Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Bikovs klausījās, aizturējis elpu. Viņš nezināja, kas sauc pēc palīdzības, nezināja, kas tur noticis, viņš tikai juta — ar visu savu būtni juta drausmīgo izmisumu, kas piesātināja katru šīs balss skaņu.

— Ja tikai zinātu, kur viņi atrodas! … — Jurkovskis nočukstēja.

— Velns parāvis! — Dauge nikni iekliedzās. — Vai tiešām neviens pats, atskaitot mūs, viņus nedzird?

— Cik es zinu, bez mums pašlaik lidojumā atrodas ne mazāk par septiņiem kuģiem. No tiem tikai diviem — ķīniešu un angļu — ir zināma brīvas kustībās rezerve. Bet, vienalga, kamēr viņi aprēķinās jaunu trajektoriju, paies mazākais stunda . . . Savādi, ka mēs viņus nedzir­dam, tomēr.. .

— Kurus?

— Tos .. . citus . . .

— Vienīgi «Hiuss» pilnīgi bez kaut kādiem trajekto­riju aprēķiniem varētu lidot tieši uz peilējumu, — sacīja Dauge.

— Ja tikai būtu peilējums .. .

Durvīs parādījās Jermakovs, bāls, spīdošām, stiklai­nām acīm.

— Kāpiet lejā kabīnēs, biedri! — viņš pavēlēja.

— Gulstieties kojās, piesprādzējieties. Pamēģināsim iz­rauties no šī sasodītā maisa. Paātrinājums pārsniegs normu četrkārtīgi — ņemiet to vērā. Dauge, parādiet Bikovam, kā jāizturas pārslodzes gadījumā.

— Klausos!

Jurkovskis piecēlās un pirmais devās lejup. Šai brīdī no vadības kabīnes atlidoja jaunas skaņas. Kāda asa, noteikta balss sliktā angļu valodā jautāja:

— Kas runā? Vai jūs dzirdat mūs? Es esmu uztvēris jūsu peilējumus.

Tas, kurš sauca pēc palīdzības, uztraukti atbildēja:

— Es jūs dzirdu ļoti labi!

— Vai jūs runājat kīniski?

— Nē…

— Vai jūs runājat krieviski?

— Jā, jā, runāju un saprotu .. . Jūs esat krievi?

— Nē. Ar jums runā Ķīnas zvaigžņu kuģa «Jan-czi» komandieris Lu Ši-ers. («Labais vecais Lu!» nočukstēja Jurkovskis.) Mēs dzirdam jūs sen, bet mums ir tikai vir­ziena raidītājs, un jūsu peilējumu izdevās uztvert tikai pirms dažām minūtēm. Ar ko es runāju?

— Kembridžas universitātes profesors . . . Roberts Loids. Kuģis «Zvaigzne» . . . Drausmīga avārija . ..

Viņi sāka runāt angliski.

— Mēs dosimies pie jums pēc peilējuma, — Lu pazi­ņoja.

«Drošsirdis!» Dauge plati ieplestām acīm paskatījās Jurkovski.

— Paldies, lielais paldies . . . Kur jūs esat?

— Pirms pusstundas pacēlāmies no Fobosa starptau­tiskās bāzes.

Atbildei noskanēja sāpīgs kliedziens:

— Jūs nepagūsiet! . . . Nē, nē, jūs nepagūsiet! Mēs esam nolemti. ..

— Centīsimies nokļūt laikā. Pēc mums gatavojas iz­lidot avārijas kosmiskie tankkuģi. Mēs noņemsim jūs no jūsu . ..

— Nepagūsiet. — Angļa balss tagad skanēja gandrīz mierīgi. — Nepagūsiet. . . Skābekļa atlicis tikai… di­vām stundām.

— Bet kur tad jūs esat? Koordinātes?

— Heliocentriskās koordinātes . . .

Profesors nosauca kaut kādus Bikovam nesaprotamus skaitļus. Iestājās klusums. Bija dzirdams, kā Jermakovs

un Bogdans steidzīgi rīkojas ar papīru, tad iedūcās elek­tronu skaitjošanas mašīna.

— Tas ir asteroīdu joslā. Viena trešdaļa astronomis­kās vienības no Marsa, — Krutikovs beidzot paziņoja.

— Piecdesmit miljoni kilometru, — Jurkovskis drūmi noteica. — Pat «Hiuss», ja arī atrastos pie Marsa, ne- pagūtu.

Viņš piecēlās un izslējās miera stājā.

— Man viss skaidrs, — bija dzirdama Lu balss. —• Vai nav nekādas iespējas noturēties kaut desmit stundu? Padomājiet.

—- Nē . .. Gaiss nepārtraukti izplūst, acīm redzot, kuģa korpusā ir mikroskopiskas plaisas . . .

Pēc īsas pauzes profesors piemetināja:

— Mēs esam palikuši divi… un viens no mums ir bez samaņas.

— Drosmi, profesor!

