Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Deviņpadsmitās dienas rītā pēc «Mazulīša» aizbrauk­šanas Mihails Antonovičs jutās slikti. Viņu uzmodināja kāda nepazīstama balss, un, pielēcis no kojas, viņš ilgi raudzījās kabīnes pustumsā, kamēr beidzot saprata, ka tā bijusi viņa paša balss. Galva likās briesmīgi smaga, pirkstu galos dūra tūkstošiem adatu. Gribējās no jauna atgulties. Viņš iesnaudās, taču ne uz ilgu laiku, atmodies sameklēja termometru un pārbaudīja temperatūru. Šo­reiz tā, izrādās, bija normāla.

«Uz cīņu mostiet, darbaļaudis . . .» stūrmanis iedziedā­jās nepareizā melodijā, un pēkšņi viņam ienāca prātā, ka šo dziesmu viņš dzied vienmēr no rītiem, kad jūtas slikti, lai iemidzinātu sievas modrību, un ka nekad vi­ņam nav nācies dziedāt to ekspedīcijās. Kas var būt vēl ļaunāk — sasirgt tagad, pilnīgā vientulībā, tukšā kuģī.

Viņš piespieda sevi uzcelties, pieturēdamies ar roku pie «Hiusa» tērauda ribām gaitenī, iegāja vadības ka­bīnē un nosēdās pie raidītāja. «Mazulītis» neatbildēja.

— Jāiet laukā, jāizkustas, — balsī noteica stūrmanis. — Es esmu slims, jāiziet, jāizkustas.

Nedrošā gaitā viņš devās pa gaiteni uz priekšu un apstājās pie kabīnes, kur glabājās speciālie tērpi. Viņš atskatījās: maigā gaismā spīdēja matētie lampu kupoli, uz smagajām metāla sienām vēl šur tur rēgojās brūni plankumi — tos bija atstājis sarkanais pelējums, kas pirms trim nedēļām ielauzās kuģī. Mihails piepeši gan­drīz fiziski sajuta nospiedošo klusumu, kas glūnēja tuk­šajos gaiteņos un kabīnēs — gaidīšanas klusumu, vien­tulības klusumu …

— Uz augšu, uz augšu, izkustēties… — stūrmanis murmināja, vilkdams speciālo tērpu.

Ar lielām pūlēm viņš aizkļuva līdz augšējam kesonam. Ķivere gūlās uz pleciem neparasti smagi, rokas ar grū­tībām atvēra lūku. Vāks atkrita, un Mihails Antonovičs drīzāk saļima nekā atspiedās uz platās atveres malas.

Miglas nebija. Virs galvas pletās necaurskatāma tumsa, bet apkārt, cik tālu vien sniedza acs, klājās vāji mirdzošs līdzenums.

Viņš atbīdīja ūdensaugu lipīgos stublājus, kas bija apvijušies ap kuģi, nikni tos plēsa — tie traucēja ska­tīties. Tumsa, tukšums …

— Tukšums … — stūrmanis izdvesa.

Pēkšņi pie apvāršņa viņš pamanīja ugunīgu blāzmu. Tā tuvojās, auga, aprija melno tumsu. Iekliedzies Mi­hails Antonovičs tieši savā priekšā saskatīja smilšu tuk­snesi. Šī vēju plosītā līdzenuma vidū stāvēja gigantisks virpuļviesulis, pilnīgi nekustīgs, draudīgs, mutuļojošs. Parādība nostājās atlēkušā stūrmaņa priekšā, pēc tam sašūpojās, iedrebējās un acumirklī nozuda. Tikai tālumā virs kalnu smailēm, kas bija kļuvušas ugunssarkanas, uzliesmoja un nodzisa gaismas plankums …

. . . Virs purvāja atkal iedegās blāzma. Krutikovs soli atkāpās. Tagad mirdzošajā dūmakā gaisā uzšāvās gigan­tiskas klints veidols, tās virsotne apžilbinoši spīguļoja baltā, sudrabainā mirdzumā. «Sniegs? Simt grādu lielā karstumā?» Klints pakājē nekustīgi kuploja sarkanīgi koki ar plakaniem, neparastiem vainagiem — daudz, ļoti daudz koku — veseli meži. . . Tie pārklāja visas kalnu nogāzes. Skaisti. ..

Stūrmanis cieši samiedza acis un atkal lēnītēm atvēra. Tumsa. Tukšums. «Mirāža? . . .» viņš nodomāja. «Mirāža vai halucinācijas? .. .»

Mihails Antonovičs neatcerējās, kā viņš bija nokļuvis lejā, dzīvojamās telpās. Galva bija kļuvusi skaidrāka. «Mirāža vai halucinācija?» Viņš paņēma kinoaparātu un atgriezās augšējā kesonā. Dīvainā parādība atkal šūpojās lūkas priekšā, un viņš to uzņēma, izlietojot vai­rākus desmitus metru filmas.

Filmu viņš attīstīja nekavēdamies. Jutīgās lentes kad­ros skaidri bija iezīmējušies koku vainagi, klints . . . Jā, viņš atcerējās: Zemes tuksnešu mirāžas arī var fik­sēt uz filmas. Tātad uz šīs planētas ir vēl kaut kas bez šiem pretīgajiem purviem un melnajiem tuksnešiem.

