Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

— Uz kādu vilni noskaņot? — sauca Jurkovskis. Viņš sēdēja iznīcībai nolemtās klints virsotnē, kur tikko ar grūtībām bija uznesta mīna.

— Indekss astoņi! — atsaucās Bikovs, paslējis galvu augšup.

— Tā … skaidrs … — Jurkovska siluets sakustējās uz sarkano mākoņu fona melno putekļu virpuļos. — Ga­tavs! Tā, viss, šķiet? …

— Kāpiet zemē! — Aleksejs Petrovičs sauca.

— Interesanti, kādu ģīmi tu rādīsi, ja klintis noturē­sies, — piezīmēja Dauge, apsēdies blakus Bikovam uz transportiera tornīša.

— Nekas . .. nenoturēsies, — Aleksejs izklaidīgi at­bildēja, bažīgi vērodams Jurkovski, kurš veikli rāpās lejā pa stāvo, gludo sienu. — Kāda velna pēc viņš lien bez virves? … Ir taču trose … Bet kur nu! Bez trikiem nevar. .. Ko viņš tur ķēpājas — ne uz priekšu, ne at­pakaļ . . .

Jurkovskis it kā pielipa pie melnā akmens metrus sešus septiņus virs zemes. Viņš šķita nekustīgs, un tikai nedabiskā poza un īsā, sēcošā elpa liecināja par viņa drausmīgo piepūli.

Dauge uztraucies pielēca kājās:

— Vladimir, kas tev ir? . . .

Jurkovskis neatbildēja un pēkšņi, gluži kā atrāvies akmens, slīdēja lejup. Bikovs sarāvās, it kā pats kristu, un nevilšus aizmiedza acis, bet, atkal tās atdarījis, ierau­dzīja, ka ģeologs karājas rokās metrus trīs zemāk, pie­ķēries kādam izcilnim, ko no apakšas nevarēja saredzēt.

— Volodja! … — Dauge nolēca zemē un pieskrēja pie klints.

— Mierīgi, Dauge! — Jurkovska balss tikai mazliet raustījās sasprindzinājumā. — Cik līdz zemei?

— Metri četri! … — novaidējās Dauge. — Sadauzī­sies, draņķi tāds! …

— Paej nost! — sacīja Jurkovskis un laidās lejā.

Viņš nokrita klasiski, kā klājas pēc visiem priekšrak­stiem, elastīgi palēcās un nogāzās uz sāniem. Bikovs no­lēca no mašīnas, bet bezbailīgais ģeologs jau sēdēja uz zemes. Bikovs atguva balsi.

— Kas tas par huligānismu, biedri Jurkovski? — viņš ierēcās. — Kā jūs iedrošinājāties tā riskēt? Nekavējoties dodieties pie komandiera un ziņojiet. . .

— Kāpēc uzreiz tā, Aleksej Petrovič! … — Jurkov­skis veikli piecēlās, noskurinājās, pārbaudīdams, vai viss kārtībā; balss viņam bija padevīga. — Četri metri — tas taču nieks! Spriediet pats .. .

Bet Bikovs ārdījās:

— Jūs itin mierīgi varējāt nolaisties pa trosi! Jūs iz­turējāties kā puika! Atradis laiku sportam! … Velns zina kas! …

— Beidz taču, Aleksej! — Dauge mīlīgi apskāva Jur­kovska plecus. — Skaidrs, ka puika! Bet ko tu ar viņu darīsi — drosminieks! …

— «Drosminieks»! … Bet, ja būtu lauzis sprandu, ņe­mies ar tādu …

— Esmu vainīgs, Aleksej Petrovič, — Jurkovskis pēk­šņi sacīja, un Bikovs uzreiz aprima.

— Ziņojiet komandierim par savu rīcību, — viņš no­rūca un piegāja pie klints, lai saritinātu trosi.

Ģeologi ņēmās palīdzēt viņam.

— Zēl spridzināt, — Dauge sacīja, norādīdams uz klinti, kas tinās vējā virpuļojošu smilšu putenī, kad, pa­beiguši darbu, viņi sapulcējās pie vaļējās lūkas. — Tas ir barbarisms — iznīcināt pieminekli par godu Vladi­mira Jurkovska lielajam varoņdarbam ., s

Un viņš tā uzsita ar plaukstu pa drauga muguru, ka tas acumirkli nozuda kesona tumsā.

Jermakovs vadīja transportieri uz dienvidiem un ap­turēja tikai pie pašas Venēras zobu grēdas. Iznīcībai lemtās klintis nozuda, aizslēpušās aiz apvāršņa melnajā putenī.

— Vai sākt, Anatolij Borisovič? — Bikovs jautāja.

— Sāciet…

Bikovs uzlika roku uz radiotālspridzinātāja svirslēdža un nospieda. Ekrāns atspīdēja spožā, baltā gaismā, pēc tam tikpat pēkšņi satumsa, — vējā smagi šūpodamies, tālumā pacēlās trīs asinssarkani ugunīgu dūmu stabi un izplūda sēņveidīgos mākoņos. No apvāršņa, apslāpē­dams tālās Golkondas dunoņu, atlidoja pērkona grā­viens, pārvēlās pāri «Mazulītim» un dārdēdams aiz- trauca tālāk.

