Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Bet «Hiuss» necaurredzamajā tumsā stāv vesels un neskarts, ja neskaita dažu nenozīmīgu aparātu bojāju­mus un vienu radioiekārtas komplektu, ko sadauzījis, acīm redzot, pats Mihails Antonovičs …

«Hiuss» stāv, jā, bet kur? To stūrmanis nezina. Galu galā tas nav svarīgi. Stundām un dienām viņš kvern pie rācijas, izsaukdams «Mazulīti», viņš gaida signālu lido­jumam uz jauno kosmodromu. Taču signāla nav. Bet ko tad, ja signāla vispār nebūs? Mihails Antonovičs pieceļas un sāk soļot pa vadības kabīni, neapzinīgi kār­todams slīdošos, netīros apsējus uz sagraizītajām rokām.

Ja sakari netiks atjaunoti, «Mazulītis» dosies uz ag­rāko nosēšanās vietu. Viņi meklēs «Hiusu». Viņi neat­radīs to purvā. Viņiem ļoti maz ūdens . . . Bet kāpēc tādā gadījumā viņi nedod signālu? Vai varbūt signāls bijis?

Mihails Antonovičs sasprindzināja visus savus spēkus, cenzdamies pārvarēt nodevīgo vājumu. Mierīgi! Mierīgi, velns parāvis! No katra stāvokļa ir vismaz divas izejas, kā mēdz sacīt Georgs Dauge. Kuģis ir vesels un nebo­jāts — tātad Mihailam Antonovičam nekas nedraud . .. Galu galā ne jau tas ir galvenais . . . Varbūt doties uz purvu? Atstāt tur kādu zīmi? Blēņas! Desmitiem kilo­metru neiedomājami grūta ceļa, «Hiuss» paliek bez uz­raudzības … Un vispār — kur ir šis purvs? Kurp iet?

Viņš iebelza sev pa pieri. Kā viņš bija varējis aiz­mirst? Abas signālraķetes «divdesmitos nulle nulle pēc «Hiusa» laika jebkurā dienā» — tā bija teicis Jermakovs. Mihails Antonovičs nolaidās apakšējā kesonā un, atvēris lūku, nokļuva stīgrā vējā un tumsā. Sevišķi grūti bija nolaist lejā signālraķetes. Vajadzīgas abas divas, no­teikti abas! Vienu Jermakovs var nepamanīt, tā viņš toreiz bija sacījis.

Stūrmanis aizstiepa abas raķetes metrus simt no «Hiusa»; sasprindzinādams visus spēkus, grīļodamies niknajā vējā, viņš tās vilka un beidzot uzstādīja. Pēc tam pārbaudīja pulksteni un ieslēdza starta mehānismus. Drošības labad vajadzēja patverties «Hiusā», taču viņš nevarēja atrast trapu: vējš elastīgās kāpnītes bija aiz­pūtis kaut kur sāņus. Zaudēdams samaņu, Mihails An­tonovičs nogūlās aiz resnās reaktora kolonas. Viņš ne­redzēja un nedzirdēja, kā signālraķetes viena pēc otras līdzīgi baltiem zibšņiem uzšāvās debesīs un tur, augstu virs mākoņiem, sašķīda apžilbinošās, ugunīgās lodēs . . .

.. . Beidzot atgriezies «Hiusā», stūrmanis ar grūtībām piespieda sevi novilkt tērpu, aizvilkās līdz savai kabī­nei un nokrita uz kojas. Vairākas stundas viņš nogulēja pusnesamaņā, pēc tam pilnīgā vienaldzībā izdzēra krūzi vēsa buljona, uzkāpa vadības kabīnē. Un tikai tur viņš pamanīja, ka viņa rokas pulkstenis atpaliek no lielā hro­nometra — nevainojami precīza mehānisma, kas darbo­jās uz metāla molekulu disociācijas principa, — par div­padsmit minūtēm! Viņš bija palaidis signālraķetes div­padsmit minūtes vēlāk par norunāto laiku! Jermakovs signālus varēja ievērot, bet tikpat labi varēja arī neievē­rot .. . Taču stūrmanim vairs nebija spēka prātot par kļūdas iespējamām sekām. Tagad atlika tikai viens: gaidīt.. .

Mihails Antonovičs pielēca kājās. Jābūt īstam ēze­lim … nē, drausmīgi pārbaidītam, lai pilnīgi aizmirstu otru iespēju — pašu vienkāršāko! Var taču ieslēgt lo­katorus! Agri vai vēlu Jermakovs tos nopeilēs un atra­dīs «Hiusu»! Pavisam vienkārši! . . .

Krutikovs noliecās pār pretmeteorītu iekārtas vadības pulti. Kad apaļie ekrāni iespulgojās pelēkā gaismā, viņš pat sāka dungot kādu vieglprātīgu dziesmiņu .. .

Kopš tā laika bija pagājušas četras dienas.

— «Mazulīt», «Mazulīt», šeit «Hiuss» . . . Uztveriet manus peilējumus. Viļņa garums . . .

Venēras atmosfēra ir untumaina. Tā ne vienmēr laiž cauri lokatora radioimpulsus. Pacietību, pacietību .. .

