Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Dauge steidzīgi ieņēma savu vietu.

Atkal iestājās klusums. Bikovs aizvēra acis un iegrima atmiņās. Melna Vidusāzijas nakts, tikko saredzamas, bal­tas drānas, svaiga smaržu vēsma … un mīļa, mīļa, maiga seja. Cik sen tas bija! Kaut kas sažņaudza kaklu, vaja­dzēja pāris reižu enerģiski norit.

— Sākam nolaišanos! — reproduktors aizsmacis no- ķērca.

Grīda zem kājām sadrebēja, krēsla atzveltne kā smaga nasta uzvēlās uz pleciem. Aizvien pieaugošā reaktora rēkoņa iesitās ausīs un piepildīja visu.

Pieplakuši pie «starpplanētu taksometra» apaļā ilumi­natora, Mahovs ar Štirneru ieraudzīja, kā no «Hiusa», kas līdzīgi melnai medūzai bija neveikli iepleties uz Ve­nēras oranžā diska fona, izšaujas nespodra liesma. Tad iedegās apžilbinoši violeta saule. Kad viņi atkal atdarīja acis, «Hiuss» vairs nebija redzams. Tai vietā, kur tas tikko bija, viļņojās viegls miglas mākulītis.

Uz «Hiusa» neviens neloloja ne mazāko cerību ātri un viegli nosēsties. Savā laikā, ziņojot par Tahmasiba ekspedīciju, Jermakovs stāstīja, cik grūti nācies vadīt raķeti Venēras atmoslērā, kā tā, līdzīgi skaidiņai atvarā, mētāta un kādām pārcilvēcīgām pūlēm izdevies noturēt raķeti ar sprauslām uz leju. Viņš aprakstīja Venēras niknos vējus, ledainās vētras, kas plosās virs simt grādu karstās planētas virsmas. Tādos apstākļos kļuva nederī­gas un pat bīstamas labākās žiroskopiskās ierīces, kas mierīgākās atmosfērās automātiskā ceļā turēja starp­planētu kuģi precīzi norādītajā stāvoklī, neļaujot tam šūpoties, riņķot un kūleņot.. .

«Hiusam» vajadzēja paļauties vienīgi uz visai nepre­cīzu virziena norādīšanu no mākslīgajiem pavadoņiem, turklāt tā varēja ik bridi pārtrūkt. Pretmeteorītu radio­lokācijas ierīces Venēras atmosfēras elektriskajos lau­kos nedarbojās, un kuģis kuru katru mirkli ar visu savu svaru varēja triekties pret kādu klinšu virsotni. Vētras un virpuļviesuļi «Hiusu» varēja nonest sāņus vēl stip­rāk nekā parasto raķeti, jo tā forma gan nedaudz atvieg­loja nosēšanos «ar dibenu uz leju», tomēr nepavisam nebija plūdlīnijas.

Un tomēr vienīgi «Hiusam» bija vislielākā iespēja sekmīgi nosēsties. Tas spēja laisties lejup neparasti lēni, sprīdi pa sprīdim, varēja celties atkal augšup un mēģi­nāt nolaisties citā vietā, ko nekad nevarētu izdarīt pati labākā atomimpulsu raķete ar tās ierobežoto brīvās kustības rezervi. Jermakovs pasludināja «Hiusu» par «atmosfēru planētu valdnieku », un tagad tas bija ja- pierāda.

— Nieki, nieki vien, — Mihails Antonovičs Krutikovs murmināja, vai desmito reizi pārbaudīdams, cik izturī­gas ir siksnas, kas noturēja viņu krēslā. — Tie ir nieki, un viss noritēs lieliski, es jums apgalvoju. Vieglītiņām patrīcinās, iespējams . . . Toties iedomājieties tikai, kāds apvērsums Kosmosa iekarošanas vēsturē sākas ar šo «Hiusa» lidojumu!

— Šī doma mani milzīgi mierina, paredzot gaidāmos pārbaudījumus, — Jurkovskis dziedošā balsī nodekla­mēja. — Un kā vēl. . . Krutikovs, tas pats — zināt? — kurš būvēja pirmo kosmodromu uz Venēras! .. .

— Kaut tikai varētu nosēsties … — Dauge nošņāca caur zobiem.

Mihails Antonovičs sadabūja tukšo pīpi un domīgi to pasūkāja.

— Kaut jel ātrāk, — viņš teica. — Cik maz tas līdzi­nās iepriekšējiem lidojumiem, vai nav tiesa, biedri?

— Tiesa gan, — Dauge atbildēja. — Svēta patiesība, Mihail Antonovič. Nosēžoties uz mierīgām planētām, kam nav atmosfēras, ir pavisam citāda pašsajūta.

— Kādēļ? — Bikovs ar grūtībām jautāja, domādams par to, vai citus arī moka slikta dūša un reiboņi.

— Tādēļ, ka, lidojot ar tādiem pilotiem kā Jermakovs un Spicins, starta un nosēšanās laikā var gulēt, lasīt,

spēlēt šahu . . . Taču tas, acīm redzot, nav iespejams šeit, uz Venēras.