Mihails Antonovičs atlaidās krēslā un ilgi sēdēja, raudzīdamies taisni sev priekšā. Griezīgs zvans lika vi­ņam satrūkties: draugi! Viņš skriešus metās pie raidī­tāja. Jermakova vienmērīgā balss, kā allaž, sasparoja viņu. Labāk klusēt par visiem šiem uztraukumiem. Mi­rāža ir mirāža, bet šorīt pamodies viņš sajuta vājumu. Kas to lai zina, kas tā par slimību . . . Varbūt tomēr brī­dināt Jermakovu, apspriesties ar viņu? Taču viņš to ne­izdarīja. Viņi sāka runāt par Bogdanu: atkal viņš ne­varot pienākt pie rācijas— ir gan neveiksme! Galu galā tuvojās jau beigas . . . Tālākās darbības plāns? . . . Visla­bākais būtu …

Šai mirklī grīda zem stūrmaņa kājām sašūpojās un sāka grimt lejup, ausīs iespiedās smalka, svilpjošā skaņa. Mihails Antonovičs, šķiet, iekliedzās, jo Jerma­kovs jautāja, ko viņš sacījis. Reproduktorā iegaudojās sirēnas, sāka ķērkt, tarkšķēt. . . Krutikovs mēģināja pie­celties no krēsla, taču otrs grūdiens viņu notrieca no kājām. Krizdams viņš pieķērās pie radioiekārtas un pa­

rāva to sev līdzi — kaut kas nošķindēja gāzdamies un šķīzdams . . . Zemestrīce! Stūrmanis piecēlās un piestei­dzās pie mikrofona, sauca Jermakovu. Atbildei skanēja sēkšana, rūkšana, auri. . . Sienas nodrebēja, sašķie­bās . . . Savicinājis rokas, stūrmanis atkal nogāzās uz grīdas, pašļūca gabalu, kamēr atdūrās ar muguru pret vadības pults vēso metālu. Asais, ilgstošais svilpiens pārgāja varenā basa dūkoņā un aprāvās ar dobju dārdu.

Kopš tā laika, kad kuģis nosēžoties ar reaktoru gre­dzeniem bija dziļi ieurbies staignajos, dūņainajos iežos, ūdens piesātinātie, elastīgie dūņu slāņi zem «Hiusa» milzīgās tērauda masas nepārtraukti blīvējās un liecās. Dūņas atkāpās mikronu pa mikronam, centimetru pa centimetram un beidzot neizturēja. Un tagad milzīgais «Hiuss» smagi gāžas bezdibeņa dūņu atvarā .. . Biedri atgriezušies veltīgi meklēs to. Tai vietā, kur stāvēja kuģis, viņi atradīs vienīgi melnu, platu klajumu … Viņi aizies bojā, zaudējuši visu — ūdeni, skābekli, pārtiku un — pats galvenais — signalizācijas līdzekļus … Viņi nevarēs izsaukt palīdzību no «Ciolkovska» . . .

Stūrmanis pieķērās pie vadības pults malas, cenzda­mies piecelties. Kuģis spēcīgi sašķiebās un sāka gāzties uz sāniem . . . Pēc dažiem mirkļiem «Hiuss» nogulsies uz sāniem . . . varbūt pat apgāzīsies ar sprauslām uz augšu… Tā būtu nāve! Beidzot Mihails Antonovičs sasniedza galveno pulti, uzlika rokas uz svirām.. . Daudzkrāsainā varavīksnē uzliesmoja ierīču spuldzī­tes…

Un slīkšņa nodrebēja. Palsie džungļi sašūpojās. No melnā purva karstās žurgas uzšāvās zilu tvaiku mu­tuļi . . . apžilbinoša spožuma apņemts, pērkonīgi dār­dēdams un kaukdams, līdzīgs milzīgam posmkājim, piec- kājainais «Hiuss» iznira no sēcošā muklāja, pavisam īsu mirkli it kā apstājās virs purvāja un uzšāvās melnajās debesīs, atstādams aiz sevis platu — metrus sešdesmit diametrā — asfalta laukumu, no kura centra sākās līk­loču plaisas.

—- «Mazulīt», «Mazulīt», šeit «Hiuss»! Klausos jūs! Šeit «Hiuss»! «Mazulīt», «Mazulīt»! «Mazulīt»! «Hiuss» klausās jūs. Šeit «Hiuss», klausos. Pāreju uz uztveršanu.

Mihails Antonovičs pagaidīja, brīdi klausījās gaudo­šanu ēterā un izslēdza rāciju. Neatbild. Jau piekto dien­nakti klusē. Kas noticis? Kāpēc nav signāla lidojumam uz jauno kosmodromu? Vai tiešām . ..

Balstīdamies ar visām piecām kolonām uz stingriem, melniem, smiltīm klātiem akmens iežiem, «Hiuss» stāv necaurredzamā tumsā. «Hiuss» — tā ir brīnišķīga ma­šīna. Tikai «Hiuss», tā apbrīnojami vienkāršā vadīšanas sistēma, lieliskā stabilitāte lidojumā, tā varenie dzinēji deva iespēju veikt šo varoņdarbu — pārdrāzties pāri klintīm un nosēsties tik precīzi par spīti niknajiem vie­suļiem, par spīti tam, ka to vadīja kaut arī pieredzējis, taču apmulsis un nobijies pilots. Veltīgas nav bijušas Krajuhina, Privalova un daudzu citu desmitu un simtu cilvēku bezmiega naktis, cilvēku, kuri visu savu māku, visu savu milzīgo pieredzi, visu savu sapņotāju un radī­tāju dvēseli bija ielikuši fotonu raķetes radīšanā. «Hiuss» uzvarēja tur, kur jebkurš cits kuģis būtu no­lemts bojā ejai un tagad sadragāts un izkropļots mē­tātos kā tērauda lūžņu kaudze . ..