Tanī pašā dienā melnais sniegs pārstāja krist, un pēk­šņi sabiezēja neizprotama tumsa. Negaidot apdzisa ugu­nīgie mākoņi. Pāri tuksnesim nolaidās dziļa nakts. Piķa rūdas smiltāji vāji fosforiscēja, no plaisām pacēlās un peldēja pa vējam zilgana, vizoša dūmaka.

Sākās radiobāku uzstādīšana. Strādāja tumsā, gaismo­jot ar lukturīšiem, kas bija nostiprināti pie ķiverēm, vai arī «Mazulīša» starmešu gaismā. Samontēt un uzstādīt bākas nebija grūti — palīdzēja rūpīgais treniņš Septī­tajā poligonā, toties milzīgo selēna-cerija elementu auduma gabalu izklāšana aizņēma daudz laika. Simtiem kvadrātmetru elastīgās, plānās plēves vajadzēja vis­pirms izsaiņot, tad izvilkt no transportiera, pēc tam iz­klāt un apbērt ar smiltīm. Darbs bija garlaicīgs un no­gurdinošs. Darba dienas beigās cilvēki jutās galīgi no­mocījušies un iekrita dziļā miegā, tikko piespiezdami sevi notiesāt tasi buljona ar maizi.

Strādāja tikai ģeologi un Bikovs. Jermakovs gandrīz nemaz nevarēja staigāt un ilgas stundas nosēdēja trans­portierī, uzturēdams sakarus ar «Hiusu» un mēģinā­dams sakārtot televīzijas iekārtu, rakstīja dienasgrā­matu, atzīmēja automātiskās laboratorijas datus, strā­dāja pie Golkondas apkārtnes kartes, rūpīgi uznesdams uz neilona ar melnu un krāsainu tušu svītras un apzīmē­jumus; sakniebis pelēkās lūpas, taustīja ļenganos ūdens maisus un kaut ko pie sevis rēķināja, pievēris sarkanī­gos plakstiņus. Tāpat kā agrāk, pēc katrām divdesmit četrām stundām, piecas minūtes pirms divdesmitiem nulle nulle pēc «Hiusa» laika, viņš nodzēsa transportierī gaismu, uzrausās komandiera tornītī un, pieplacis tāl­mēra okulāriem, neatraudamies ilgi skatījās uz dienvi­diem. Kad bākas apkaimē pabeidza «segas» izklāšanu, viņš, Bikovam piepalīdzot, izlīda ārā, pārbaudīja iekārtu un pats personīgi to iedarbināja.

Palaikam sakari ar «Hiusu» bija apbrīnojami labi — Venēras ētera kārtējais untums. Tādās reizēs Jermakovs sarunājās ar Mihailu Antonoviču ik pēc trim vai četrām stundām. Krutikovs iztaujāja, sūtīja sveicienus. Viņš teica, ka jūtoties lieliski, ka viss esot pilnīgā kārtībā, tomēr viņa balsī bieži vien atskanēja tādas ilgas pēc Ze­mes un biedriem, ka Bikovam kjuva smagi ap sirdi. Bet stūrmanis taču vēl nekā nezināja par Bogdanu …

Un tomēr tie bija lieliski, ļoti jauki mirkļi.. . Atlais­ties uz saiņiem, pilnīgi atbrīvot smeldzošo, izmocīto ķer­meni un klausīties — gluži tāpat kā klausīties mūziku — tālo, mazliet aizsmakušo stūrmaņa balsi; domāt, ka pali­cis pavisam maz darba, ka labais Mihails Antonovičs ir dzīvs un vesels, ka «Hiuss» drīz būs šeit, jaunajā kosmodromā, lai viņus paņemtu un aiznestu no še­jienes.

Komandas veselības stāvoklis atkal pasliktinājās. Visi rūpīgi centās noslēpt savārgumu, taču tas ne vienmēr izdevās. Pamostoties naktī no acu sāpēm, Bikovs bieži redzēja, ka Jermakovs, noāvis kājas, aplūko uztūkušo potīti un klusītēm vaid caur sakostiem zobiem. Jurkov­skis slepus no citiem pārsēja augoņus uz rokām un kā­jām. Sevišķi slikti jutās Dauge. Viņš šķita gandrīz ve­sels, bet kaut kāda neizprotama, slēpta kaite viņu sūktin izsūca. Ģeologs novājēja, visu laiku viņam turējās aug­sta temperatūra. Jermakovs darīja, ko spēja: deva no­mierinošus līdzekļus, lietoja elektroterapiju, bet tas viss maz līdzēja. Slimība nerimās, dažreiz radīja savādu murgu lēkmes, un tad ģeologs kliegdams bēga no iedo­mātām čūskām. Tas bija drausmīgi, un neviens nezināja, ko lai dara. Tādos brīžos Dauge neievēroja nevienu, bet atjēdzies neatcerējās, kas ar viņu noticis . . .