— Jā, — Krutikovs nopūtās, — uz Venēras . ..

— Jūs man esat apnikuši ar savu gaudulīgo pļāpā­šanu! — Jurkovskis sadusmojās. — Ko jūs čīkstat? Pa­turiet savus pārdzīvojumus pie sevis! Ņemiet piemēru no Bikova — zaļš, nabadziņš, kļuvis . . . bet turas, klusē. Labāk, draugi, padziedāsim!

Sai brīdī no reproduktora atskanēja Jermakova sa­spriegtā balss:

— Uzmanību!

Tai pašā mirklī grīda sagrīļojās un sāka lēni gāzties apkārt.

Par to, kas notika turpmākajās trīs četrās stundās, Bi­kovs atcerējās tikai kaut ko neskaidru, visai saraustītu. Vēlāk viņš nekā nevarēja atjaunot atmiņā notikumu se­cību. Šķiet, Jurkovskis pierāpoja pie Dauges ar skābekļa balonu vēl pirms tam, kad Georgam galva noslīga uz krūtīm. Drausmīgā, līdz nepazīšanai pārvērtusies Spi- cina balss, kas paziņoja, ka Anatolijam Borisovičam pār­sista galva, atskanēja jau pēc rāviena, no kura pārtrūka siksna, kas saturēja Bikovu krēslā. Kas notika tālāk, viņš neatcerējās. Kaut kādi drausmīgi spēki rotaļājās ar «Hiusu», un tomēr vecais teiciens «kā varde futbola bumbā» ienāca viņam prātā tikai tad, kad, sažņaudzis dūrē siksnas galu, viņš pārlidoja pāri kabīnei un visā spēkā triecās ar muguru pret sienu. Elastīgais ap­šuvums atsvieda Bikovu atpakaļ, un, šķiet, viņš uz kādu laiku zaudēja samaņu, jo pēkšņi juta, ka atkal ir cieši piesaistīts pie krēsla. Bikovs neatcerējās arī to, kādā veidā viņam starp ceļiem iespiests viegls balons ar akti­vizētu ozonu … kā un kad gadījās, ka Jurkovskis asi­nīm applūdušu seju sašļuka savā krēslā . . . Pēc tam Mihails Antonovičs purināja viņu, Bikovu, aiz pleca un kaut ko kliedza ausī. . . Tas viss, tīts kaut kādā dzelteni zaļā miglā, šaudījās viņa smadzenēs starp nelabuma un bezsamaņas lēkmēm. Griesti aizšķiebās kaut kur iesāņus, tad zibenīgi atsviedās atpakaļ savā vietā; gāzās lejup un atkal ar neatturamu spēku spieda uz kājām grīda. Uz īsu brīdi viss aprima; tad Bikovs atmeta galvu, iepleta muti, bieži un dziļi elpoja. Taču tad kuģi atkal

piepeši sāka mētāt, un viss sākās par jaunu. Un tur­klāt — klusums, kas nomainīja' apdullinošo rēkoņu. Bija dzirdama tikai paklusa reaktoru dūkoņa, kas neap­slāpēja nedz vaidus, nedz. . . jokus! Jā, rūdītie starp­planētu vilki atrada sevī spēku vēl jokoties! Tomēr Bi­kovs neatcerējās neviena joka. Viņš bija pilnīgi savu izjūtu varā, un tās izrietēja no pārliecības, ka jau nāko­šais grūdiens neglābjami izsitīs no viņa dzīvību. Brīžiem viņš iedomājās par pilotiem vadības kabīnē un tad iztē­lojās tos sakropļotus, ierīces — pilnīgi sadragātas, bet kuģi redzēja krītam no milzīga augstuma uz asām, stā­vām klintīm. Jādomā, «Hiuss», strauji samazinājis āt­rumu, bija iekļuvis varenā atmosfēras plūsmā, kas rāva kuģi projām no mērķa, un Jermakovam ar Spicinu nā­cās pielikt visus spēkus, lai noturētu to uz norādītajiem radio peilējumiem. Kā vēlāk Spicins stāstīja, viņam ne­kad savā mūžā nebija nācies nosēdināt kuģi tik drausmī­gos apstākļos.

Piepeši iestājās miers. Pilnīgs un neapšaubāms miers, ko netraucēja ne mazākā vibrācija, ne visniecīgākā skaņa. Šis miers pārsteidza apstulbušos cilvēkus kā pēr­kona spēriens no skaidrām debesīm. Bikovam šķita, ka apstājies pat laiks. Viņa acu priekšā aizvien vēl peldēja daudzkrāsaini plankumi, pa ķermeni plūda sviedru ur- dziņas, rokas un kājas drebēja. Pēc tam viņu pārņēma savāda apātija, neizsakāmi iegribējās izstiept kājas un gulēt, gulēt, gulēt. . . Cauri nolaistām skropstām viņš redzēja, ka sarosījās un piecēlās Jurkovskis, paspēra da­žus nedrošus soļus, pārbrauca ar plaukstu pār seju un neizpratnē raudzījās uz asiņainajiem pirkstiem.