Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Skumjas izdzina viņu ārā. Reiz, pārkāpjot komandiera visstingrāko pavēli, kas liedza atstāt kuģi bez sevišķas vajadzības, viņš paņēma automātu un izlīda pa lūku mutuļojošajā miglā. Vairāk nekā stundu viņš klaiņoja pa kosu džungļiem, bailīgi vērdamies apkārt ikreiz, kad slīkšņa nopūtās, savāca dažus interesantus vietējās flo­ras paraugus: palsu ūdensaugu gabaliņus, apaļas, fosfo- riscējošas jaunu sēņu cepurītes, speciālā traukā derdzī­gas dūņas. Vēlāk viņš visu pazaudēja, kad, iestidzis slīksnājā, pūlējās tikt ārā, ķerdamies pie gigantisko augu glumajiem, trauslajiem stublājiem. Ar mokām izķepuro­jies un noslīcinājis automātu, viņš ilgi meklēja sarkanī­gajā miglā pazudušo kuģi. Pēc šī pārdzīvojuma viņš nozvērējās neatstāt savu mitekli un apmierināties ar to, ko varēja redzēt un dzirdēt no «Hiusa» sliekšņa. Taisnību sakot, žēloties par jaunu iespaidu trūkumu ne­varēja . . .

Reiz kaut kas masīvs, blāvi spīdošu ādu, smagi els­dams un krākdams, izrāpās no slīkšņas un baltiem, pre­tīgiem redzokļiem ieurbās no bailēm pamirušajā stūr­manī. Atjēdzies Mihails sniedzās pēc ieroča, bet tikām dīvainais ciemiņš bija jau pazudis, izgaisis miglā. Pa kuģa bruņām rāpoja milzīgi, violeti gliemji, smagi vēlās lejup un ierakās dūņās. Virs galvas sarkanīgajā dū­makā reizumis šūpojās kaut kādas platas ēnas. Zoofagi augi plosīja gabalos milzīgu kāpuru, kas izmisīgi locī­jās; cauri miglai atplūda aizsmacis, žēls kliedziens; dū­makā garām aizslīdēja virkne saķērušos, sarainu ka­molu: lipīgās šķiedras trīsot kustējās, milzīgā virkne likās bezgalīga. Blīvi noslēdzis lūku, Krutikovs aizgāja gulēt, tā arī neredzējis briesmoņa asti. Reiz, snaužot pie aparātiem, stūrmanis sajuta, ka kuģis vieglītiņām sa­šūpojas. Viņš pamodās un izlīda ārā paskatīties. Blakus kuģim melnēja platas, ovālas bedres, kuras ātri piepil­dīja duļķaina žurga: kāds briesmonis bija gājis garām, aizķerdams «Hiusu» un atstādams šīs milzīgās pēdas un platu stigu līdzenajā džungļu sienā.

Ievilcis signālsistēmu no radiouztvērēja kesonā, lai nepalaistu garām draugu izsaukumus, Mihails Antono­vičs tagad stundām sēdēja, turēdams pirkstu uz auto­māta pārslēdzēja, skatījās, ausījās. Asfalta laukumu ap «Hiusu» ātri aizauda baltganie ūdensaugi. Pirmās dienas stūrmanis vēroja, kā aizvien ciešāk savelkas augu cilpa. Vēlāk, iekams sāka novērojumus, viņam katru reizi nā­cās izcirst lodziņu augu sienā, kas cieši jo cieši apvija «Hiusa» korpusu. Dūksnājā smagi ieslīgušo kuģi bija aplenkuši šīs planētas (tikai aiz pārpratuma tā bija no­saukta mīlas un skaistuma dieves vārdā) dīvainā, bais­mīgā pasaule. Atmosfēra, kas sastāv no ogļskābās gāzes, slāpekļa un karsta tvaika; indīgs smagais ūdens, kas sa­tur lielu procentu deiterija un tritija ūdens; mikls kar­stums, kas sasniedz simt grādu; flora un fauna, kuras izskats vien jau atvaira jebkuru domu par tās izmanto­šanu pārtikai…

— Labi vismaz, ka jūsu Golkonda nav līdzīga šiem purvājiem, — Mihails Antonovičs sacīja Jermakovam.

Tas atbildes vietā tikai nokāsējās.

Venēras dienas svelmainā puskrēslā, spilgti uzliesmo­damas un atkal apdzisdamas, klaiņoja tālas uguntiņas, smagi elsa slīkšņa, ar troksni sprāga pušu baismīgu sēņu kāti, izmēzdami lipīgu, spīguļojošu sporu krusu. Varbūt tās nebija sporas, bet Mihails Antonovičs pats savām acīm redzēja, ka šīs elastīgās, violetās lodītes dūres lielumā, iekritušas dūksnājā, sāka apaugt baltiem taus­tekļiem. Vējš atdzina spoži blāzmojošu miglu, tās līķa zilie, mutuļojošie mākoņi smagi nogūla biezokņos. Reiz sacēlās negaiss. Migla pielija ar trīsošu, zaļganu blāzmu, pērkona grāvieni saplūda nebeidzamā dārdoņā, starp sa- kritušajiem stublājiem, uguni šķiezdami, sāka lēkāt zili zibens kamoli, uzdvesa tveice, un piepeši uzbrāza svel­mains viesulis. «Hiuss» līgojās. Turēdamies aiz lūkas malām, Mihails Antonovičs pārsteigts ieraudzīja, ka ter­mometra šautra strauji pacēlusies, pārkāpdama divsimt grādu iedaļai. Dūņu vilnis triecās pret kuģi, atmezdams stūrmani krietnu gabalu no lūkas. Ķepurodamies biezajā žurgā, viņš, kājām slidot pa dubļiem, ilgi nevarēja pie­celties, un, kad beidzot bija kājās, viņam pietrūka spēka aiztaisīt lūku. Pēc trešā vai ceturtā mēģinājuma smagais vāks, vēja spiediena triekts, nogāza viņu no kājām, un viņš zaudēja samaņu. Mihails atžilba pēc pusstundas, bet varbūt pēc stundas. Viesuļvētra bija aprimusi, ke- sons pieplūdis dūņām, ap «Hiusu» sadzītas pūstošu ūdensaugu grēdas.

