Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

— Klausos. Bet. . .

— Kas vēl?

— Jūsu paraksts . ..

— Dodiet šurp!

Krajuhins steidzīgi parakstījās un nometa spalvu.

— Televīzijas sakari?

Dežurants vainīgi noplātīja rokas.

— Labs ir, ejiet.

Krajuhins atcerējās savu runu atvadu mielastā. Jā, īstenībā viņš nebija pasacījis to, ko gribējis. Bet viņš taču nevarēja nepārdomāti teikt: «Ja jūs iesiet bojā, viss pagalam …» — vai kaut ko līdzīgu. Bet varbūt tieši tā vajadzēja?

Grīļodamies Krajuhins piecēlās. Skaidrs, viņš ir slims. Viņam ir ļoti karsti, un tai pašā laikā viņu krata auksti drebuļi. Vajadzētu palūgt kaut ko karstu . .. Krajuhins pastiepa roku, lai ieslēgtu videofonu. Tai pašā mirklī kļuva dzirdami steidzīgi soļi, pievērtās durvis plaši at­vērās, un dežurants smaidīdams jautri sauca:

— Nikolaj Zaharovič! Ir sakari! Jermakovs lūdz jūs pie ekrāna!

— Eju, — Krajuhins atbildēja, tomēr vēl kādu mirkli pastāvēja, balstīdamies pret galdu un lūkodamies kaut kur pāri dežuranta galvai. «Jermakovs jābrīdina,» šau­dījās viņa smadzenēs, «Jermakovs noteikti jābrīdina. Bet vai es to pratīšu?»

Dežurants uzbudināti un jautājoši pavērās Krajuhinā, un viņš it kā atjēdzās.

— Ejam.

Televīzijas sakaru lielajā zālē baltas caurules žilbi­noši apgaismoja dažus krēslus pie augsta stenda ar apaļu, sudrabainu ekrānu. Krajuhins samiedza acis un izņēma tumšās brilles.

— Ieslēdziet, — viņš sacīja un piegāja pie ekrāna.

Dežurants nostājās pie pults. Uz ekrāna sāka šaudī­

ties pelēkas ēnas, un drīz no zaļganā tukšuma iznira Jermakova nopietnā seja. Uz īsu mirkli Krajuhins iedo­mājās par to, ka radioviļņiem jau vajadzīgas sekundes, lai atnestu šo attēlu līdz Zemei.

— Sveiks, zēn! — viņš teica. — Kā tu mani redzi?

— Teicami, Nikolaj Zaharovič.

— Vai viss kārtībā?

— Pirms pusstundas uzņēmām tiešo kursu. Pirmo reizi dzīvē eju Kosmosā pa taisni. Bet vajadzēja krietni vien papūlēties, kamēr izveidojām pirmā posma trajek­toriju. Elektroniskos kursa izskaitļotājus tiešām va­jadzēs pilnveidot. Krutikovs nupat no lūza un guļ kā nosists. Ātrums — piecdesmit kilometri sekundē, foto- reaktors strādā mierīgi, spoguļa temperatūra — nulle, radiācija — parastais fons.

— Kā jūtas komanda?

— Teicami.

— Bikovs?

— Turas labi. Skumst par to, ka nav iespējas pa­skatīties uz Zemi.

— Parādi viņam!

— Klausos.

— Kā noritēja starts?

— Lieliski. Jurkovskis jūtas vīlies. Viņš apgalvo, ka tāds starts pat bērnu nebūtu pamodinājis.

— Par to tev jāpateicas Bogdanam. Meistara cienīgs darbs.

— Patiešām, Nikolaj Zaharovič.

Kādu brīdi abi klusēja, lūkodamies viens otrā pāri miljoniem kilometru, kas tos šķīra.

— Bet… kā tu pats?

— Neuztraucieties, Nikolaj Zaharovič, viss labi!

Jermakovs atbildēja steidzīgi. Pārāk steidzīgi, gluži

kā viņš šo jautājumu būtu gaidījis.

Krajuhins samācās.

— Dežurant! — viņš asi pasauca.

— Klausos.

— Izejiet no zāles uz desmit minūtēm!

Dežurants steigšus atkāpās, rūpīgi aizvērdams aiz se­vis durvis.

— Neuztraucieties! — Jermakovs atkārtoja.

— Es neuztraucos, — Krajuhins lēni runāja. — Es, saproti, vienkārši baidos.

Jermakova acis samiedzās šauras:

— Baidāties? Vai kas noticis?

Kā lai viņam paskaidro? Krajuhins noņēma brilles un, aizmiedzis acis, sāka tīrīt stiklus ar mutautiņu.

— Vispār es tevi lūdzu: esi uzmanīgs. Jā gan .,. It sevišķi tur, uz Venēras. Tu neesi zeņķis, un tev jāsa­prot. Ja būs sevišķi grūti vai bīstami, nospļaujies un at­kāpies. Pašlaik visu neizšķir Golkonda.

