Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Otrās radiobākas ierīkošana tuvojās beigām. Bija pa­likušas dažas stundas darba, kad, pārāk piepūlējis rokas, Bikovs ieskrēja transportierī noslaucīt sviedrus no pie­res un mazliet atvilkt elpu. Ģeologi bija palikuši ārpusē izklāt selēna-cerija «segas» pēdējos simt kilogramus. Ai īdzīgu, neapmierinātu seju Jermakovs ņēmās pie rāci­jas. Brīdi nogaidījis, Bikovs klusi apjautājās:

— Nopietna kļūme?

Jermakovs sarāvās un apgriezās.

— A, tas esat jūs, Aleksej Petrovič … Jā, sakaru pār­traukums. Negaidīts un . . . diezgan savāds . . .

Viņš izslējās, slaucīdams notrieptās rokas ar sūkli. Bikovs nogaidīdams vērās viņā.

— Es runāju ar Mihailu … un . .. — komandieris brīdi šaubījās, — un pēkšņi sakari pārtrūka.

— Kaut kas ar aparatūru?

— Nē, rācija ir kārtībā. Acīm redzot, vienkārši ne­veicas. Līdz šim sakari bija pavisam labi.

Kaut kas komandiera tonī Bikovam likās neparasts. Kādu laiku viņi klusēdami vērās viens otrā, tad Jerma­kovs jautāja:

— Vai vēl daudz palicis?

— Nē. Stundas divas darba. Ne vairāk . ..

— Labi, — komandieris paskatījās rokas pulkstenī, tad nevērīgi iejautājās: — Vai jūs, Aleksej Petrovič, neesat kādreiz ievērojis dienvidos uzliesmojumus?

— Dienvidos? «Hiusa» pusē? Nē, Anatolij Borisovič. Dienvidos, purva rajonā, nekad neredz rūsas zibšņus. Vismaz līdz šim nekad nav bijis.

— Jā, jā, jums taisnība … — tagad Jermakova balss skanēja pavisam mierīgi. — Pēc iespējas ātrāk pabeig­sim — un atpūtā! Palicis maz ko darīt.

Bikovs atkal piesprādzēja ķiveri un piecēlās. Pēkšņi viņš jutās pilnīgi atpūties un spirgts. Pie durvīm viņš aizkavējās:

— Es drīz atgriezīšos, Anatolij Borisovič, un palīdzēšu jums izkļūt ārpusē.

Jermakovs pacēla galvu, atkal paskatījās pulkstenī un neizprotami sacīja:

— Vajag vērot apvārsni, Aleksej Petrovič.

— Apvārsni?

— Jā, dienvidos, purva pusē . . .

— L-labi. ..

Pamodies naktī, Bikovs ieraudzīja, ka Jermakovs sēž pie uztvērēja. Sakaru nebija. «Hiuss» klusēja visu nakti. Visu nakti un visu nākamo dienu . . .

Trešo, pēdējo, radiobāku uzstādīja ļoti ātri, nepilnās desmit stundās. Jermakovs izrāpās no «Mazulīša»; stipri klibodams, viņš pagājās pa elastīgo, ar smiltīm un granti apbērto selēna-cerija audumu, pārbaudīja slēguma shēmu un iedarbināja iekārtu.

Kosmonauti stāvēja ap blāvi spīguļojošo tornīti un klusēja. Nekas nebija pārvērties. Tur, kur, mutuļodams sprādzienos, verda Golkondas urāna katls, atkal cēlās, tāpat kā agrāk, ugunīgas gaismas siena. Zeme drebēja zem kājām. Dienvidos virs melnā tuksneša necaurre­dzamā tumsā drāzās virpuļviesuļi. Bāka svilpoja tikko dzirdami, un neredzams, smalks radiostars sāka trauk­smaini riņķot pie debesīm — no apvāršņa līdz zenītam un no zenīta līdz apvārsnim, — it kā atritinādams bezga­līgu, milzīgu spirāli.

Darbs paveikts. «Mazulītis» aizies, «Hiuss» pacelsies no milzīgā purva un aizlidos uz Zemi. Daudz reižu mel­nās debesis uzliesmos ugunīgā gaismā, atlidos un aizli­dos desmiti starpplanētu kuģu, bet trīs zemi, izturīgi tornīši neatlaidīgi raidīs ēterā savus signālus: «Šeit no­sēšanās laukums, šeit Golkonda, šeit jūsu mērķis, Kos­mosa okeānu uzvarētāji!»

— Tā … Kosmodroms «Urāna Golkonda viens» ga­tavs uzņemt pirmos kuģus, — sacīja Jermakovs augstā, skanīgā balsī. — 19 . . . gada sešpadsmitajā oktobrī, sep­tiņpadsmitos četrdesmit piecās . ..

Visi klusēja. Jermakovs pacēla roku un svinīgi, skaļi un skaidri pasludināja:

— Mēs, padomju starpplanētu kuģa «Hiuss» ko­manda, Padomju Komunistisko Republiku Savienības vārdā pasludinām Urāna Golkondu un visas tās bagātī­bas par cilvēces īpašumu!