Nākamajā dienā Jermakovs paziņoja par Dauges sli­mību. Šī ziņa stūrmani satrieca. Viņam šķita, kas tas ir pirmais trieciens, ļaunu vēstoša zīme. Sākas neveik­smes … Venēra uzsāk cīņu pret drosmīgajiem Zemes ļaudīm. Vairākas stundas Mihails Antonovičs nogulēja kojā, vērdamies griestos, kurus klāja dzeltens, porains polimērs. Atmiņā nāca dīvainie, murgos teiktie Tahma­siba vārdi. Stūrmani kratīja drudzis. Termometrs rādīja 39° — tieši slimā Dauges temperatūru. Nokratījis termo­metru, stūrmanis apsēdās uz gultas un pilnīgā apjukumā sakoda zobos ierastās tukšās pīpes iemuti. Kas tas va­rētu būt? Iespējams, slimība ir jau šeit, jau mīt viņā, slepeni glūn, gaida . . . Biedri atgriezīsies pie tukša, iz­miruša kuģa un pat nevarēs iekļūt tanī. Katram gadīju­mam vajadzētu turēt vaļā ārējo lūku . . . Jā, bet, ja ķe- sonā ielien kaut kāds nešķīstenis, nevarēs taču izdzīt. ..

Mihails Antonovičs grūti pūta un sūca savu tukšo pīpi. Pēc tam, pirmoreiz pa visu laiku, devās uz arsenālu un aplūkoja signālraķetes. Divi pusmetru gari tērauda cigāri, pārklāti ar biezu smērvielas kārtu, un palaišanas ierīces — smagi trijkāji ar stieni. Raķete jāuzmauc uz šī stieņa, jāieslēdz mazs aparātiņš pie stabilizatora — un raķete gatava palaišanai. Bet, rau, šeit — ierīce pa­laišanai no atstatuma … To nebūs grūti izdarīt. Stūr­manis mēģināja pacelt raķeti, sasprindzināja spēkus — jā, tā nav pārāk smaga, var arī viens pats … Ja sāksies stipras lēkmes un pēc pirmās viņš paliks dzīvs, vaja­dzēs palaist raķetes. «Divdesmitos nulle nulle pēc «Hiusa» laika,» kā viņi bija vienojušies ar Jermakovu. Bet pēc tam, lai notiek kas notikdams, — atvērs ārējo lūku un gaidīs. Mihails Antonovičs uzstādīja trijkājus;

nosvīdis viņš uzmauca uz stieņiem raķetes, patīksminā- jās ap šo skatu — un viņam kļuva vieglāk.

Pagājusi garā Venēras diena, iestājās nakts. Pāri pur­viem atkal noklājas dūmakainā tumsa. «Mazulītis» jau beidz savu braucienu, puiši uzstāda pelengatorus jau­najā nosēšanās laukumā, vāc pēdējos paraugus. Drīz Mihails pacels «Hiusu» un lidos uz peilējumiem, drīz salikšanās! Atpakaļceļš līdz «Ciolkovskim» — un atkal satikšanās! Atpakaļceļš līdz Zemei — un atkal satikša­nās, pati priecīgākā no visām!

Stūrmanis atceras savu pirmo atgriešanos no Kosmosa. Ziedi, mūzika, ļaužu jūra un tur — arī Zoja. Vēl pavi­sam jauniņa — toreiz vecākā laborante Krajuhina insti­tūtā. «Vecākā laborante,» smējās Mihails Antonovičs un ķircināja viņu: «Ja tu esi vecākā laborante, kādi tad iz­skatās jaunākie?» Lielisks, tas bija lielisks laiks — im­pulsu atomraķešu ziedu laiks, laiks, kas izvirzīja tādus kā Krajuhins, Privalovs, Sokolovskis … Laiks, kad ve­čuks Šraibers Novosibirskā attīstīja «absolūtā atstaro­tāja» ideju — brīnišķīgu ideju. Bet kā šo ideju saņēma! «Trakais vecis! Tumsonis, alķīmiķis! Ideālists! Fantasts!» Pa kaktiem dzirdēja čukstam: «Hi-hi! . . . Absolūtais at­starotājs — tas nozīmē to pašu, ko mest zirņus pret sienu?» — «Muļķi, ja ne ļaunāk!» toreiz par viņiem sa­cīja saniknotais Krajuhins. Tolaik bija briesmīga cīņa. Krajuhinu gandrīz vai atcēla par tirāniju. Bet rezul­tātā — te nu ir «absolūtais atstarotājs»: ««Hiuss» versus Venus!» (Mihails Antonovičs ar to bija izlietojis divas trešdaļas savu latīņu valodas zināšanu un žirgti saber­zēja rokas.) ««Hiuss» versus Venus!» Pagaidām viss iet tīri labi! Tfu-tfu, ka tik nenoskauž .. .