— Es esmu mierīgs, — atskanēja nervozi smiekli. — O, tagad es esmu pilnīgi mierīgs! . . . Mister Lu!

— Es klausos, profesor.

— Jūs esat pēdējais, kas klausās manu balsi.

— Profesor, jūs droši vien klausās simtiem cilvēku . . .

— Vienalga, jūs esat pēdējais cilvēks, ar ko es ru­nāju. Pēc kāda laika jūs atradīsiet mūsu kuģi un mūsu ķermeņus. No visas sirds lūdzu jūs materiālus, ko esam ieguvuši šinī lidojumā, nodot Starptautiskā kosmonautu kongresa rīcībā. Jūs apsolāt?

— Es jums to apsolu, Robert Loid!

— Visi, kas mūs dzird, būs par lieciniekiem. Materi­ālus es ielieku portfelī.. . krokodilādas portfelī… tā. Tas būs uz galda vadības kabīnē. Jūs mani dzirdat?

— Es dzirdu jūs ļoti labi, profesor.

— Tad tā. Es jau iepriekš pateicos jums, mister Lu. Tagad vēl viens lūgums. Uz Zemes, kad jūs tur atgrie- zīsieties . . . atgriezīsieties … — sekoja starpbrīdis, bija dzirdama saraustīta, šņukstoša Loida elpa. — Atvaino­jiet, mister Lu. Kad atgriezīsieties, jūs droši vien apmek­lēs mana sieva, misis Loida … un dēls. Nododiet viņiem manu pēdējo sveicienu … un pasakiet, ka es biju savā vietā līdz beigām. Jūs dzirdat mani, mister Lu?

— Es jūs dzirdu, profesor.

— Tas ari viss.. . Sveiki, mister Lu! Sveiki visi, kas mani dzird! Novēlu jums laimi un sekmes!

— Sveiki, profesor. Es noliecu galvu jūsu vīrišķības priekšā!

— Nevajag tādu vārdu .. . Mister Lu!

— Es klausos.

— Pelengators strādās nepārtraukti.

— Labi.

— Lūkas jūs atradīsiet vaļā.

Klusums.

— Labi, profesor.

— Tas arī, šķiet, viss. Vēlreiz ardievu!

Iestājās klusums.

— Mēs .. . vai mēs nekādi nepagūtu? — Bikovs jau­tāja, ar mokām kustinādams stīvās lūpas.

Neviens neatbildēja. Klusēdami viņi nokāpa kopka­bīnē, klusēdami apsēdās katrs savā stūrītī, cenzdamies neskatīties cits citā. Drīz viņiem piebiedrojās Jerma­kovs ar Krutikovu. Bikovs tik tikko apjēdza, kas notiek. Visas viņa domas bija piekaltas pie skata, ko pakalpīgi uzzīmēja iztēle: gārdzot, cīnoties ar elpas trūkumu, sirms cilvēks rāpo pa gaiteni, citu pēc citas vērdams vaļā masīvas tērauda durvis. Pēdējo durvju — ārējās lūkas — priekšā viņš apstājas un satumsušām acīm at­skatās atpakaļ. Gaiteņa attālākajā galā redzams galds, uz kura spuldzes gaismā spīd krokodilādas portfelis. Cil­vēks ar trīsošu roku novelk pāri pierei un pēdējo reizi dziļi ieelpo izretināto gaisu.

— Aleksej Petrovič!

Bikovs satrūkās un atskatījās. Jermakovs norūpējies pārliecās pār viņu:

— Ejiet labāk savā kabīnē un pacentieties iemigt.

— Ej, Aleksej, ej. Tu jau neizskaties pēc cilvēka, — sacīja Dauge.

Bikovs paklausīgi piecēlās un izgāja. Ejot garām tra­pam, kas veda uz vadības kabīni, viņš dzirdēja Bog- danu vienmuļi atkārtojam:

— Ve-sešpadsmit, Ve-sešpadsmit, šeit «Hiuss». Ve- sešpadsmit, šeit «Hiuss» .. .

Kopkabīnē Jermakovs nopūzdamies sacīja:

— Esmu ticies ar Robertu Loidu. Nesen. Labs kosmo­nauts. Ievērojams zinātnieks . . .

— Lai viņam mūžīga piemiņa! Viņš labi turējās, —- Jurkovskis klusi noteica.

— Lai viņam mūžīga piemiņa …

Pēc īsa klusuma brīža Dauge pēkšņi pielēca kājās:

— Velns lai parauj! Man šķiet, mēs esam sastinguši uz vietas. Iegāzušies kaut kur, un mūs aprakuši.. .

— Neceliet paniku, Dauge, — Jermakovs noguris pa­smaidīja.

Pusdienot neviens negribēja, un drīz vien Jermakovs pirmais piecēlās, lai dotos savā kabīnē. Krutikovs uzlika roku Jurkovskim uz pleca un vainīgi sacīja:

— Šķiet, ka tev bijusi taisnība, Volod ja.

— Nieki, — tas noteica. — Bet jums, biedri, nākusi klāt vēl viena mīkla.