūkojās pa spraugu:

— Tūdaļ līdīs virsū tankam … Tā neiet apkārt šķēr­šļiem … Iet pāri. . . Paskatīsimies.

Viņš atkāpās no spraugas un tumsā kaut kur nosēdās. Aleksejs klusēja, ieklausīdamies ārpasaules trokšņos, Dauges krākšanā, un juta, ka neciešama svelme grauž viņam muguru. Viņi nolemti iznīcībai. «Mazulītis» ir miris, nav ne pārtikas, ne skābekļa, ne ūdens .. . Dauge jūtas slikti, ļoti slikti. Ko varētu darīt viņa labā? Kaut vai kādu nieku, kaut vai nelietderīgu, ja nekas cits ne­atliek . . .

«Mazulītis» nodrebēja, sarkanā gaisma, kas spiedās iekšā pa lūkas spraugām, kļuva spožāka. Atskanēja čīk­sti un džerkstoņa — sarkanā plēve rāpās virsū sakrop­ļotajam transportierim .. ,

Pēc pusstundas temperatūra nokrita līdz sešdesmit grādiem, un Bikovs, uzmanīgi noņēmis Daugem ķiveri, ielēja pavērtajā mutē malku apelsīnu sulas. Dauge aiz­rijās un atdarīja acis, pilnas ciešanu. Bikovs noglāstīja viņa neskūto vaigu un atkal uzlika ķiveri.

— Kur mēs esam?

— «Mazulītī», Georg, draudziņ … Tu esi ievainots.

— Vai, kā sāp . . . Kājas .. . Kas noticis, kādēļ tumšs? Kāpēc nebraucam? …

— Bija sprādziens, Georg, — Jurkovskis atbildēja un apklusa: pietrūka spēka pateikt visu līdz galam.

— Jā . . . sprādziens . . . Atceros. Mani nogāza no kā­jām un apdedzināja . .. Vladimir, vai tu saproti, kas tas

ir? . .. Apakš zemes eksplodēja atomkatls . .. Atceries, mēs … strīdējāmies … par to … Nelaimējās … Tieši zem mums …

Dauges elpa kļuva ātra, saraustīta. Bikovs līdz galam atgrieza vaļā skābekļa pievadu.

— Labi, labi … Vēl… — Dauge elpoja dziļi, kāri. — Kur Jermakovs? Ko jūs klusējat, Aleksej! Kas no­ticis? …

— «Mazulītis» pagalam, Griša … — Jurkovskis brīdi klusēja, tad lēni pateica visu: — Jermakovs pagalam . ..

Dauge iešņukstējās un atkal zaudēja samaņu. «Mazu­lītis» drebēja, uz bruņām kaut kas čerkstēja, vaļīgi aiz­taisītās lūkas spraugas sarkani spīdēja. Pēkšņi Jurkov­skis ne visai skaļi ierunājās:

— Griša, Griša, atjēdzies… Mēs iesim prom no šejienes . . . Nesīsim tevi uz rokām . . . Griša!

Brīžiem Dauge nodrebēja, karsonī sauca Mašu, rau­dāja.

Bikovs saņēma plaukstas viņa bezspecīgo galvu un piespieda sev klāt. Dauge apklusa.

— Miris? — Jurkovskis jautāja svešā balsī.

Bikovam nočirkstēja zobi:

— Nē, Dauge nav miris. Mēs viņu nesīsim, saprati? Kamēr vien būsim dzīvi. ..

— Nesīsim …

Jurkovskis piegāja pie lūkas, piespiedās pie tās un tikko dzirdami izdvesa:

— Seši gadi kopā . . . Mēness, Marsa tuksneši.. . Seši gadi…

Ar strauju, negaidīti spēcīgu kustību viņš atgrūda lūku vaļā. Apkārt bija nakts, tumsa . . . Tālu tālu, drebē­dama savā spēkā un varenībā, dārdēja Urāna Golkonda, paceļot virs apvāršņa dūmainu, uguns uzliesmojumu cauraustu atblāzmu …

Viņi palika trijatā.