Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Rīdams asaras, Mihails Antonovičs skatījās te uz cilindra izliekto vāku, te uz Jurkovska seju, kas bija melna kā ogle, te uz Bikova seju, ko gandrīz pilnīgi aiz­sedza tumšas aizsargbrilles.

— Neraudi, Mihail, — atkārtoja Jurkovskis, — labāk vēlreiz noskaņojies uz Golkondu …

Kad vadības kabīni piepildīja augstas un neatlaidīgas «tū-ūt, tū-ūt, tū-ūt» skaņas, Aleksejs Petrovičs Bikovs noņēma brilles.

— Bākas, — viņš nomurmināja, miedzot acis. — Mūsu bākas! . . .

«Tū-ūt, tū-ūt, tū-ūt.. .»

— Vai tu, Mihail, varētu lidot pēc šiem peilēju- miem? — čukstēja Jurkovskis. Ass, gavilējošs lepnums zaigoja viņa iegrimušajās acīs.

— Protams … Skaidrs, ka varētu! — Resnais stūr­manis berzēja vaigus, bet asaras joprojām lielām lāsēm bagātīgi krita uz vadības pults. — Un ne tikai es, kurš katrs iesācējs varēs! … Uzliec taču brilles, Aleksej! — viņš pēkšņi iesaucās žēlabainā balsī. — Atkal gribi kļūt akls? …

«Tū-ūt, tū-ūt, tū-ūt,» skanēja Kosmosā virs bezdibenī grimstošajiem tuksnešiem un purviem, virs ugunīgajiem mākoņiem, virs sadragātajiem kuģiem, virs sakropļotā «Mazulīša», virs Bogdana nezināmā kapa, virs mūžīgi dārdošās Golkondas krātera .. .

— Līdz «Ciolkovskim» palicis pusotra tūkstoša kilo­metru, — sacīja Mihails Antonovičs un pasniedzās bei­dzot pēc kabatas lakatiņa.

— Tu nedrīksti raudāt, Mihail, — čukstēja Jurkov­skis. — Darbs ir paveikts . . . Mēs … nespējām veikt vai­rāk . . . Bet ceļš tagad ir brīvs. Un mēs atgriežamies. Bi­kovs … es … un Georgs.

Bikovs atkal uzlika brilles.

«Tū-ūt, tū-ūt, tū-ūt,» dziedāja tālās bākas.

Trešās daļas beigas

Aleksejam Petrovičam Bikovam, Zemes un Ve­nēras tuksnešu uzveicējam un tā tālāk un tā tālāk, Augstākās Kosmo­nautikas skolas trešā kursa ziedam no

necienīgā planetologa Volodjas Jurkovska

sveiciens!

Vai Tev, mans sarkanādainais brāli, nešķiet, ka mūsu sarakstei ir mazliet konvulsīvs raksturs? Pēdējos div­arpus gados (izlabo, ja es kļūdos) esmu nosūtījis Tev četras vēstules, uz kurām saņemta tikai apmēram viena. Un arī šī vienīgā bija rakstīta plašā rokrakstā uz pus- lappuses. Vēsturei ir zināms tikai vēl otrs tikpat intensī­vas sarakstes gadījums, proti, cara Ivana Bargā kores­pondence ar aizbēgušo kņazu Kurbski. Vēsture aplie­cina, ka abas augstās puses septiņpadsmit gadu laikā pamanījušās uzrakstīt tikai sešas vēstules. Ivans Bargais uzrakstījis divas, Kurbskis savukārt četras, pēc tam no­miris, droši vien no pārpūles. Mūsu laikos cilvēki ir stiprāki, un tā es rakstu Tev piekto. Tiesa, lai tas no­tiktu, bija vajadzīgs liels gribas spēks un zināmu ap­stākļu sagadīšanās.

Vakar medicīniskajā apskatē vecākais ārsts Ļeontjevs, atbalstījis savu pirmo zodu uz otrā, otro — uz trešā, bet pārējos — uz krūtīm, paziņoja, ka aizliedz man piedalī­ties trešajā ekspedīcijā ap Golkondu un ieteic no­darboties ar ārstniecisko vingrošanu un sulīgiem (iedo­mājies tikai!) bifštekiem! Miegs, sporta zāle, baseins, jonu duša, bibliotēka, pēc tam redzēs, kā būs. Es ne­strīdējos. Katrs strīds ar Ļeontjevu noved vienīgi pie tā, ka rodas iespēja aplūkot viņa zodus, kurus viņš pa­ceļ pret griestiem, un dzirdēt domīgu repliku:

«Hm .. . Nekādi nevaru atminēties, kad nākamais ku­ģis dosies uz Zemi!»

Tā es pirms stundas pavadīju zēnus ekspedīcijā un aiz lielām bēdām nolēmu izlādēties, rakstot vēstuli. Savā laikā Tu lūdzi mani pastāstīt, kā tas notika. Cik atceros, vaļas trūkuma dēļ toreiz es ieteicu Tev lasīt laikrak­stus un skatīties populāras televīzijas pārraides. Tagad man laika diezgan.

