Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Pēc tam Bikovs ar Daugi uz muguras iegāzās slīkšņā, un Jurkovskis izvilka viņus virspusē. Bet pats brīnišķī­gākais — viņi uzreiz atrada vietu, kur pirms mēneša bija nosēdies «Hiuss».

Tomēr . .. «Hiusa» šeit nebija.

Tā vietā pletās metrus sešdesmit plats klajumiņš, ko sedza stingra asfalta garoza. No tā centra uz visām pu­sēm aizlocījās garas plaisas, no kurām augšup stīdza kupla saaudzē ar resniem, glumiem stumbriem …

Vairāk par visu pasaulē Mihailam Antonovičam Kru- tikovam patika sēdēt savas Altaja vasarnīcas dārziņā, kur zem liela, sulīgi zaļa alkšņa speciāli viņam nolikts neliels galdiņš, apkrauties ar grāmatām un strādāt — bez steigas, metodiski, baudot darba prieku. Viņu sais­tīja daži teorētiskās astronautikas jautājumi, un jau sen viņš loloja sapni — uzrakstīt nelielu, bet saturīgu grā­matu, kas sistematizētu visus galvenos sasniegumus šai nozarē pēdējos divdesmit gados.

Pēc specialitātes viņš bija matemātiķis; matemātikas- mehānikas fakultāti beidzis Ļeņingradas universitātē un pirmo laiku strādājis Kosmonautikas institūtā. Savu darbu viņš mīlēja ar visu sirdi un dvēseli, un vislielākais baudījums viņam bija redzēt, kā uz papīra rindojas ļoti sarežģītu, bet tai pašā laikā skaistu un dziļi nozīmīgu formulu rindas. Viņš bija lielisks darbinieks un kļūdījās reti.

Pašam nemanot, viņš aizrāvās ar toreiz vēl jauno atomdegvielas impulsu raķešu automātiskās vadības matemātiskām problēmām. Un tas noteica viņa turp­māko likteni. Neatlaidīgais Krajuhins iesaistīja viņu savā plašajā darbības sfērā, piespieda beigt stūrmaņu- kosmonautu skolu un kā vienu no pirmajiem sūtīja iz­mēģinājuma lidojumos aiz asteroīdu joslas. Tas notika pirms gadiem piecpadsmit.

Krutikovs pabija gan uz Mēness, gan uz Marsa, gan pat asteroīdu joslā, kļuva par lielisku stūrmani, piedzī­voja daudz ko tādu, par ko pat sapņot nevarētu Kos­monautikas institūta zinātniskais līdzstrādnieks, strādā­jot praktiskās matemātikas nozarē. Un tomēr vairāk par visu pasaulē viņam patika sēdēt kupla koka ēnā, rak­ņāties biezās grāmatās raupjos ap vākos, pārklāt baltas papīra loksnes ar gleznām matemātisko hieroglifu rin­dām un, pašam neapzinoties, klausīties lapotnes šal­koņā, kad žilbinoša saule, šķiet, nekustīgi kavējas dzid­rajā zilgmē. 2ūžo maigs, silts vējiņš, zem galda spainītī ar mākslīgo ledu dziest pudele narzana, pie jāņogu krū­miem sieva ar meitiņu lasa ogas ievārījumam, bet dē­lēns — apbrīnojami nadzīgs puika — nosēdies, protams, pie skudru pūžņa un, skaļi čalodams, pauž savu iz­brīnu . . . Debesis tīras, bez mākoņiem, zilas, un spāre, spārniem varavīkšņaini spīguļojot, rāpo pa gaišzilās krūzītes malu … Ir tik labi!

Atsveicinājies no biedriem, Mihails Antonovičs, el­koņiem atbalstījies pret vaļējās lūkas malu, vēl ilgi stā­vēja kesonā un vēroja, kā mutuļojošā miglā purvāja džungļos izgaist «Mazulīša» uguntiņas. Transportieris izzuda, un uzreiz kļuva tumšāks — «Hiusa» stūrmanis palika viens.

Aizritēja laiks, un virs purvājiem vāji ieblāzmojās diena. Krēsla vērtās sārta. Taču joprojām visapkārt gū­lās purva migla. Lipīga, blīva tā lēniem, neskanīgiem viļ­ņiem cēlās virs burbuļojošā dubļu krātera, ar smagu segu pārklāja kuģi, biezām vērpetēm ietina gigantisko augu palsos stāvus — tur redzēja blāvas sēnes, ļodzīgi trīsošas rasenes un vēl kaut kādus pavisam svešādus augus — bezkrāsainus, neparasti izlocītus, izlauzītus. Sarkanīgajā krēslā to stublāji te iznira, te atkal nozuda, un šķita, ka tie gluži kā sapnī peld, peld un nekādi nevar aizpeldēt un izzust. Reizēm uzsmidzināja silts lietus, migla sabiezēja, un karsto avotu īdzīgo guldzoņu pār­skanēja vienmuļā lietus lāšu čaboņa.

