Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

— īsts mošķis! Šausmīgs rāpulis! … Tu redzēji, Vo­lodja? . . . Vari iedomāties, Aleksej, tieši no klints izslē­jās piecus metrus garš kakls ar knābi, lielu rīkli… Es paķēru automātu … Tu redzēji, Volodja?

— Ne velna es neredzēju, — Jurkovskis drūmi no­teica, kārtodams mantu maisu plecā. — Tu nelabi iebļā- vies, palaidi staru kārtu un laidies mukt, un mani arī aizvilki sev līdz . .. Nekā es neredzēju …

Kādu laiku viņi stāvēja un klusēdami raudzījās uz melnajām klintīm, pēc tam Dauge atkal sāka stāstīt, kā viņi gājuši, vākdami materiālus, kā viņš, Dauge, nolie­cies, lai paceltu «vienu interesantu akmentiņu», un pēk­šņi uz smiltīm ieraudzījis garu, izlocītu ēnu. Viņš pacē­lis acis un tikai paguvis saskatīt, ka virs Jurkovska, kurš stāvējis pret viņu sāniski, tieši no klintīm izslien garu, lokanu kaklu kāds dzīvnieks, līdzīgs čūskai, ar milzu rīkli, bez acīm. Viņš tīri mehāniski pacēlis auto­mātu un atklājis uguni, un, kad nezvērs salēcies no ap­degumiem gandrīz vai augstāk par klintīm, satvēris Jur­kovski un sācis skriet, vilkdams to sev līdzi.

— Visvairāk mani pārsteidz tas, ka šis rāpulis izslē­jās tieši no akmens, — viņš piemetināja, nedaudz nomie­rinājies.

— Tev tikai tā rādījās! —- Jurkovskis atmeta ar roku. — Gluži vienkārši šis radījums sēž apakšā pie klints, tad skatās un redz, ka Dauge dižciltīgā izklaidībā grib uzmīt šim uz galvas. Tad arī šis nolēma … tā sakot.. .

— Beidz muļķoties! — Georgs sadusmojās. — Iesim labāk paskatīsimies, kas tas bija .. . Vai tev ir granāta, Aleksej ?

— Granāta man ir, bet iet gan varbūt nav vērts . ..

— Kādēļ nav vērts? Trijatā — tiksim taču galā? Tur­klāt es, goda vārds, viņu sašāvu. Ko tu saki, Volodja?

Jurkovskis stāvēja šaubīdamies, knikšķinot automāta drošinātāju. Bikovs teica lūdzoši:

— Nav vērts, biedri! Man kaut kā nepatīk šīs klintis. Labāk atgriezīsimies šeit ar transportieri… ar «Mazu­līti».

— Ejam, — Jurkovskis pēkšņi sacīja. — Ja tu esi viņu nošāvis, tas būs varen interesanti. Mūsu biologi gavilēs. Bet Bikovs galu galā var atgriezties pie sava transportiera.

Bikovs gribēja iebilst, ka šeit komandē viņš, bet tad nolēma nestrīdēties: varbūt tas patiešām ir vērtīgs at­radums zinātnei.

Viņi gāja uzmanīgi, vērīgi lūkodamies visapkārt un turēdamies tuvāk cits pie cita. Bikovs turēja gatavībā granātu.

— Seit, — teica Dauge. >

Viņš piegāja pie klints pakājes, nezin kādēļ paplikšķi­nāja pa tās akmens ķermeni, noliecās, pacēla no zemes akmentiņu un iebāza to somā.

—■ Spriežot pēc visa, tu, mīļais, esi aizšāvis garām! —

Jurkovskis dzēlīgi teica. — Iesim mājās, laiks pusdie­not …

Bikovs aplūkoja apvidu: klintis, akmeņi, smiltis, šķem­bas. Uz klints trīs četru metru augstumā izdedzinātas līkloču svītras — šāvienu pēdas. Milzīgs, jādomā, bijis rāpulis — skaidrs, kāpēc Dauge tā laidās prom.

— Jā, es tiešām neesmu trāpījis! — Dauge sacīja no­pūzdamies. — Žēl gan! Būtu brīnišķīgs eksponāts mūsu muzejam . . .

Atceļā Jurkovskis zobojās par Daugi, dēvējot viņu par «pūķu pieveicēju», bet pie pusdienu galda visi ne­parasti daudz runāja, pirmo reizi kopš vairākām dienām. Klausoties, cik jautri smejas Georgs, Bikovs nevilšus nodomāja, ka nav ļauna bez laba: pēdējā laikā noskaņo­jums transportierī nebija nekāds labais. Notikums ar ģeologiem it kā izlādēja slimīgo saspīlējumu un atkal padarīja visus par draugiem. Tomēr, kaut arī Jurkov­skis divas reizes īsti draudzīgi pajokoja par Bikova iz­skatu un pat lūdza viņu pasniegt konservu nazi (ar ko Bikovu neizsakāmi pārsteidza), Jermakovs pēc pusdie­nām neaizmirsa atzīmēt, ka mazā nodaļa pēdējo noti­kumu gaitā rīkojusies bez apdoma. Cieši raudzīdamies Jurkovski, komandieris uzsvēra (tiesa, draudzīgā tonī), ka par cilvēku drošību, kuri strādā ārpus «Mazulīša», pilnīgi atbild Bikovs. Dauge, plati smaidīdams, atteica: «Tieši tā,» — bet Jurkovskis sabozās.

