Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

— Ejam uz «Mazulīti» . . . Jāatpūšas . ..

— Nē-ē! — Jurkovskis nikni nosēca.

Tomēr viņi griezās atpakaļ, un Bikovs nesa visus trīs automātus un veda Jurkovski, pieturot viņu aiz ple­ciem. Dauge grīļodamies soļoja pa priekšu, nevērodams, kur sper kāju, un, kad viņš apstājās un atbalstījās pret klinti, Bikovs gāja viņam klāt un bikstīja mugurā. Ģeo­logs ar mokām atrāvās no klints un klupdams vilkās tālāk. Viņš šķita gluži akls aiz noguruma, bet tieši viņš pirmais ieraudzīja platu, melnu plaisu un uz tās malas — blāvi spīdošo Bogdana automātu. Dauge iekliedzās un nokrita uz ceļiem, neskaidri kaut ko murminādams un rādīdams ar drebošo roku uz bezdibeni. . .

Kad «Mazulītis», smagnēji valstīdamies uz akmeņiem, pierāpoja pie plaisas, Bikovs apsēja ap vidu tērauda trosi un nolaidās lejā. Viņš dzirdēja, kā Jurkovskis augšā aizsmakušā balsī sauc: «Bogdan! Bogdan! . . .» Plaisas dibenā elektriskā lukturīša gaismā Bikovs re­dzēja akmeņu kaudzes, smiltis, nolauztus dzeloņaino efeju zarus, šķembas . . . Viņš maldījās pa tumsu pus­stundu, aptaustīja katru akmeni, apskatīja katru spraugu .. . Bogdana nebija. Bikovam vēl pietika spēka izrāpties no aizas un iekāpt mašīnā. Tur viņš saļima un aizmiga . . .

Bikovs izdzēra glāzi, savāca drupatas un iemeta tās atkritumu novadītājā. Jermakovs nekustējās. Dauge pēkšņi piecēlās, blenzdams miglainām acīm, un metās viņam klāt.

— Bogdan! Bogdanovič! Atradies gan, mīļais! — balss aizlūza, viņš it kā sašjuka, atsēdās un sāka rokām ber­zēt seju. Brītiņu klusējis, sacīja: — Atvainojiet, Anato­lij Borisovič . . . Man izlikās, — un trīsošām rokām ņē­mās uzlikt ķiveri.

Jermakovs tikai pārlaida viņam skatienu un aiz­griezās.

— Mēs, jādomā, pamēģināsim vēlreiz, Anatolij Bo­risovič, — Bikovs neapņēmīgi sacīja.

— Jā, — Jermakovs neskanīgi pakustināja lūpas.

Pagāja vēl četrdesmit astoņas stundas, galēja sasprin­dzinājuma, cerību un rūgtas vilšanās stundas. Meklēšana bija veltīga.

Nekā! Nekādu pēdu. Viena kilometra rādiusā ap «Mazulīti» kosmonauti pārmeklēja katru spraudziņu. Plaisā, pie kuras atrada automātu, nolaidās četras reizes. Vairāk nekā viņi nevarēja izdarīt, un Jurkovskis, bez­spēcīgā niknumā sažņaugdams lielās dūres, dobji rūca. Ja Bogdans būtu gājis bojā viņa acu priekšā, cīņā vai zem nogruvuma, ja viņi būtu atraduši vismaz tā līķi — būtu vieglāk.

Jermakovs klusēja. Katru reizi, kad biedri gāja mek­lēt, viņš, ar grūtībām vilkdams izmežģīto kāju, izrāpās ārā un stundām ilgi sēdēja pie transportiera, nolicis automātu uz ceļiem, — gaidīja signālu. Kamēr citi, il­gajā gājienā noguruši, atpūtās, komandieris dežurēja augšā vai arī mēģināja nodibināt sakarus ar «Hiusu». Jermakovs gaidīja un reizē baidījās no sarunas ar stūr­mani, bet, kad beidzot reproduklorā atskanēja Mihaila Antonoviča priecīgā balss, ko reizēm pārtrauca kaiti­nošie traucējumu sprakšķi, komandieris runāja mierīgi, pat mazliet jokodamies. Teica, ka mērķis esot tuvu, viss kārtībā un noskaņojums možs. Sliktā ceļa dēļ mazliet aizkavējušies klintīs, bet tas neesot nekas bīstams. Visi ekspedīcijas locekļi sūtot sveicienu. Klausoties šajā sa­runā, ģeologi piekrītoši klusēja: Mihailam nav viss jā­zina. Viņam tāpat nav visai omulīgi vienatnē.

Tanī dienā Jurkovskis izdarīja vēl pēdējo neprātīgo mēģinājumu atklāt Bogdana nozušanas mīklu. Būdams piedzīvojis klinšu kāpējs, viņš pamanījās uzrāpties vienā no visaugstāko stabu virsotnēm kādu simt metru atsta­tumā no «Mazulīša». Trīsdesmit metrus augstā, melnā milzu klints bija pāršķēlusies gareniski, un, balstoties pret plaisas malām, ģeologam ar pārcilvēcisku veiklību izdevās uzrāpties augšā, lai pārlūkotu apkārtni.