Viņš runāja un juta: Anatolijs nesaprot. Taču viņš ne­parko nespēja pateikt skaidri un gaiši: «Samazini risku līdz minimumam. Pašreiz svarīgākais ir laimīgi atgriez­ties. Ja ar jums kaut kas notiks, no fotonu raķetēm būs jāatsakās uz ilgu laiku.» Viņš vienmēr bija tai pārlie­cībā, ka kosmonauti jātur pēc iespējas tālāk no uzskatu cīņas komitejā. Krajuhinam šķita, ka tas varētu iedragāt vjņu uzticību saviem vadītājiem.

— Kas pats sargājas, to sargā arī dievs, — viņš tur­pināja, ar šausmām juzdams, ka runā nesakarīgi un ne­pārliecinoši. — Neriskē veltīgi. ..

— Ja būs grūti vai ja būs bīstami?

Tas bija Jermakovs, Toļa Jermakovs, kas ar mātes pienu iezīdis nicinājumu pret visām aplinku runām un noklusēšanu. Viņam bija kauns par Krajuhinu un žēl viņa. Anatolijs arī bija satraukts. Viņš pieliecās tuvāk pie ekrāna, vērdamies Krajuhina sejā. Tas steidzīgi atmetās atpakaļ. Dažas sekundes ilga neveikls klu­sums.

— Tā, — Krajuhins sacīja, cenšoties pārvarēt' mil­zīgo vājumu, — klausies, ko tev saka, biedri Jermakov. Es netaisos sacensties ar tevi asprātībās. Jā gan .. .

— Klausos, — Jermakovs klusi atbildēja. — Es neris­kēšu. Es uzskatīšu, ka ekspedīcijas galvenais uzdevums ir saglabāt kuģi un cilvēkus. Kuģi es saglabāšu. Bet vi­ņus taču es nevarēšu atturēt. ..

— Tu esi komandieris.

— Jā, es esmu komandieris. Bet katram no viņiem ir savs prāts un sava sirds. Viņi mani nesapratīs, un es

nezinu, vai pratīšu piespiest viņus piekāpties. Man trūkst jūsu autoritātes.

— Tu mani neesi sapratis.

— Es sapratu jūs, Nikolaj Zaharovič. Un, klausot jūsu pavēlei, .es esmu gatavs ziedot visu, pat godu. Bet vai to darīs arī viņi?

Jermakova skaidrās acis raudzījās tieši Krajuhina sirdī. Acis saprata, tās saprata visu.

— Es varu tikai noskārst, par ko jūs domājat. ..

Krajuhins nolaida smago galvu uz krūtīm un aizsma­kušā balsī sacīja:

— Labs ir, rīkojies, kā pats zini. Acīm redzot, tur nekā nevar darīt. Es visas cerības lieku uz tavu saprā­tību. Bet tagad piedod, es iešu. Es, liekas, esmu mazliet sasirdzis . . .

— Jums jāatpūšas, Nikolaj Zaharovič.

— Vajadzētu . . . Pārbaudi radioautomātiku. Precīzi pēc saraksta, ik pēc pusstundas mums jāsaņem «Hiusa» automātiskie signāli. Ik pēc divām stundām — tavi per­sonīgie ziņojumi. Nenokavējieties ne par sekundi!

— Klausos.

— Visu labu! Es eju.

Krajuhins piecēlās un streipuļoja uz durvīm. Grīda zem kājām šūpojās, cēlās stāvus. «Jāpagūst. . .» viņš nodomāja un tai pašā mirklī ar galvu lejup iegāzās melnā bezdibenī.. .

Krajuhins nāca pie samaņas savā viesnīcas istabas siltajā gultā. Spīdēja saule. Galdiņš pie gultas galvgaļa bija nokrauts ar dažādas krāsas plastmasas pudelītēm un kārbiņām. Ārsts un Vera, abi baltos uzsvārčos, sē­dēja blakus un raudzījās uz viņu.

— Cik pulkstenis? — viņš jautāja, ar pūlēm kustinā­dams nepaklausīgo mēli.

— Divpadsmit un piecas minūtes, — Vera steigšus atsaucās.

— Datums?

— Divdesmitais.

— Trešā .. . diennakts . . .

Vera pamāja ar galvu. Krajuhins satraukts mēģināja piecelties.

— «Hiuss»?

— Viss kārtībā, Nikolaj Zaharovič. — Ārsts uzmanīgi pieturēja viņu pie pleciem: — Guliet mierīgi.

— Nupat kā zvanīja no radiostacijas, — sacīja Vera. — Viss ir kārtībā.

— Labi, — Krajuhins nomurmināja. — Ļoti labi. . .

Ārsts pielika vienu no pudelītēm viņam pie pleca. At­skanēja šņākoņa, un zāles iesūcās zem ādas. Krajuhins aizvēra acis, tad ļoti skaidri noteica:

— Paziņojiet Jermakovam. Visu, ko es teicu, neņemt vērā. Tā bija panika. Slimība . . .