Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

— Risks! Atkal risks! — Jurkovskis ārdījās. — Es nebaidos riska! Sakiet, ko gribat, Anatolij Borisovič, bet par gļēvuļiem jūs nespēsiet mūs padarīt! (Jermakovs nevilšus sarāvās: tie bija viņa paša vārdi.) Ekspedīcijas galvenais uzdevums nebūs izpildīts!

— Tā nav, — Bikovs iejaucās strīdā.

Viņš piepeši atcerējās savu sarunu ar Jermakovu pašā lidojuma sākumā un uzreiz saprata iemeslus, kas lika komandierim rīkoties piesardzīgi. Ģeologi, pieraduši pie tā, ka Bikovs parasti nejaucas šādās sarunās, pārsteigti blenza uz viņu. Vienīgi Jermakovs pat nepakustējās.

Bikovs turpināja:

— Tas nav ekspedīcijas galvenais uzdevums. Jūs

slikti atceraties komitejas pavēli. «Hiusa» pārbaude — tas ir galvenais uzdevums.

— Aleksejam Petrovičam taisnība. Mūsu galvenais uzdevums ir pierādīt, ka tikai «Hiusa» tipa raķetes var atrisināt Venēras iekarošanas problēmu. Tas mums jā­pierāda! Bez tam — jānogādā uz Zemi izlūkošanas re­zultāti. Mēs tos ieguvām. Kosmodroms ierīkots. Tagad atliek pats galvenais — atgriezties.

Neveiksmīgais jubilārs negribot sāka košļāt rol- mopsi — varēja redzēt, ka viņš padodas.

Jurkovskis sarūgtināts iesaucās:

— Pamest pusceļā tādu darbu!

— Labāks ir laba ienaidnieks, Vladimir Sergejevič. Turklāt mēs savu darbu esam padarījuši.. .

— Jūs neesat speciālists, — Jurkovskis teica izai­cinoši.

— Es esmu komandieris! — Jermakova sejā sakustē­jās.muskuļu kamoli, tomēr viņš savaldījies sacīja: — Es atbildu par visa pasākuma gaitu. Es varēju vienkārši pavēlēt, tomēr noklausījos jūsu iebildumus un .. . uz­skatu tos par nepārliecinošiem. Izbeigsim šo sarunu … Bez tam, ja Mihails stundas laikā nodibinās ar mums sa­karus un nogādās «Hiusu» šurp, es došu jums vēl divas trīs dienas . . .

Vakars neapšaubāmi bija sabojāts. Ģeologi, nodūruši galvas, apsēdās blakus. Jermakovs atkal sāka nodarbo­ties ar uztvērēju. Reproduktors gaudoja un aizgūtnēm ķērca. Minūtes skrēja. Sakarus nodibināt neizdevās. Aizmirstā pudele vientuļi stāvēja uz baltās salvetes.

«Kr-ra, kr-ra, ti-in-n, fju-i. . .» iesvilpās uztvērējs. In­dikatori- pie sienas lēni kļuva sarkani. Radiācijas skai­tītāji iečirkstējās.

— Tevi sveic Venēra, Georg, — Jurkovskis neskanīgā balsī paziņoja.

— Ak dievs, ak dievs! … — jubilārs noteica neizsa­kāmās skumjās un sāka klusiņām latviski lamāties.

«Fju-i-i-u-u,» skanēja no reproduktora.

Vai dzirdi, cik skumiga dziesma mostas?

Tu nedzirdi? Paraugies šurp!

Trauc projām Miglas Bērni no ostas.

Trauc projām. Vai tālu? Un kurp? —

piepeši Jurkovskis paklusām nodziedāja pazīstamas liriskas dziesmas melodijā.

— A, tas ir kaut kas jauns! — Dauge sarosījās. — Un tālāk?

— Dziedāsi līdzi? — mazliet apmulsis jautāja Jur­kovskis.

— Noteikti! Turpini!

Jurkovskis atkārtoja, un Dauge briesmīgā balsī sāka vilkt līdzi:

Trauc projām Miglas Bērni no ostas. Trauc projām. Vai tālu? Un kurp?

Tu dzirdi, cik skumji skan kaiju balsis, Tās šķiršanās sāpes jūt, Aiz lietus un mākoņu aizkara palsā Kad draudīgie masti zūd.

Bet jūra kuļ vērpetes negantā spītā Un putu palagus auž, Kur mierīgi cilvēki miglainā rītā Ar kuģiem sev ceļu lauž.

Tie stingri tur stūri, kad negaisi plosās, Starp klintīm kad jāatrod ceļš, Kad devītais vilnis tos aprakt jau rosās Un vētra par nāvi jau elš.

Šalc bangas, ko maigākie vēji glāsta, •

Māj galotnēm piekrastes mežs,

Un tvanīgās naktīs no zvaigznāju stāstiem

Dīvs burvīgums pretī dveš.

Bet kuģi auž ūdeņos mirdzošas jostas,

Un aizpeld aiz gada gads.

Trauc projām Miglas Bērni no ostas

Kad mājās tie pārbrauks? Kad?