Mihails pārlūkoja visu kuģi, nomainīja dažus aparā­tus, kas bija cietuši nosēšanās laikā, pārbaudīja, vai aparatūra kārtībā, rūpīgi uzkopa biedru kabīnes. No Dauges spilvena apakšas izkrita zilganas lapiņas ar sar­kanu maliņu — tās bija uz rakstāmmašīnas rakstītas vēstules, Marijas Sergejevnas vēstules. Krutikovs tās kārtīgi salika galdiņa atvilktnē. Jurkovska kabīnē mē­tājās bieza burtnīca melnā ādas iesējumā. Mihails to pazina: nu jau vairākus gadus Volodja ierakstīja tanī savas dzejas. Piešvīkātās lappuses greznoja fregatu at­tēli un lepni profili ar vienveidīgi kumpiem deguniem. Pēdējais dzejolis sākās tā:

Mījotā! Pelēko rudeņu draudziņ!

Vai gaidi? Vai atceries vēl?

Un, kaut arī visi četri panti (tai pašā garā) bija pār­svītroti ar treknu svītru un papildināti ar paša autora kategoriskiem komentāriem (viskorektākie vārdi šajos komentāros bija «draņķis», «slienāšanās»), Mihails no­pūtās, apsēdās uz gultas malas, pārskrēja acīm dažas rin­diņas un iebāza burtnīcu kombinezona kabatā T būs ko palasīties pirms gulēšanas. Jurkovskis nekad neslēpa savas dzejas, kur nu vēl no saviem tuvākajiem drau­giem.

Pirmajās dienās sakari bija slikti, uztvērējs klusēja, un Mihails Antonovičs veltīgi stundām ilgi nokvernēja pie mikrofona, griezdams variometra rokturi un ar ce­rībām murminādams:

— «Mazulīt», «Mazulīt» … Šeit «Hiuss»! Atbildiet! Kāpēc jūs neatbildat? «Mazulīt», «Mazulīt», šeit «Hiuss»! Es klausos . ..

«Mazulītis» neatsaucās, bet reiz ēters līdz «Hiusam» atnesa noslēpumainus signālus: trīs punkti, svītra, punkts, trīs punkti, svītra, punkts . .. Satrauktais stūr­manis ilgi un neatlaidīgi pūlējās nodibināt sakarus ar nepazīstamajiem, kuri nonākuši briesmās, un tikai dau­dzas dienas vēlāk Jermakovs viņam paskaidroja, ka tie bijuši bojā gājušā Bondepadhaja automātiskie peilējumi.

Kad beidzot cauri trokšņiem, kaucieniem un sprak- šķiem reproduktorā ieskanējās Jermakova mierīgā, no­svērtā balss, Krutikovs iegavilējās kā bērns. No šī brīža sakari kļuva regulāri. Komandieris paziņoja, ka viss kār­tībā. Mērķis sasniegts. Golkonda pretojoties visiem pek­les līdzekļiem, tomēr pētījumi risinoties veiksmīgi. Ģeo­logi strādājot augas dienas un savākuši daudz materiālu. Spicins un Bikovs palīdzot kā vien prazdami.

— Tā gan, tā gan . .. — bubināja Mihails Antonovičs, priecīgi mādams ar galvu. — Sveiciniet viņus, Anatolij Borisovič, nododiet sveicienus!

«Mazulīša» komanda tagad esot tik ļoti aizņemta ar pētījumiem, ka visbiežāk ar Mihailu Antonoviču runā­šot pats Jermakovs. Viņš mazliet savainojis kāju un tāpēc nevarot piedalīties darbos ārpusē.

— Ai-ai! — Mihails Antonovičs uztraucās. — Kā tad jūs tā? Tik neuzmanīgi! …

Reizēm ar stūrmani runāja Aleksejs Bikovs. Kā viņš apgalvoja, Bogdanam savu dežūru laikā nekādi neizdo­doties nodibināt sakarus ar «Hiusu». Ir gan neveiksme! Mihails Antonovičs par to ļoti bēdājās un lūdza nodot Spicinam sevišķi sirsnīgus sveicienus: viņš ļoti mīlēja Bogdanu, vairāk par visiem. Veci draugi! Piecpadsmit gadu — tas nav joks!

Taču ļoti bieži ēters klusēja, un nemierīgajā atmosfērā sprakstēja tikai elektriskie lādiņi. Mocīja skumjas un vientulība. Ļoti grūti, kad nav ar ko parunāt, pasmieties, pastrīdēties. Arī pusdienot vienam pašam kaut kā sku­mīgi, kumoss mutē nelien. Krutikovs mēģināja strādāt, tomēr neuzrakstīja ne rindiņas. Viņš mēģināja lasīt. Sā­kumā tas viņu aizrāva; «Hiusa» bibliotēkā atradās daudz labu, jaunu grāmatu, un Mihailam Antonovičam pēdējos gados reti bija nācies lasīt daiļliteratūru: darbs paņēma visu laiku, pat brīvo. Taču šī aizraušanās neturpinājās ilgi: traucēja domas par biedriem, par ģimeni. .,