Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Nepagriezdamies atpakaļ — visu viņa uzmanību sais­tīja ceļš, — Bikovs atbildēja:

— Es klausos, Anatolij Borisovič.

Bedre. Grūdiens. Skaļi vaid guļošais Jurkovskis.

— Apturiet mašīnu.

— Klausos …

Jermakovs sēdēja bez ķiveres pie nolaižamā galdiņa. Zila, maiga gaisma krita uz kartes, uz slaidajiem, balta­jiem komandiera pirkstiem, kas rotaļājās ar zīmuli.

-— Uzklausiet mani uzmanīgi, Bikov. Tas ir ļoti sva­rīgi. Divi uzliesmojumi dienvidos — jūs atceraties?

— Jā.

-— Es noteicu to koordinātes, pieņemot, ka tās ir sig­nālraķetes . . .

— «Hiuss»?!

— To es nezinu. Skatieties …

Tā bija izpētītā apgabala karte. Bikovs saskatīja gan­drīz apaļo, milzīgo purvu, dubļu krāteri un krustiņu tā vidū — «Hiusa» nosēšanās vietu. «Mazulīša» ceļš pāri tuksnesim un klinšu grēdai uz kosmodromu «Gol- konda-1» bija rūpīgi iezīmēts ar punktētu līniju. Acīs dūrās melnais Golkondas plankums, ko apņēma bāli pe­lēkā Dūmu jūras josla.

Jermakovs ar zīmuļa galu norādīja uz mazu, sarkanu aplīti dienvidaustrumos no purva:

— Rau, šis punkts. Jūs redzat, tas ir iesāņus no purva … Tieši no šejienes tika palaistas raķetes, ja tās tiešām bija raķetes. Noteikšanas precizitāte — pieci līdz septiņi kilometri.

— Bet kā un kādēļ uz turieni varēja aizlidot «Hiuss»?

— Es neteicu, ka tas ir «Hiuss». Taču …

— Kas?

Jermakovs saguma un noglauda slimo kāju.

— Tā, Bikov. Pašlaik mēs dodamies uz «Hiusa» no­laišanās vietu. Uz purvu. Raķetes varēja palaist arī kāda cita ekspedīcija, kura zināja, ka mēs esam kaut kur šinī rajonā. Iespējams, ka tā bija vienkārši automātiski va­dāmā kravas raķete ar pārtiku. Vai arī tur vispār nekā nav. Mēs varējām redzēt arī atmosfēras uzliesmojumus. Tomēr tie savādā kārtā sakrīt ar mūsu norunāto signālu.

— Tieši divdesmitos nulle nulle? — Bikovs jautāja.

— Divdesmitos divpadsmit, — Jermakovs vēsi pre­cizēja.

— Bet Mihailam vajadzēja, ja . . . vajadzēja signalizēt tieši divdesmitos?

— Jā.

Bikovs krūtīs sajuta ļauna paredzējuma auksto dvesmu.

— Sakari pārtrūka ļoti savādi, — Jermakovs turpi­nāja, it kā skaļi domādams. — Reproduktorā sāka du­nēt, un es gandrīz vairs nemaz nedzirdēju Krutikovu. Tomēr maij šķita, ka viņš sauc mani kaut kā . .. sa­traukti. Pārāk satraukti.. . Pēc tam iestājās klusums. Un tagad jau trešo diennakti klusums.

Viņš pieliecās Bikovam pie auss. Uz mirkli kabīnes pustumsā viņa acis iespīdējās kā kaķim.

— Lai nu kā, vienu karti es atdodu jums. Noslēpiet un turiet pie sevis. Visu laiku turiet pie sevis. Otra pa­liks pie manis, es ielieku to šeit, galdiņā. Lai kas arī notiktu, virzieties uz purvu. Jaunu ceļu nemeklējiet. Mēs nedrīkstam zaudēt laiku. Dodieties uz «Hiusu». Un tikai tad, ja «Hiusa» purvā nebūs …

Bikovs aizturēja elpu.

— Taču es ceru to labāko, — Jermakovs pabeidza tādā tonī, ka Bikovs saprata: komandieris ne uz ko labu necer.

Dažus mirkļus viņi klusēja.

— Tas arī viss, ko es gribēju jums teikt. Virzieties uz purvu! — Jermakovs klusi nokāsējās un pavērsās pret uztvērēju.

Šķiezdams akmens drumslas, «Mazulītis» atkal devās ceļā. Bikovs vairs nepiegrieza vērību Jurkovska vai­diem. Spidometra bulta pacēlās virs trīsdesmit. Transpor­tieris uzņēma ātrumu.

««Hiuss»,» domāja Bikovs. «Mihails Antonovičs … Vai tiešām nelaime? Vai tiešām kuģis gājis bojā?»