Pirms astoņpadsmit mēnešiem, tas bija apmēram tais dienās, kad Tu mocījies ar eksāmeniem, pēc Krajuhina pavēles bez svinīgām runām un orķestra no starpplanētu bāzes «Ciolkovskis» pacēlās trīs «Hiusa» tipa fotonu ra­ķetes un ar pusotras stundas intervāliem cita pēc citas ienira Venēras atmosfēras sārtajā dūmakā. Pirmais ku­ģis gāja ar Bezūdens Okeānu Admirāļa Mihaila Antono- viča Krutikova vimpeli. Admirālis, korpulents un ne­vainojami noskuvies, pats personīgi stājās pie vadības pults. Viņa acis staroja. Spļaudams violetas ugunis, va­renais kuģis traucās pēc otrās klases kosmodroma «Urāna Golkondas» bāku peilējumiem. Trīsreiz ugunīgās debesis ieblāzmojās violetos uzliesmojumos. Trīsreiz pāršķēlās smagie mākoņi. Trīsreiz nodrebēja piķa rūdas smiltāji. Smagi iepletušies un ar reaktoru kolonām šķem­bās ierakušies, pieckājainie tērauda giganti beidzot no­stājās blakus.

No tiem izkāpa cilvēki spektrolīta ķiverēs, izkrāva automātiskas tanketes, zemes rokamos agregātus, kā- purķēžu transportierus ar hermētiskām kabīnēm. Cilvēki sadalījās grupās. Astoņi ar diviem transportieriem, ku­rus piekrāva ar mīnām, devās uz austrumiem spridzināt klintis, paplašināt kosmodromu, uzstādīt papildu bākas. Viņi nozuda melnajā dūmakā, un drīz vien aiz apvāršņa atskanēja dobja dārdoņa un uzšāvās pinkainas sprā­dzienu sēnes.

Divdesmit celtnieki Viktora Gaidadimova vadībā (tas, kurš uz Marsa būvēja Lielā Sirta ostu) iesēdās savās savādajās mašīnās un nesteigdamies devās uz dienvi­diem, pretī kalnu grēdai, lai tur plānotu un attīrītu būv­laukumu nākamajai pilsētai un raktu būvbedres. Tai pašā virzienā četru kilometru lieliem lēcieniem aizjo­ņoja divi raķetomobiļi ar astrobiologiem: svešu pla­nētu floras un faunas cienītāji steidzās uz Karsto purvu, aiz satraukuma kratīdamies uz saviem formalīna trau­kiem un paraugu kastēm.

Kā pēdējie — solīdi un ar cieņu —- aizgājām mēs, ģeo­logi. Mēs zinājām savu vērtību. Grupas vadītājs — Pavels Nikolajevičs Lins deva komandu, un mēs, sa­sēdušies transportieros, virzījāmies uz ziemeļiem, pretī Dūmu jūras krastiem, dzīdami sev pa priekšu daudzroku robotu barus — tur bija divkājaini, seškājaini un uz kāpurķēdēm. Roboti, kas bija ietrenēti uz aktīvām vie­lām, virzījās izklaidus ķēdē, pa ceļam apostīdami iežus, izvēloties paraugus, pierakstot, aprēķinot, saglabājot at­miņā un laiku pa laikam paziņojot mums savu pētījumu rezultātus. Viņi darbojās metodiski un noteikti, un mums jau likās, ka mēs tikai krausim somās gatavus atklāju­mus. Taču Dūmu jūrā notika aizķeršanās.

Roboti sastapās ar nolādētās aveņsārtās plēves lau­kiem, kuri tur aizņem burtiski tūkstošiem hektāru. Radi­ācija bija pārāk spēcīga robotu programai, un viņi iz­lēca no Dūmu jūras gluži kā applaucēti un ilgi kvernēja uz vietas, kā apdulluši kustinādami taustekļus. Uz ātru roku nācās pārkārtot programu, un roboti atkal varonīgi metās uzbrukumā un sanesa sarkano plēvi tādā dau­dzumā, ka mēs nezinājām, kur to likt. Astrobiologiem bez atlīdzības tika nodotas desmit tonnas šī sarkani vio­letā draņķa. Starp citu, izrādījās, ka mūsu minējums bijis pareizs: tās patiešām ir mikroorganismu kolonijas, kuras saviem dzīvības procesiem izmanto radioaktīvās sabrukšanas enerģiju. Pierādīta arī sarkanās plēves ne­apšaubāma tieksme uz apakšzemes sprādzienu centriem. Viens otrs šeit cer to izmantot kā indikatoru, kas brīdi­nātu no briesmām. Ja mēs toreiz būtu zinājuši! . . .

Sākās uzbrukums Golkondai. Rēca dzinēji, skraidīja cilvēki, drāzās transportieri, saceldami melnu putekļu mākoņus. Šur tur jau strīdējās, viens otrs jau brēca ēterā, brīdinādams, ka nav lidojis uz šejieni niekoties, bet vecākais ārsts Ļeontjevs vienam otram jau sāka in­jicēt aradiatīnu un sirdīgi vaicāja, kad aties nākamais kuģis uz Zemi . . . Pēc dažām stundām «Hiusi» aizlidoja un atgriezās ar pastiprinājumu: pēc «Hiusiem» no ugu­nīgajiem mākoņiem sāka birt automātiskās kravas raķe­tes, bāztin piebāztas ar materiāliem, ierīcēm, pārtiku, grāmatām, apģērbu. Ar katru minūti Cilvēka roka aiz­vien spēcīgāk sažņaudza Golkondas melno rīkli.