— «Kad mājās tie pārbrauks? Kad?» — domīgi atkār­toja Dauge. — Ļoti labi, Volodja, labi..,

Viņi ielēja un izdzēra pa glāzītei. Jurkovskis grūtsir­dīgi atbalstīja rokās skaisto, jau mazliet sarmas skarto galvu. Jermakovs par kaut ko saspriegti domāja, ik pa brīdim mehāniski paraugoties pulkstenī. Bikovam kļuva pavisam skumji, viņš atlaidās sēdekļa atzveltnē un aiz­vēra acis. Atmiņā atausa sirdij dārgi, drausmīgi tāli tēli — augstas, zilas debesis, viegls, maigs, silts vējiņš,

balti mākoņu kamoliņi tumšā, ņirbuļojošā peļķē … Zeme …

Pēkšņi Jermakovs piecēlās. Pavisam mierīgi, neatrau­dams skatienu no pulksteņa ciparnīcas, viņš teica:

— Atvainojiet, es izslēgšu gaismu. Jāaplūko ap­kārtne. Palīdziet man, Aleksej Petrovič.

Viņi uzkāpa komandiera tornītī. Jermakovs nodzēsa gaismu, pagrieza tālmēru pret dienvidiem un pieplaka pie okulāriem. Bikovs pieliecās pie otra tālmēra. Viņa \ acu priekšā melnajā aplī, ko krustoja fosforizējošas svīt­ras, piepeši viena pēc otras uzliesmoja divas spožas, asinssārtas zvaigznītes — ne visai augstu virs melnā, bezdibenīgā apvāršņa joslas.

— Nolasījumu, — Jermakovs negaidot aizsmakušā balsī ierunājās tieši pie auss. — Nolasījumu, Bikov! Ne­tūļājieties, velns ..,

Nedomādams, mehāniski un steidzīgi, Bikovs noteica virzienu uz savādajiem uzliesmojumiem. Sarkanās zvaigznītes nobāla un izdzisa. Jermakovs izslēdza gaismu tornītī un drudžainā steigā sāka norakstīt skait­ļus no sava tālmēra iedaļu ripas.

— Cik jums? — viņš ātri jautāja

— Augstums — desmit grādi nulle astoņas minūtes, azimuts — trīspadsmit grādi divdesmit sešas minūtes . .. Bet kas…

— Klusējiet, Aleksej Petrovič … — Jermakovs pie­rakstīja skaitļus bloknotā. — Klusējiet. Par to vēlāk . . .

Bikovs satvēra pirkstiem apakšlūpu.

— Gaismu! — Jurkovskis pēkšņi iekliedzās. — Iede­dziet gaismu! Daugem atkal slikti! …

«Mazulītis» rāpoja gausi. Ekrānā nepārtraukti slīdēja klintis, akmeņu haoss. Golkondas tālās blāzmas atspī- dumi dejoja uz milzīgu akmeņu bluķu baltajiem, saplai­sājušajiem stāviem.

Tomēr pat tādā ceļā «Mazulīša» vadītājs varētu at­tīstīt divtik lielu ātrumu, taču ik reizi, kad kārtējā bedrē transportieris salīgojās, Jurkovskis nepamodies skaļi

ievaidējās kabīnes tumsā, un vadītājs sakoda zobus, it kā viņam pašam mokoši degtu augoņiem pārklātais ķer­menis.

Cauri vienmērīgai motora dūkoņai lauzās klusināta uztvērēja sēkšana; tagad komandieris to neizslēdza ne uz mirkli: pie nolaižamā galdiņa viņš čaukstināja kādus papīrus. Grūdieni, acīm redzot, Jermakovu stipri trau­cēja, bet viņš klusēja.

Cik tas viss ir savādi, cik atšķirīgi no tā, ko Bikovs tik bieži bija sev iztēlojies. Pabeigti pētījumi, uzbūvēts kosmodroms, attīrītajā līdzenumā svinīgi nolaižas «Hiuss», lieliska, brīnišķīga sastapšanās, omulīgas ka­bīnes, labais, mīļais Mihails Antonovičs un — bei­dzot! — mājup … Bet tā vietā: dīvaini uzliesmojumi dienvidos, ārprātīga traukšanās pa izvagoto apvidu un savādi auksta, sasprindzināta komandiera seja. Nekad vēl Bikovs nav redzējis viņu tādu . .. Riskanti, protams, gaidīt, kamēr atjaunosies sakari ar «Hiusu», kad mašīnā smagi slims Dauge un ūdens krājumi tikai trim četrām diennaktīm. Skaidrs, kāpēc Jermakovs nolēma atgriez­ties pie «Hiusa». Bet kādēļ tāda steiga? Kāpēc tik lielu nozīmi komandieris piešķīra uzliesmojumiem dienvidos? Skaidrs kā diena — viņš tos ir gaidījis. Vai tiešām tas būtu Mihails? Vai tiešām . . .

— Aleksej Petrovič, man ar jums jāaprunājas, — pa­klusi teica Jermakovs.