Bikovs piegāja pie bākas un pie tās sešstūrainās kārts piestiprināja platu karogu. Vējš satvēra un atritināja sarkanu karogu (ugunīgajā krēslā tas šķita gandrīz melns) ar zelta zvaigzni un cildenu, senu emblēmu — sirpi un āmuru, — Dzimtenes karogu.

— Urā! — iesaucās Jurkovskis, bet Dauge sasita plaukstas.

Ar to svinīgā ceremonija beidzās.

Atgriezies transportierī, Jermakovs tūdaļ piesēdās pie uztvērēja, bet Jurkovskis noņēma ķiveri, izstaipījās un, vareni nožāvājies, atkrita savā guļvietā.

— Nu, Georg, ar ko tu uzcienāsi? — viņš apjautājās.

Šai brīdī Bikovs atcerējās: šodien taču Georga dzim­šanas diena! Vēl tad, kad uzstādīja pirmo bāku, Dauge bija ieminējies par to un svarīgi ielūdzis «nosvinēt šo ievērojamo dienu ar iespējami lielāku dzeramā un ēdamā devu uzņemšanu un atbilstošu runu noturēšanu». Viņš bija uzaicinājis dzejā:

Uz svētkiem, kur par godu man Tiek lepni galdi klāti, Es lūdzu jūs, bet visupirms Der krietni nomazgāties.

Bikovs jautri pasmaidīja un jautāja:

— Bet kur solītais mielasts?

Dauge sarosījās, sāka rakņāties savā ceļasomā un iz­vilka no turienes rūpīgi papīrā ietītu pudeli, divas kār­bas ar rolmopšiem un biezu gabalu žāvēta Latvijas speķa. Šo gardumu nebija kosmonautu ikdienas pārtikas devā. Dauge bija iemanījies iedabūt tos transportierī kon­trabandas ceļā. Bikovs izklāja salveti, izņēma no bufetes glāzītes, dakšiņas un maizi polietilēna iesaiņojumā. Jur­kovskis nokrekšķinājās, daudznozīmīgi pateica: «To­mēr!» — un piesēdās tuvāk pie improvizētā mielasta galda. Bruņu mašīnas iekšiene uzreiz ieguva svētku iz­skatu. Kļuva labi un neparasti. Dauge attina pudeli, no­lika to salvetes vidū un kārīgi paberzēja rokas. Jurkov­skis sasukāja matus. Bikovs brīdi padomāja un tad virs speciālā tērpa uzsēja kaklasaiti, ar to radīdams jubilārā priecīgu izbrīnu.

Kamēr turpinājās šī daudzsološā gatavošanās, Jerma­kovs, nenoņēmis ķiveri, sēdēja pie rācijas. Pabeidzis kaut kādus aprēķinus, viņš sāka izsaukt «Hiusu». Taču ēters klusēja. Reproduktors gaudoja, gārdza un ķērca. Mihails Antonovičs neatsaucās. Jermakovs izslēdza iekārtu, ar noguruma pilnu kustību novilka ķiveri un kārtīgi pakarināja pie sienas. Bikovs pārsteigts ievēroja, cik drūma un barga kļuvusi komandiera seja. Kaut kas Jermakovam darīja nopietnas rūpes. Tagad, kad sma­gais, grūtību pilnais ceļš jau aiz muguras, kad atliek vie­nīgi dot Krutikovam rīkojumu un gaidīt «Hiusa» ieraša­nos jaunajā kosmodromā? Dīvaini . . . Aleksejs Petrovičs sāka knibināt apakšlūpu.

— Biedri, lieku priekšā visiem atpūsties un . .. — Jermakovs apklusa, izbrīnā vērdamies jautrajos drau­gos; viņa uzacis pacēlās. — Ko jūs esat sadomājuši?

— Uz svētkiem, kur par godu man… — Dauge iesāka aizlauztā balsī. Komandiera sejas izteiksme viņu pārsteidza. — Anatolij Borisovič! Šodien taču ir svētku diena . . . zināmā mērā — nobeigums …

— Viņš ir dzimšanas dienas bērns, Anatolij Boriso­vič! — Jurkovskis jautri sacīja, ņemdamies gar pudeli.

— Iedzersim pa lāsītei konjaka, papļāpāsim.

Jermakovs paskatījās uz viņu, uz apmulsušo Daugi,

uz brašo Bikovu (Aleksejs steigšus aizsedza ar delnu muļķīgo kaklasaiti). Komandiera acis atmaiga.

— Lai notiek, — viņš teica un salocīja karti, kas bija izklāta uz galdiņa blakus rācijai.

Visi svinīgi sasēdās apkārt salvetei.

— Tosts būs? — Jermakovs jautāja, paņemdams no Jurkovska rokām dzeltenu glāzīti.

— Noteikti, — tas atbildēja un svinīgi noskandināja:

— Šodien mēs svinam divkāršus svētkus! Šodien ir dzi­mis lielais Georgs Dauge un mazais kosmodroms «Urāna Golkonda». Abiem priekšā liela nākotne, abi mums mīļi. Dzīvojiet, audziet un vairojieties! Urā-urā-urā!