Bikovs un skumīgais Dauge pacietīgi stāvēja klints pakājē. Kad Jurkovskis nolaidās lejā un atpūtās, at­balstījies ar muguru pret gludo akmeni, viņi tikpat pa­cietīgi gaidīja, ko sacīs ģeologs.

Bet Jurkovskis tikai noteica:

—- Golkonda tepat tuvu … Kā uz delnas . . .

Jermakovs gaidīja viņus pie «Mazulīša», ielaida lūkā, ielīda pats un, kad visi bija noņēmuši ķiveres, sacīja pavisam klusi:

— Pēc stundas dosimies ceļā.

Bikovs nebrīnījās, viņš šos vārdus bija gaidījis. Ja arī Spicina skābekļa balons būtu kārtībā, skābekļa krāju­mam tanī vajadzētu būt jau sen izsīkušam, bet skābek­lis, ko no Venēras atmosfēras spēja iegūt skābekļa filtrs, varēja paildzināt noslāpšanas agoniju tikai par trīs­desmit līdz četrdesmit stundām. Bogdans Spicins bija miris.

Un tomēr, kad Jermakovs paziņoja, ka «Mazulītis» dosies ceļā, Jurkovskis sažņaudza dūres, bet Dauge pa­cēla tumšo seju ar nogurušām, iekritušām acīm.

— Mums nav laika. Uzkavēties šeit ilgāk es uzskatu par neiespējamu un . .. nelietderīgu.

Jurkovskis grīļodamies piecēlās:

— Anatolij Borisovič! …

Jermakovs klusēja. Neskanīgi kustinādams lūpas, Jur­kovskis spieda pie krūtīm trīsošās rokas. Dauge nodūra galvu. Klusums turpinājās bezgala ilgi, un Bikovs neiz­turēja. Viņš piecēlās un devās pie vadības pults. Tad spalga, aizlūzusi noskanēja Jurkovska balss:

— Es no šejienes projām neiešu!

Viņa acis šaudījās, bālajos vaigos iekvēlojās sarkani plankumi.

— Viņš ir te, kaut kur blakus . .. varbūt viņš vēl.. . Es neiešu … — balss aizlūza. — Anatolij Borisovič!

Jermakovs ierunājās maigi, pārliecinoši:

— Vladimir Sergejevič, mums jādodas tālāk. Bogdans ir miris. Viņam nav skābekļa. Mums jāizpilda savs pie­nākums. Mums nav tiesību … Jūs domājat, ka pirmajām ekspedīcijām Antarktīdā bija vieglāk? Un Nansens, Sedovs, Skots, Amundsens? … Un mūsu vecvectēvi pie Volgogradas? . . . Neviens nāves gadījums nevar, ne­drīkst apturēt mūsu uzbrukumu …

Jermakovs vēl nekad nebija teicis tik garu runu.

Jurkovskis, balstīdamies pret sienu, pievirzījās pie Jermakova:

— Es visam uzspļauju … Es uzspļauju Golkondai! Tas ir zemiski, biedri Jermakov! Es neiešu projām! Pie velna! Es palikšu viens …

Bikovs ieraudzīja, ka Jermakova seja kļūst pelēka. «Hiusa» komandieris pat nepakustējās, bet balss zau­dēja draudzīgo skanējumu:

— Biedri Jurkovski, izbeidziet histēriju, savediet sevi kārtībā! Pavēlu uzlikt ķiveri un sagatavoties braucie­nam!

Viņš asi pagriezās un nosēdās pie vadības pults. Jur­kovskis sakņupa un sabruka sēdeklī. Viņa pleci drebēja. Viņš izskatījās nožēlojams un baismīgs.

— Vajag, vajag, vajag! — Dauge stāvēja blakus vi­ņam, turēdamies pie līganajām sienām. Sašķobīta, pe­lēka seja. Izdzisušas acis. Nedzīva, sveša balss: — Va­jag, Volodja, vajag … Tas ir nenovēršami! Ciņa!

— Izkāpsim šeit.

— Klausos, Anatolij Borisovič. Atļaujiet, es jums pa­līdzēšu … Tā … Georg, atbalsti…

Bikovs izliecās no lūkas, nevilšus samiedza acis, iz­kāpa uz bruņām un pastiepa roku Jermakovam. Pēc komandiera izkāpa drūmais Dauge, un tikai Jurkovskis palika guļot transportierī, pagriezis seju pret sienu.

Te nu tā ir — Golkonda! … Kādu kilometru no «Mazulīša» virs zemes virmoja pelēks dūmu un putekļu šķidrauts, kas aizstiepās pa labi un pa kreisi līdz pat apvārsnim. Šķidrauts mutuļoja, pletās plašumā un šūpo­jās milzu viļņiem. Tālumā, aizsedzot pusi debess, slē­jās milzīga, ogļumelna klints, ap kuru vijās apžilbinoši daudzkrāsainas uguns uzliesmojumi. Klints virsotne ti­nās skrejošos, ugunīgos mākoņos. Apdullinoša dārdoņa vēlās no šī baismīgā, nepārtraukti mutuļojošā katla dzi­ļumiem, un zeme drebēja, slīdēdama no kāju apakšas gluži kā dzīva būtne. Bikovs sakniebis lūpas, steidzīgi atvienojās no ārpasaules.