Nelaimīgais Dauge krāc, atpakaļ atmetis novājējušo seju, ko klāj slimīga sārtuma plankumi. Drausmīga, ne­izprotama slimība. Kas tas ir? Nelīdz nekādi preparāti. «Drudzis, kas iedzina nāvē čehu kuģa komandu,» teica Jurkovskis. Tuksnešu drudzis. Bet kādēļ ar to saslima vienīgi Georgs? Šeit, «Mazulītī», viņi visi bija vienādos apstākļos. Tiesa gan, tur, klintīs, kad viņi meklēja pa­zudušo Bogdanu, Dauge vienreiz izlīda ārā bez skafandra un sarijās putekļus . . . Bet… ja tas ir tas pats tuksneša drudzis, tad Georgam, labajam, godīgajam Daugem, klā­sies ļoti slikti. Jermakovs teica: «Zilās debesis dziedina visas kaites labāk par kuru katru ārstu.» Bet ja viņi ne tik drīz, pat vēl ļoti ilgi neredzēs zilās debesis? .., Na­baga Georgs!

Sāka sāpēt acis. Bikovs atrāva kreiso roku no taus­tiņiem un uzmanīgi paberza uztūkušos plakstus.

— Sāp? — Jermakovs negaidīti jautāja.

— Jā. Traucē ..,

Jermakovs uzmanīgi pārvietojās uz blakus sēdekļa un paraudzījās uz spidometru. Četrdesmit pieci kilometri stundā. Maz. Transportieris salēcās, drupinādams akme­ņus un žvadzinādams kāpurķēdēm.

«Ak velns!» Jurkovskis ievaidējās aiz muguras. Spi­dometra bulta trīsēja jau pie septiņdesmit…

«Mazulītis» atradās netālu no klinšu grēdas, kad Bi­kovs priekšā kustības virzienā ievēroja sarkanus plan­kumus un svītras, virs kurām mirdzēja smagi, violeti tvaiki. «Mazulītim» ceļu šķērsoja neparasta uguns straume. Bikovs apturēja transportieri un klusām pa­sauca Jermakovu. Brīdi viņi abi, noliekušies pie skat- lūkas, nerunādami ne vārda, vēroja savādo parādību.

— Pamēģināsim tikt pāri? — Bikovs beidzot jautāja.

Jermakovs nenoteikti pakratīja galvu:

— Nē … Nav vērts. Labāk jāmēģina apkārt.

— Kas tas varētu būt?

— Es nezinu . .. Piebrauciet tuvāk.

«Mazulītis» lēnītiņām norāpoja kādus divsimt metrus un apstājās. Uz melnajiem iežiem spožā, sarkanā gaismā mirgoja līkloču joslas. Tālumā, aiz violetās dūmakas šķidrauta, tās saplūda nepārtrauktā, ugunīgā plankumā. Šķita, no kaut kurienes izplūst, pārklādama tuksnesi, nokaitēta lava. Bikovs ievēroja, ka sarkanais lauks lēni, gandrīz nemanāmi tuvojas melnam klinšu bluķim. Bluķa pakājē lauks uzbrieda, pacēlās uz augšu un rāpās tam virsū …

— Tas pārvietojas, — Jermakovs nomurmināja.

Klints bluķis nozuda zem sarkanās, kustīgās mīklas.

— Kas par velnu!

— Izkāpsim ārā, paskatīsimies, — Jermakovs apņē­mīgi lika priekšā. Viņš ātri piecēlās un, nevilšus ievai­dējies, atkal sabruka krēslā. — Nē, es neesmu gājējs … Uzmodiniet ģeologus, Aleksej Petrovič.

Ne uzreiz viņi izgāja no transportiera. Kaut kas drau­dīgs dvesa no šīs aveņsarkanās, spīdošās masas. Pat Jurkovskis nekā nebilda, kad Bikovs piesardzīgi sacīja:

— Var piebraukt tuvāk un ar manipulatoriem izpētīt šo joku …

— Var, — Dauge ne visai pārliecināti apstiprināja. — Man šķiet, tā nav lava …

Jermakovs pieliecās un viebdamies pataustīja kāju.

— Esiet uzmanīgi! Tiklīdz draud mazākās briesmas, atgriezieties transportierī. Jūs katrā laikā pagūsiet aiz­iet. Tā kustas lēni.

Pie kesona durvīm Bikovs atskatījās. Jermakovs sa- kņupis sēdēja pie pults, nenovērsdams acu no ugunīgās joslas skatlūkas priekšā. Viņš nebija uzvilcis speciālo tērpu, un Bikovs ekrāna rožainajā gaismā redzēja viņa pirkstus, kas bija sažņaugti dūrēs .. .

Trīsošā masa virzījās no sāniem, ielenkdama transpor­tieri milzīgā pusaplī. Garas, šauras plūsmas slīdēja uz priekšu, it kā aptaustīdamas iežus. Mirgujojošā, violetā migla pletās virs visa šī viļņojošā, kvēlojošā paklāja. Austiņās dunēja tālā Golkonda, bija dzirdams vienmē­rīgs, čerkstošs troksnis: sārtā straume vēla sev līdzi ak­meņus, bluķu šķembas.

— Apbrīnojami līdzīga dzīvai būtnei, — Dauge no­murmināja.

— Nerunā blēņas, Georg, — sacīja Jurkovskis.