Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

— Lu kļūdījās, — Bogdans norūca.

— Pieņemsim, ka tā. Lai neizceptos, komandieris ap­gādāja raķeti ar spoguļekrānu. Sākumā viss bija labi. Viņi atrada planētiņu un deyās tās ēnā. Tā ir ļoti maza planētiņa — liels olveidīgs kristāliskas dzelzs bluķis dažu desmitu kilometru diametrā. Tā griežas ļoti ātri un nespej atdzist, taču mūsējie cerēja izdarīt novēro­jumus, aizslēpušies no Saules. Bet kas to deva … — Jurkovskis efektīgi apklusa un uzvaras apziņā paska­tījās uz Spicinu. — Jo vairāk kuģis tuvojās Saulei, jo spēcīgāk bija manāmas jaunas, neparastas parādības. Saule mainīja krāsu, tā kļuva tumšāka un sarkanāka, tas redzamie apmēri auga daudz straujāk, nekā to pra­sīja perspektīvas likumi. Un beidzot… — atkal uzva­rošs skatiens Spicina virzienā, — tā sāka spīdēt un sil­dīt reizē no abām pusēm! Ēnas nebija. Fjodors teica, ka tas esot baismīgi. Kuģis gandrīz vai skāra Veijana no­kaitēto virsmu, bet ēnas nebija! Saule — milzīga, dves­dama nepanesamu svelmi, apņēma raķeti it kā no visām pusēm. Tur, kur tam nebija jābūt, no pretējās puses, tikpat blāvi un kvēli spīdēja asinssārts plankums, kas aizsedza visu debesi. . .

— Mirāža, — Bogdans nedroši ieminējās.

— Mirāža tukšumā! Mirāža, kas apdedzina un izsviež protonu straumes! Bet lai jau, pieņemsim, ka tā. Un tas, ka visas žiroskopiskās ierīces kuģī atsacījās darbo­ties, — vai tā arī ir mirāža? Un tas, ka visi hronometri, ieskaitot arī rokas pulksteņus, atpalika, kā tas noskaid­rojās pēc atgriešanās, taisni par divdesmit trim minū­tēm, — tā arī ir mirāža, jā?

Bogdans klusēja.

— Ar ko tas viss izskaidrojams? — Bikovs neno­cietās.

— Protams, ar to, ka gravitācijas lauks tik niecīgā attālumā no Saules izkropļoja, pārvērta telpas un laika «absolūtus». Tev paliek tikai viens mierinājums, — Jur­kovskis dramatiski pastiepa roku uz Bogdana pusi. — Visas šīs parādības nevar izskaidrot pat Einšteina teorija. Bet fakts paliek fakts: telpa — tā nav «vienkārši telpa», par kuru tu tik vieglprātīgi klāstīji mums pirms pusstundas. Ķīla tam ir Fedjas sirmie mati, kuram atraut raķeti no Veijana izdevās tikai ar piekto vai sesto mē­ģinājumu.

Jurkovskis apklusa un svilpodams sāka soļot pa kop- kabīni. Bikovs saspriegti domāja, ko īsti varētu nozīmēt savādie vārdi «gravitācija pārvērta laiku un telpu». Viņš jau grasījās uzdot jautājumu, kad Dauge, kurš kopš brīža ironiski vēroja Jurkovski, nobeidza disku­siju:

— Vladimir, pietiks pļāpāt! Klāj galdu un sauc Ana­toliju Borisoviču. Laiks vakariņot.

Pēc vakariņām pie galda palika visi, izņemot Kruti- kovu, kurš aizgāja dežurēt. Jermakovs, mazliet samie­gojies, bet, kā vienmēr, gludi sasukājies un kārtīgs sē­dēja pie mazas smalka porcelāna tasītes un ar patiku baudīja karstu kafiju. Bogdans un Jurkovskis pa pa­radumam smējās, atceroties visādus jocīgus notikumus no savu studiju gadiem. Dauge nopietni, pilnīgi node­vies savam darbam, veidoja kaut kādu fantastisku dzē­rienu no desmit dažādām augļu sulām. Maiga, blāva gaisma apspīdēja kabīni, viss bija stabils, mājīgs, mie­rīgs, un Bikovs jau nezin kuro reizi iedomājās par to, cik nesaderīgi šie apstākļi ar domu par metāla kasti, kas trakā ātrumā atstāj aiz sevis miljoniem kilometru melna tukšuma.

— Par ko tu domā, Aleksej? — Dauge jautāja.

Bikovs vainīgi pasmaidīja:

— Tā, saproti. . . domas! Mēs te sēžam, dzeram tēju … Es to biju iztēlojies pavisam citādi.

— Bet kā tu vispār kaut ko tādu varēji iztēloties? — Dauge komiski brīnījās. — Ak tā, no grāmatām? No avīžu aprakstiem?

— Kaut vai. ..

Jurkovskis svinīgi deklamēja:

— Varonīgie kosmonauti drosmīgi pārvarēja visas bīstamā lidojuma grūtības, vīrišķīgi soļojot pretim briesmām . . .