— Šeit «Hiuss», šeit «Hiuss»! Uztveriet manus peilē­jumus . . .

Bet ko nodomājuši uz «Ciolkovska», ja pamanījuši signālraķetes? Droši vien staigā sērās, Mahovs gatavo automātiskās glābšanas raķetes, Krajuhins novecojis un sadrūmis sēž savā kabinetā: bojā gājis viņa sapnis, viss viņa dzīves mērķis — bojā gājis «Hiuss»! Nē, tikai ne «Hiuss»! Lieliska, brīnišķīga mašīna! . . .

— … Klausos jūs! «Mazulīt», «Mazulīt», «Mazulīt» . ..

Diena sekoja dienai. «Mazulītis» neieradās, neatsau­cās. Tātad nelaime. Tātad viņš veltīgi gaida, mokās . . . Nē! Viņam ir jāgaida, viņi nevar neatgriezties . . .

— «Mazulīt», šeit «Hiuss»! Klausos jūs. Šeit «Hiuss» . … Uztveriet manus peilējumus . ..

Devītajā dienā viņš pārbaudīja lokatoru, pārbaudīja barības komplektu speciālajā tērpā, paņēma automātu un nokāpa lejā, uz cietajiem, akmeņainajiem iežiem zem «Hiusa». Debesīs trauca ugunīgi mākoņi. Smilts šeit bija rūsgana un smalka. Vējš dzina to, auroja austiņās, šū­poja sauso augu biežņu kādus divsimt metrus no kuģa. Tie bija tie paši koki ar plakanajiem vainagiem. . . Daudzi no tiem izskatījās it kā apdeguši, kaut gan no «Hiusa» atradās tālāk par puskilometru.

Stūrmanis pavērās visapkārt, sakārtoja uz kakla auto­mātu, noglāstīja raupjo, sažuvušiem dubļiem pārklāto, milzīgo reaktora kolonu un soļoja uz priekšu, pretī bie­zoknim. Ilgāk gaidīt viņš vairs nevarēja. Draugi gājuši bojā — tas ir skaidrs, taču viņš neaizies no šejienes, neaizvedīs «Hiusu» tikmēr, kamēr neuzies viņu līķus . . .

Iegājis apsvilušajā mežā, viņš gandrīz tūdaļ pat uz­dūrās trim cilvēkiem. Viens, milzīgs, līda, locīdamies kā tārps, ķerdamies pie katra izcilnīša, un vilka uz muguras otru -— pārsietu netīrām skrandām, nekustīgu, bezpa­līdzīgu, ļenganu. Trešais līda nopakaļus. Ap vidukli viņam bija sasieta siksnas cilpa, siksnas gals viņu sais­tīja ar pirmo. Viņi rāpoja taisni virsū sastingušajam stūrmanim. Pēkšņi zaudējis valodu, smakdams no šaus­mām un prieka, Mihails Antonovičs ieraudzīja, ka pir­mais, kurš līdzīgi zalktim līda pa priekšu, visā spēkā at­sitas ar sudrabaino ķiveri pret koka stumbru, ievaidas, aprāpo apkārt kokam un dodas uz priekšu — neatlaidīgi un nikni. . .

Beidzot Mihails Antonovičs iekliedzās un metās pretī viņiem. Tad pirmais apbrīnojamā ātrumā piecēlās uz ceļiem, un viņa rokās nozibēja automāts.

— Kas? — viņš iesēcās.

— Aleksej! — iekliedzās Mihails Antonovičs un no­krita blakus uz ceļiem, pieplaka un ieraudājās sāpīgām, niknām un priecīgām asarām . . .

Zem viņa zābaka, iemīts putekļos, iečaukstējās pa­pīrs — kādreiz balts, tagad notriepts dzeltenīgiem dub­ļiem, saņurcīts, ieplēstām, driskainām malām. Taču uz tā vēl varēja atšķirt gan melno Golkondas plāceni, gan purvāja gredzenu, gan mazu, sarkanu aplīti uz dienvid­austrumiem no dubļu krātera. Ja Mihails Antonovičs zinātu savas koordinātes, viņš uzreiz ieraudzītu, ka šai aplītī stāv «Hiuss». Anatolijs Borisovičs Jermakovs, pa­saulē labākā kosmosa kuģa komandieris, kļūdījās reti. Arī šoreiz viņš bija kļūdījies tikai par dažiem kilo­metriem . . .

Kad Bikovs bija beidzis savu stāstu, Mihails Antono­vičs iešņukstējās:

— Biedri! Mani brāļi! Bogdans, Jermakovs… — lielas, straujas asaru lāses tecēja pa viņa apaļajiem, lab­sirdīgajiem vaigiem, aizķērās biezajos bārdas rugājos.

— Nevajag . . . raudāt, — ar grūtībām izrunāja Jur­kovskis.

Viņš gulēja krēslā blakus pienaini baltam, slēgtam cilindram, kurā snauda, peldēdams dziedinošā šķidrumā, pārsiešanas un injekciju izmocītais, kailais Dauge.