Stundu vēlāk, kad Bikovs vadīja transportieri, uzma­nīgi apbraukdams milzīgos akmens tēlus, bet Jermakovs sēdēja pie savām piezīmēm, Dauge pēkšņi ierunājās skaļā čukstā:

— Paskaties šurp, Volodja! Tas tik ir atradumiņš!

— J-jā, Georg! — brītiņu klusējis, Jurkovskis sajūs­mināts pievienojās. — Tā ir sensācija! Kur tu to atradi?

— Pie tās pašas klints, kur mitinās pūķis. Skaties, pēc ārējā izskata ļoti vienkāršs akmentiņš, bet mani uz­reiz pārsteidza tā forma.

— Trilobīts . .. Izspļauts trilobīts! Mūsu zēni uz Ze­mes kļūs vai traki!

— Trilobīti uz Venēras? — atskanēja pārsteigtā Jer­makova balss. — Vai jūs esat par to pārliecināts, Vla­dimir Sergejevič?

— Būsim precīzi: gluži trilobīts tas nav, — Dauge ņē­mās skaidrot. — Jau raugoties ar neapbruņotu aci, redzama atšķirība, bet es taču neesmu nekāds speciālists. Taču līdzība apbrīnojama, un vispār pats fakts —- pār­akmeņojumi uz Venēras! Cik man ir zināms, vēl nekur un nekad uz citām planētām pārakmeņojumi nav at­rasti . . .

Dīvainais atradums gāja no rokas rokā. Iedeva pa- tīksmināties arī Bikovam. Tas bija neliels, pelēks ak­mentiņš ar skaidri saskatāmu zīmējumu — lielgalvains, iegarens dzīvnieks ar daudzām izlocītām kājiņām. Dauge paskaidroja, ka šis daudzkājis nogulējis daudzus miljonus gadu un pārakmeņojies un ka uz Zemes nereti atrod pārakmeņojušās būtnes, kas ļoti līdzīgas šai te. Tie ir trilobīti. Pirms simtiem miljonu gadu šie mazu­līši dzīvojuši Zemes okeānos, bet pēc tam, nabadziņi, izmiruši nezināmu iemeslu dēļ.

— Mīklas, mīklas! — viņš turpināja, acīm spīdot. — Golkonda — liela mīkla; «Venēras zobi» —- mīkla; ugunīgie mākoņi — noslēpums; purvs, kur sēž «Hiuss», Melnās vētras, blāzmas uzliesmojumi virs Golkondas . . . Tagad vēl šis trilobīts.. . Vai tiešām šeit kādreiz bijusi jūra?

— Un kur vel tavs pūķis, «Ofidijs Dauge», — Jur­kovskis pievienojās.

— «Tahmasiba mīkla», — atgādināja Jermakovs.

— Mīklas, mīklas . . .

Bikovs nekā neteica, bet atcerējās Bogdanu. Droši vien arī pārējie iedomājās par viņu, jo jautrais noska­ņojums pēkšņi izgaisa un saruna pārtrūka kā nogriezta.

Aizritēja vēl viena diennakts. «Mazulītis» raiti virzī­jās uz rietumiem, meklējot vietu nosēšanās laukumam. Un atkal sevi lika manīt noslēpumainās būtnes, kuras šeit, acīm redzot, mita. Dauge, kurš kārtējā pieturas vietā bija pirmais izkāpis no lūkas, ar izbaiļu kliedzienu metās atpakaļ, ieraudzījis milzīgu čūsku izlienam no «Mazu­līša» kāpurķēžu apakšas. Bikovs pagrieza transportieri un, pēc Jurkovska izteiciena, nodejoja trepaku, izrak- dams ar kāpurķēdēm smiltīs milzīgu bedri aizdomīgajā vietā, bet briesmonis, redzams, paguva noslēpties.

Jermakovs pavēlēja Bikovam būt divkārt modram, un

viņš tagad ne soli neatkāpās no ģeologiem, ņēma lidz četras granātas un turēja automātu padusē, gatavs to laist darbā kuru katru mirkli. Taču dienas gāja, «pūķis» nerādījās, un saspīlējums pamazām norima.

Bikovs ievēroja, ka ģeologi kļuvuši mierīgāki un jaut­rāki. Brīžiem pie darba viņi pat sāka draiskot kā zeņķi: cīkstēties, smieties pilnā kaklā, labsirdīgi ķircināt Bi­kovu, izlikdamies, ka slepeni, bez Jermakova ziņas, tai­sās kājām iet uz Dūmu jūru. Bikovs dusmojās uz viņiem un pat nikni kliedza, bet dvēseles dziļumos juta lielu, priecīgu atvieglojumu. Pirmo reizi pēc Bogdana bojā ejas viss atkal kļuva pa vecam.