— Jā . . . apmēram tā. Un bez tam es gaidīju bezsvara stāvokli un visādas jaunas izjūtas.

— Esi nu prātīgs .. .

— Nē, nē, es taču zinu, ka raķetē, kas kustas ar pa­stāvīgu paātrinājumu, bezsvara stāvokļa nevar būt. Un tomēr tā bija vilšanās.

Bogdans un Dauge iesmējās.

— Ticiet man, Aleksej Petrovič, — Jurkovskis no­pietni sacīja, — bez šī bezsvara stāvokļa ir daudz ērtāk. Jums tiešām ir laimējies. Es atceros, pirms gadiem se­šiem mēs lidojām uz Mēnesi. Kopā ar mums devās, arī savā pirmajā lidojumā, ņemiet vērā, — kāds speciālists. Tikai ne tuksnešu, bet selenogrāfijas. Viņš daudz bija rakstījis par Mēnesi, pētījis Mēnesi, bija strīdējies par Menesi, bet uz Mēness līdz šim vēl nekad nebija bijis. Baidījās lidot. Bet… tā jau iekārtots mūsu dzīvē …

— Vai tu par Gluzkinu? — vaicāja Dauge.

— Par viņu pašu, par Gluzkinu, — Jurkovskis pa­smaidīja. — Mēs startējām. Lidojām. Izslēdzām reaktoru, atbrīvojām pasažierus no amortizācijas kastēm. Viņiem viss likās ļoti interesants — bezsvara stāvoklis, sapro­tams, jaunas izjūtas un tā tālāk. Gluzkins ari priecājās, kaut gan tāds pabālāks. Pēc kādām pāris stundām viņš pievirzās pie manis un jautā: «Kur te būtu tualetes is­taba, biedri?» Bet es, redz, aizmirsu, ka viņš pirmoreiz. «Ejiet,» saku, «pa gaiteni, pēdējās durvis pa labi.» Un nekā vairāk viņam nepaskaidroju. Viņš arī, nabadziņš, aizgāja.

Tagad smaidīja visi: Dauge, Bogdans un pat Jerma­kovs. Bikovs klausījās sadrūmis.

'— Nu, ieslēdzās viņš tur, viss, kā nākas, — Jurkov­skis turpināja. — Paiet minūtes piecas, desmit, ceturt­daļstunda — nav viņa! Pēc tam parādās. .. slapjš no galvas līdz kājām! Lamājas, ap viņu lido ūdens burbuļu mākoņi. Mēs visi kur nu kurais slēpties. Pilnā jaudā palaidām ventilatorus, ar lielām pūlēm iztīrījām gaiteni. Selenogrāfs tā lamājās, ka glābiņa nebija! Pat tagad sarkstu, kad atceros. Bet tur taču kopā ar mums bija sie­vietes. Redzat, ko dažreiz izdara bezsvara stāvoklis, Aleksej Petrovič! — Jurkovskis svinīgi pabeidza.

— Jā gan, vispār bezsvara stāvoklis nav visai patī­kams, — Dauge apstiprināja, kad smiekli aprima. — Ka­mēr iemācās, kā jārīkojas, krietni vien dabū pasvīst…

— Es atceros, — Bogdans sacīja, — kā viens biedrs …

— Acumirkli! — Jermakovs viņu pārtrauca.

Viļņveidīgi — te apklusdama, te atkal pastiprināda­mās, līdzīga oda sīkšanai nometnes teltī, no augšas at- plūda smalka, tikko sadzirdama skaņa. Bikovs redzēja, ka no Jermakova sastingušās sejas pamazām nozūd sār­tums, ka pēkšņi līdz zilganumam nobāl Dauge, plaši iepleš acis Spicins, bet Jurkovskim uz vaigiem savelkas

muskuļi. Visi raudzījās kādā vietā virs viņa galvas. Bi­kovs pagriezās. Pie pašiem griestiem, ādas polsterējuma krokās, pulsēdama arvien spilgtāk, liesmoja sarkana uguntiņa. Kāds aizsmakušā balsī nolādējās un pielēca kājās. Sausi ieklaudzēdamās, apgāzās glāze, un pa gald­autu izplūda sarkans traips. Tai pašā mirklī kopkabīni piepildīja skaļa zvanīšana. Griesti, sejas, rokas, baltais galdauts — viss atmirdzēja baismīgā, sārtā gaismā.

— Radiācija! — pie pašas auss norēca kāda pazīstama balss.

Bikovs kā apburts lūkojās uz drudžaini mirguļojošo, sarkano spuldzīti indikatoru, kas atgādināja cauri sie­nai izbāztu pirkstu. «Dzin, dzin, dzzzin!» aizgūdamies skanēja signālzvans. Durvis atsprāga vaļā, uz sliekšņa parādījās Krutikovs.

— Radiācija! — viņš iekliedzās.

Viņa sakritušo seju klāja sviedri. Jermakovs, tikko kustinot nobālušās lūpas, mierīgi sacīja: